Koncertizrādē “Novecento” Vestards Šimkus veiksmīgi apliecināja kā savas komponista iemaņas, tā arī pianista virtuozitāti.
Koncertizrādē “Novecento” Vestards Šimkus veiksmīgi apliecināja kā savas komponista iemaņas, tā arī pianista virtuozitāti.
Foto – Ieva Lūka/LETA

Stāsts par mūziku un vientulību 0

Rīgas festivāla ietvaros aizvadīta koncertizrāde “Novecento” jeb “Tūkstošdeviņsimt”, Spīķeru koncertzālē inscenējot tāda paša nosaukuma Alesandro Bariko stāstu.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Pirmajai izrādei 7. jūnijā sekoja vēl divas citas, Kristapu Ķeseli dienu vēlāk nomainīja krievu aktieris Maksims Busels, bet pārējie uzveduma autori viscaur palika tie paši – režisors Dmitrijs Petrenko un pianists Vestards Šimkus, kurš itāliešu rakstnieka stāstam radījis arī oriģinālmūziku. “Novecento” iecere atsauca atmiņā nesen turpat Spīķeru koncertzālē iedzīvināto Patrika Zīskinda darbu “Kontrabass” ar aktiera Mārtiņa Meiera un kontrabasista Gunāra Upatnieka līdzdalību. Gan jau arī tālākā pagātnē latviešu mūzikas un teātra vēsturē ir izmēģināts kaut kas līdzīgs, taču jaunā koncertizrāde jebkurā gadījumā uzlūkojama kā oriģināls, konceptuāli un emocionāli uzrunājošs veikums, kur katra priekšnesuma sastāvdaļa bija savā vietā un iznākums veidojās precīzs un daudzslāņains.

Alesandro Bariko garstāstā par vienlīdz izcilu un neparastu pianistu, kurš piedzimis uz pasažieru kuģa un tur arī aizvadījis visu savu dzīvi, kā jau ikvienā vērtīgā literārā darbā, ir vairākas dimensijas. Te rodams gan saistošs sižets, gan nedaudzām smalkām līnijām veidots kolorīts laikmeta atspulgs, gan arī psiholoģisks vērojums un eksistenciālas atklāsmes, tā vien raisot vēlēšanos rakstnieka viedoklim oponēt un pārliecināt stāsta galveno varoni par rezignācijas un vilšanās iluzoro dabu. Tas, protams, tikai apstiprina Bariko stāsta māksliniecisko iedarbību, un aktieris Kristaps Ķe­selis kopā ar režisoru Dmitriju Petrenko šī darba daudzveidīgos rakursus atspoguļojis prasmīgi un uzskatāmi. Nekādu dekorāciju, nekādu liela mēroga teatrālu efektu – vienīgi emocionāli pārliecinošs un dabisks stāstījums – brīžiem dramatisks, bet daudzviet arī komisks –, kurš pastāvīgā dialogā ar mūziku neizbēgami tuvojas likumsakarīgam un skumjam noslēgumam, atstājot tomēr vietu arī atvērtam finālam un vēstījumu apraujot ar neviennozīmīgu muzikāli skatuvisku akcentu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Koncertizrādē “Novecento” Vestarda Šimkus klavierspēlei un oriģinālpartitūrai ir nepārvērtējama nozīme. Pirmām kārtām par īpašu vērtību jāuzskata jau tas, ka izrādes autori nav izvēlējušies vienkāršāko ceļu, piemeklējot iepriekš uzrakstītus dažāda stila un satura skaņdarbus – Vestards Šimkus tā vietā veiksmīgi apliecinājis savas komponista iemaņas. Bez šaubām, radīt skanisku analogu rakstnieka iecerei – tik savādu, individuālu un aizraujošu mūziku, kas nekad nav eksistējusi, – ir neiespējams uzdevums. Taču komponists ar šo neiespējamo uzdevumu ticis galā godam. Izrādē dzirdamie skaņdarbi, protams, daudzējādā ziņā ir stilizācijas, kas pašas par sevi, ārpus teātra uzveduma ietvariem, nebūtu tik oriģinālas un interesantas, bet konkrētās mākslinieciskās idejas īstenojumā tās guvušas īsto vietu – gan no dramaturģiskā izklāsta, gan no muzikālā piepildījuma viedokļa. Skaņās iedzīvinot tādus radošos atspulgus, kādi patiešām varētu nonākt no ārpasaules līdz “Novecento” galvenajam varonim – 20. gadsimta pirmās puses džezu, dažādu nāciju tradicionālās mūzikas atbalsis, romantismam raksturīgo pasaules izjūtu, impresionisma un ekspresionisma atlūzas –, Vestards Šimkus panācis gan sasaukšanos ar Alesandro Bariko vēstījumu, gan arī savu personisko muzikālo ieceru spriegumu un vitalitāti. Oriģinālpartitūras žanru paletē vēl nozīmīgāku vietu par diksilenda un svinga vaibstiem ieņem regtaims, kas turklāt koncertizrādes gaitā izgaismojas visdažādākajos rakursos – ritmiski aktīvā un disonējošā sasprindzinājumā, skumju apēnotā lirikā, trauksmaini virtuozā aizrautībā. Taču netrūkst arī pretpolu agrīnā džeza un regtaima tematismam un krāsām – vienlīdz apgarota un atsvešināta skaņuraksta, kas radniecīgs laikmetīgās mūzikas izteiksmei, un raksturā kaismīgāku noskaņu, kas savukārt pārstāv romantiskas dabas saviļņojumu. Un visam pa vidu vēl Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, kura tēmu “Novecento” pianists uz kuģa pa ceļam uz Amerikas kontinentu bija dzirdējis no kāda eiropiešu imigranta. Kādēļ gan ne?

Spīķeru koncertzālē iestudētajā uzvedumā Vestarda Šimkus pianista dotības, protams, atklājās pilnā mērā. Nenoliedzami, ka “Novecento” mūziku autors rakstīja tā, lai šie skaņdarbi būtu piemēroti viņa spožajai virtuozitātei (un uzreiz rodas jautājums – interesanti, kādas salīdzinājumā ar oriģinālversiju būtu Reiņa Zariņa vai Andreja Osokina interpretācijas?), taču uzveduma laikā lieliski varēja iepazīt arī citas pianista spēles kvalitātes – skaistu, piesātinātu tembru, impulsīvus, kontrastainus raksturus, krāšņu dinamisko amplitūdu, kuras izveidē vienlaikus tika apliecināta noslīpēta muzikāla gaume. Īsi sakot – tiem, kas izrādē “Novecento” gaidīja priekšnesumu, kas atbilstu Vestarda Šimkus solokoncertos dzirdamajam bagātīgumam un vērienam, nenācās vilties.

Un vēlreiz – Alesan­dro Bariko stāsts “Novecento” pianista, režisora un aktiera versijā vēsta ne jau tikai par apbrīnojamām klavierspēles virāžām. Koncertizrādes veidotāji ar to pauduši skumīgo atziņu, ka komponista profesija patiesībā ir ļoti vientuļa. Iespējams, pat visvientulīgākā pasaulē – vēl lielākā mērā nekā darbs pie dzejnieka rakstāmgalda, ķīmijas laboratorijā vai augstākās matemātikas sfērā. Arī tad, ja viens un tas pats cilvēks ir gan komponists, gan atskaņotājmākslinieks, arī tad, ja viņš ir saņēmis profesionāļu atzinību un publikas pielūgsmi – eksistenciālas vientulības izjūtu tas vienalga nemaina. “Novecento” anonīmais varonis šai ziņā uzlūkojams kā koncentrēts un vispārināts simbols.