Staļins domāja, ka visu drīkst 1
Padomju vadība 1940. gadā nolēma Baltijas valstis padarīt par padomju republikām tikai tad, kad saprata, ka baltieši nekādu pretošanos neizrādīs un ”visu drīkst”, uzskata Krievijas vēsturniece Jūlija Kantora, kas pagājušās nedēļas nogalē bija ieradusies Rīgā, lai iepazīstinātu ar savu jaunāko grāmatu ”Baltija: karš bez noteikumiem (1939 – 1945)”.
”Neviens no līdz šim pētnieku rokās pabijušiem dokumentiem neliecina, ka Staļins jau no paša sākuma būtu plānojis Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā,” auditorijai Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē norādīja Krievijas Valsts Ermitāžas direktora padomniece, Sanktpēterburgas A. Hercena universitātes profesore Kantora. Viņas Sanktpēterburgā krievu valodā izdotā grāmata, kas veltīta situācijai Baltijas valstīs īsi pirms okupācijas, tās laikā un Otrā pasaules kara gados jau aplūkota arī “LA” slejās (”Grāmata, kas atstāj pretrunīgas izjūtas” 18.01.2012.). ”Baltija: karš bez noteikumiem (1939 – 1945)” ir izdota 3500 eksemplāru metienā, un, pēc autores vārdiem, šā brīža Krievijā akadēmiskai literatūrai tas jau ir daudz. Grāmata tiekot ātri izpirkta, tā ka iespējams arī papildu metiens. Lai gan darbā sastopamas atsevišķas kļūdas un par Kārļa Ulmaņa valdīšanas gadiem brīžiem jaušams ”mitoloģijas pārsvars pār vēsturi”, kopumā Latvijas vēsturnieki Kantoras veikumu uzņēmuši atzinīgi, jo grāmata manāmi atšķiras no daudziem citiem pēdējos gados Krievijā tapušiem līdzīga satura izdevumiem.
Mūžīgais jautājums
Pēc Sanktpēterburgas profesores ieskata, Baltijas pievienošana Padomju Savienībai ritējusi kā vairākos posmos izvērsts process, kurā katrs tālākais solis sperts, izmantojot situāciju. ”Kad padomju vadība, kura, protams, kūrēja visu šo procesu, saprata, ka nekādas pretošanās nebūs, ka visu drīkst, tieši tad kļuva iespējama sovjetizācija. Maskavā ar pretošanos rēķinājās, bet tās trūkums deva rīcības brīvību. Domāju – ja tā laika Latvijas vadība būtu citādi reaģējusi uz padomju ultimātu, ja būtu to, piemēram, pieņēmusi, taču izteikusi protestu vai atkāpusies, tad Latvijas iedzīvotāju apziņā 1940. gada notikumi atstātu pavisam citādas pēdas nekā tagad,” sprieda Kantora, piebilstot, ka ar to domā ne tikai militāru, bet arī mentālu tautas pretošanos. Jau par hrestomātisku kļuvušais jautājums: vai 1940. gadā Baltijas valstīm vajadzēja vai nevajadzēja izrādīt bruņotu pretestību padomju okupantiem, diskusijas laikā dominēja, turklāt viešņa no Krievijas aizrādīja, ka nepretošanās agresoram vienmēr nozīmē spēcīgu triecienu nācijas pašapziņai.
Latviešu vēsturnieki pretošanās gara trūkumu gan apšaubīja, norādot, ka atsevišķi patriotiskas jaunatnes pagrīdes pretošanās mēģinājumi 1940./1941. gadā tika atzīmēti. Tāpat jāšaubās, vai Baltijas liktenī kas būtiski mainītos, ja autoritāro valdību vietā liktenīgajā brīdī pie varas atrastos demokrātiskas.
”Vislielākā Ulmaņa kļūda bija tā, ka viņš nedeva iedzīvotājiem pilnu informāciju par notikumiem Vācijā un PSRS. Nebija apdomāts, kā rīkoties, ja Staļins un Hitlers savstarpēji vienotos,” aizrādīja Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons. Līdzīgu viedokli pauda profesore Daina Bleiere: ”Latvijas politiskās elites atbildība bija tajā, ka netika pārdomāti rīcības rezerves varianti.”
“Tur runa varēja būt vienīgi par to, kā padoties. Jā, šodien mēs no saviem augstumiem varam teikt: Ulmanim vajadzēja rīkoties tā un tā, bet tajā laikā viss bija daudz sarežģītāk,” komentēja Ilgvars Butulis. Pēc LU profesora domām, kļūda, iespējams, bija tā, ka Baltijas valstis neizsludināja mobilizāciju tūlīt pēc PSRS iebrukuma Polijā 1939. gada 17. septembrī. Bet profesore Vita Zelče atzina, ka ”latviešiem vēl simt gadus vajadzēs citiem taisnoties, kādēļ viņi toreiz nepretojās”, taču tolaik tas bijis pareizs solis, jo pretējā gadījumā ”morāli ieguvumi būtu, taču nebūtu ne zemes, ne tautas, kam tos izmantot”.
Politizētā baltistika
Jūlija Kantora, lai arī atkārtoti uzsvēra, ka pilnīgi atbalsta uzskatu par Baltijas valstu pievienošanu kā vardarbīgu un nebrīvprātīgu, tomēr atzina, ka viņai okupācijas jēdziens šajā gadījumā ”nav tuvs”. Esot jāsaprot, ka no politiskas tribīnes pateiktam vārdam ”okupācija” veidojas ekonomisks konteksts, bet tas uzreiz noskaņo konfrontācijai. Vairāk jārunā par ”aneksiju” un ”vardarbīgu pievienošanu”: ”Pēc manām domām, aneksija ir daudz briesmīgāka nekā okupācija. Aneksija – tā ir kā aprīšana, bet okupācija – pagaidu pasākums. Baltijā ne par kādu pagaidu pasākumu nevar būt runas.” Pēc Kantoras vārdiem, tā staļiniskā terora koncentrācija, kas tikai vienā gadā brāzās pār ”jaunajām padomju republikām”, bijusi katastrofāla pat pēc daudzpieredzējušās Padomju Savienības mēroga un antikomunistiski noskaņoja pat tos, kas līdz tam bijuši visai lojāli padomju varai.
Krievijas vēsturniece neslēpa, ka īsti nesaprot, ko domā baltieši, sacīdami, ka Baltijas valstis Otrajā pasaules karā faktiski zaudēja. Kantoras izpratnē, citos tas radot aplamu iespaidu, ka Baltijas valstis karojušas nacistiskās Vācijas pusē, lai arī skaidrs, ka tas tā nebija. Latviešu vēsturnieki to paskaidroja – baltieši bijuši zaudētāji, jo kara beigas taču nenozīmēja zaudētās neatkarības atgūšanu.
Jautāta, kā grāmata ”Baltija: karš bez noteikumiem (1939 – 1945)” tiek uztverta Krievijā, Jūlija Kantora atzina, ka reakcija esot dažāda. Akadēmiskās aprindas darbu uzņemot atzinīgi, taču: ”Grāmata ir izrādījusies tuvāka politikai, nekā es vēlētos, gan pie mums Krievijā, gan pie jums. Tā vienkārši notiek. Baltistikas tēma vispār ir ļoti politizēta”.
