Sociālantropologs: Tā ir tikai iesīkstējusi ideja, ka mācīties var tikai sēžot skolā 2
Jautājums par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecumam Saeimā ticis skatīts otrajā lasījumā, un koalīcijas partneri uzsver, ka reforma ir ļoti neskaidra. Joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, un, kamēr nebūs skaidru atbilžu, būs grūti nonākt līdz likumu izmaiņu izskatīšanai galīgajā lasījumā. Patiesībā sešgadnieku jautājums nav tikai par to, cik gados bērnam jāsāk iet skolā, tas ir jautājums par simboliem – skolu un bērnudārzu un kļūdaino priekšstatu par to, ka bērns kaut ko iemācīties var tikai skolā, tā uzsvēris sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, portālu “La.lv” informēja Neatkarīgās izglītības biedrība.
Sedlenieks intervijā par jauno reformu pauda viedokli: “Bērnudārzu un skolu nevajadzētu nodalīt kā principiāli atšķirīgas iestādes. Ir izveidojies aplams priekšstats, ka bērnudārzs ir vieta, kur mazi bērni tikai rotaļājas un neko nemācās, savukārt skola ir vieta, kurā lieli un gudri bērni nerotaļājas, bet apgūst dzīvei būtiskas zināšanas, iemaņas un prasmes. Tā nebūt nav – arī bērnudārzs ir vieta, kur bērni mācās un pilnveidojas. Ja galvenais reformas mērķis ir panākt, lai bērni ātrāk apgūst jaunas zināšanas un prasmes, tas pēc būtības nav slikti, taču nevajadzētu uzskatīt, ka bērni to var apgūt tikai vienā veidā – pārceļot tos bērnus, kas it kā tikai rotaļājas, uz citu institūciju, kur viņi beidzot varēs mācīties. Man nav saprotams, kāpēc ir radusies ideja, ka to nevar izdarīt bērnudārzos, ka bērniem fiziski ir jādodas uz skolu, jo tikai skolas kontekstā bērni it kā varot apgūt nepieciešamās zināšanas.
Ja jautājat, vai izpratne par to, kas ir skola un kas – bērnudārzs, nav pareiza, tad saku: jā. Jautājums ir tieši par to, vai mēs pareizi saprotam, kas ir skola, un kas – bērnudārzs. Jau pirmsskolas izglītības iestādēs bērni piecu un sešu gadu vecumā apgūst obligāto programmu. Ja tiek uzskatīts, ka sešgadīgs bērns var apgūt vairāk, nekā viņiem tagad tiek piedāvāts, nav skaidrs, kāpēc viņi to nevar darīt bērnudārzos. Bērnudārzs nav tikai rotaļām un spēlēm. Tā nav vieta, kurā bērni vienkārši tiek pieskatīti vai atrodas, kamēr pēc viņiem ierodas vecāki, viņi jau tagad tur mācās.
Viena no priekšrocībām, kādas, iespējams, varētu rasties, sākot mācības sešu gadu vecumā (bet vienlaikus saglabājot esošo 12 klašu skolas ilgumu), būtu tā, ka skolas solos nesēdētu pieauguši cilvēki. Skola pēc visām iezīmēm ir veidota kā vieta bērniem – izteikti hierarhiska, ar pedagogiem, kas bērniem liek darīt noteiktas lietas, dod uzdevumus un liek atskaitīties par paveikto vai nepaveikto, aizliedz, norāda, ko bērni nedrīkst darīt un ko nedrīkst. Skola šobrīd ir vieta cilvēkiem, kuri tiek vadīti, jo viņi vēl nav pilnvērtīgi pieaugušie. Deviņpadsmit gados jaunietis drīkst stāties laulībā, drīkst ievēlēt Saeimu, viņš ir pilnā mērā atbildīgs likuma priekšā, bet, nonākot skolā, viņš pēkšņi tiek uzskatīts par bērnu. Grūtniecība skolas laikā joprojām tiktu uzskatīta par problemātisku, lai gan daudzi demogrāfijas entuziasti uzskatītu to par ideālu vecumu pirmā bērna laišanai pasaulē.
Vai šim jautājumam – būt vai nebūt skolā sešgadniekiem – ir arī kāds iespējamais kompromiss? Ja ir pamatots, ka bērns sešu gadu vecumā var apgūt vairāk, to var mācīt arī bērnudārzā. Tā ir tikai kāda iesīkstējusi ideja, ka mācīties var tikai sēžot skola solā. Savā ziņā skola ir ļoti konservatīva, kur daudz kas joprojām ir tāds pats kā, piemēram, Senajā Grieķijā. Kāds tolaik bija klases iekārtojums ar skolotāju priekšgalā, tā ir arī mūsdienās. Nav pamata domāt, ka sešgadīgais bērns tieši vidē, kas iekārtota pēc šāda skolas modeļa, apgūs zināšanas vairāk vai labāk. No otras puses – ja tomēr skolas soli un klases izkārtojums ievērojami stimulē domāšanu, varbūt jāpadomā par bērnudārzu vecāko grupiņu pārbūvi. Ja ir vēlme, lai bērni skolu absolvē līdz ar pilngadību, kāpēc bērnudārza pēdējo gadu nevar uzskatīt par pirmo klasi? Piecgadīgi bērni noslēdz vienu idejisku posmu, absolvē un turpina nākt uz to pašu vietu, bet turpina apgūt iesākto un tiek dēvēti par pirmklasniekiem.
Izglītības sistēma ir pilna ar nesaprotamām idejām un neizprastām lietām. Bērnudārzos audzēkņi jau apgūst obligāto izglītības programmu, bet tas netiek ņemts nopietni, jo pārliecība, ka “bērnudārzā jau neko nemāca”, ir spēcīgāka. Šiem uzskatiem ir saknes mūsu vēsturē, piemēram, manā bērnībā pirmsskolas izglītības iestādēs patiešām mācījāmies salīdzinoši maz, un visiem bērniem bija jāiet sagatavošanas klasēs, kas atradās skolā. Pa šiem gadiem lietas, ko māca bērnudārzā, ir krietni mainījušās, bet mūsu izpratne – nē. Nav pamata uzskatīt, ka bērnudārzs ir vieta, kurā jau pēc būtības bērniem neko nevar iemācīt.
Es noprotu, ka šīs reformas mērķis nav sākt mācīt piecgadniekiem bērnudārzā to, ko bērni tagad mācās sešos gados un sešgadniekus sūtīt pirmajā klasē uz skolu, lai viņi tur mācītos to, ko tagad mācās septiņgadnieki. Ja tā būtu, varētu uzdot daudz citu interesantu jautājumu, piemēram, vai šāda izglītības pārbīde attiektos arī uz zemākiem vecumiem. Tomēr, ja tā nav, neredzu pamata, kāpēc bērni būtu jāizņem no bērnudārza un viņiem jāmāca skolā tas pats, ko viņi varētu apgūt bērnudārzā. Citiem vārdiem sakot, runa šeit ir nevis par bērnu izglītību, bet par pieaugušo (ierēdņu un politikas veidotāju) nespēju paskatīties uz skolu un bērnudārzu citām acīm.”
