Ģimenes ārsts Ingars Burlaks: “Strādāt ģimenes medicīnā ir mana pareizā izvēle” 1
Ģimenes ārsts Ingars Burlaks ne tikai pieņem pacientus savā praksē VCA Elite, bet arī aprūpē 260 vecļaudis Rīgas sociālās aprūpes centrā «Mežciems» un šobrīd ārstam darba ir pārpārēm. Ārsts var lepoties ar augstu vakcinācijas aptveri savu pacientu vidū, ko pamato ar savstarpēju uzticēšanos un prasmi skaidrot. Kā viens cilvēks to visu var paspēt, turklāt, ja mājās jāaudzina trīs atvases?!
Ceļš uz ārsta profesiju?
Gribēju izvēlēties tādu nodarbi, kurā varētu palīdzēt cilvēkiem. Manī bija vēlme būt noderīgam sabiedrībai. Šajā sarakstā redzēju tikai divas izvēles – kļūt vai nu par skolotāju, vai ārstu. Ja par skolotāju, tad par vēstures skolotāju.
Taču nobremzēja apziņa, ka vēsture tomēr ir stipri pakļauta politiskai konjunktūrai un vienmēr tiek pārrakstīta. Toties medicīna visos laikos, jebkurā iekārtā ir tāda, kāda ir.
Esmu ļoti gandarīts par izvēli – vēlme palīdzēt joprojām nav manī izsīkusi. Tāpēc no savas profesijas gūstu milzīgu gandarījumu, un laikam tas arī ir pats galvenais. Esmu ļoti pateicīgs savai skolotājai dakterei Natālijai Zaharovai, pie kuras praktizējos rezidentūrā. Viņa man iemācīja strādāt.
Vajadzība būt noderīgam sabiedrībai nāca no ģimenes. Mamma agri nomira, viņu tikpat kā neatceros. Mani audzināja tētis.
Pats galvenais, ko viņš manī ieaudzināja, ka jābūt labsirdīgam, godprātīgam cilvēkam. Tādu cilvēciskumu. Mans tētis visu mūžu tāds bijis, un tas ir mans dzīves princips: būt labam, godīgam cilvēkam. Un nevis, piemēram, vēlme izsisties, materiālo labumu vai publiskas uzslavas gūšana.
Ārsts, kuram uzticas
Vienmēr būs daļa pacientu, kuri ārstam neuzticas, lai cik labi tu strādātu. Tomēr lielākā daļa uzklausa un ņem vērā ieteikumus. Pansionātā, un to varu teikt ar zināmu gandarījumu, pateicoties maniem kolēģiem – feldšerei un māsiņām, mēs jau trešo gadu pēc kārtas esam sapotējuši gandrīz visus iemītniekus.
Mums vakcinācijas procents pārsniedz 80%. Kopā ar prakses pacientiem kopējais vakcinēto skaits varētu būt ap 500. Uzticēšanās veidojas ar gadiem. Kad atnācu uz iecirkni uzreiz pēc rezidentūras beigšanas, biju pavisam jauns speciālists.
Man bija 27 gadi, kad pārņēmu praksi no dakteres Ināras Tutānes, kura poliklīnikā bija nostrādājusi 40 gadus, faktiski no uzcelšanas brīža. Protams, tobrīd pacienti man neuzticējās, skatījās ar bažām… Bet darba rezultātā pamazām tā uzticība nāca.
Taču vispār cilvēki ģimenes ārstiem uzticas, un tas saskan ar statistikas datiem – ģimenes ārsts ir speciālists, kuram pacienti uzticas visvairāk, lai arī ko mēs par sevi dzirdētu.
Tie cilvēki, kuri apmeklē ģimenes ārstu, jo īpaši vecāka gadagājuma, saprot, ka ģimenes ārsts iet krietni tālāk – ārpus tikai ārstēšanas robežām. Tā ir arī izveidots, ka viņam jādara vairāk. Citi kolēģi risina medicīniskās nianses, mums jārisina milzīgs kvantums sociālo jautājumu. Varbūt uzticēšanās tur arī rodas.
Vai tiešām darbaholiķis?
Jā, esmu darbaholiķis. Diemžēl tā nav labākā īpašība. Tas dara labu pacientiem, bet ģimene no tā cieš. Kaut man ir brīnišķīga ģimene, man ir sieva un trīs bērni.
Sieva man ir fenomenāls atbalsts un mana aizmugure, uz ko varu vienmēr paļauties. Sievai ticu pat vairāk nekā sev. Zinu, ka viņa palīdzēs visos jautājumos. Gribētos, lai ģimene no šīs manas īpašības ciestu mazāk.
Nebūtu pareizi teikt, ka šīs garās darba stundas neizjūtu. Tad tā būtu melošana – teikt, ka varu nostrādāt 15 stundas (pansionātā un pēc tam praksē) un justies labi. Protams, tā nav.
Uzcītīgums attieksmē pret darbu nav mainījies, bet, par laimi, ar laiku nāk arī pieredze – tu izproti, kur zināmā mērā iespējams laiku ietaupīt. Bet, ja raugās globāli, ir skaidrs, ka mēs atduramies pret veselības aprūpes sistēmu. Valstīs, kur sistēma sakārtota, neviens nepārstrādā tik daudz stundu kā mūsu kolēģi uzņemšanas nodaļās, operāciju zālēs, nodaļās.
To arī vietējās arodbiedrības nepieļautu. Cilvēki tur strādā tikpat čakli, bet viņiem ir cits darba apjoms. Mūsu valsts diemžēl nerūpējas par saviem cilvēkiem. To jau redzam pat atalgojuma jautājumā – ieraksta likumā 20% lielu algu kāpinājumu trīs gadu laikā, bet pēc tam viss pazūd.
Tie paši, kas spaidīja pogas un balsoja par, pēc tam pasaka – naudas nav. Valsts amatpersonas, uz kurām skatās visa sabiedrība, kurām jāpilda likumi, ko paši saraksta, jābūt par paraugu sabiedrībai, vienkārši melo, un atbildība ir tikvien kā atvainošanās.
Ko mainīt veselības aprūpē
Redzat, mani uzskati ir stipri pretēji tam neoliberālajam kursam, ko mēs šos gadus redzam. Mūsu dzimstība, iedzīvotāju skaits, kas aizbraucis strādāt uz ārzemēm, – tas viss parāda, ka rūpes par cilvēku absolūti nav mūsu valdošo uzmanības centrā.
Lielākā sabiedrības daļa dzīvo nesalīdzināmi sliktāk nekā cilvēki citās Eiropas valstīs. Ārsts mūsu valstī var nopelnīt, ja viņš daudz strādā. Jā, jo mums ir iespēja. Bet ne katrs mūsu valstī ir ārsts, ne katram ir tādas dotības un arī iespējas tik daudz gadu mācīties. Ja nav aizmugures, vecāku, kas palīdz, tas ir grūti.
Ja tās pašas algas tiktu celtas atbilstoši likumam, īpaši vidējam medicīnas personālam, tas jau būtu labi. Kā jau teicu – ārsts, pārstrādājot un izdegot, var nopelnīt, bet kā visus šos gadus izdzīvo māsiņas un ārstu palīgi, tas vispār ir apbrīnojami.
Strādā pusotru divas slodzes, skrien no vienas slimnīcas uz otru un bērnus audzina pa telefonu? Tur ir tā problēma, un tieši par to jārunā. Nevis jābrīnās, ka mums trūkst tūkstošiem medmāsu.
Problēma ir globāla. Var jau pateikt – es iedotu naudu veselības aprūpei, bet jāsaprot, ka ar to visu valdošo kursu, kas mums ir, problēmas globāli pat nav atrisināmas. Es reālistiski skatos uz dzīvi – stājoties RSU, īsti neredzēju iespēju, ka kaut kas būtiski uzlabosies, un to neredzu arī tagad, kādā veidā pie pastāvošā ekonomiskā kursa tas varētu būtiski uzlaboties.
Gaida līdzestīgus pacientus
Vienmēr savos skaidrojumos ir jāpielāgojas katra pacienta izpratnes līmenim. Arī stāstot, kāpēc viņam ir jādzer konkrētās zāles. Vienam jāpastāsta, ka šīs zāles ir jādzer, lai būtu labs spiediens.
Viņam neko vairāk nevajag skaidrot, viņš visu saprot. Bet otram burtiski uz pirkstiem jāparāda, kas būs, ja zāles nedzers, ka tad pacelsies spiediens, kaut kas notiks ar asinsvadu galvā un vari kļūt paralizēts. Un jāilustrē ar konkrētiem piemēriem – tad būs jāmaina pamperi, tu būsi slogs savai ģimenei.
Tāpēc pirmais ir tomēr piemēroties katra cilvēka līmenim. Tā mūsdienās ir komunikācijas kļūda, ka izraksta zāles un pasaka – šitās zāles tev ir jādzer. Cilvēks prasa – kāpēc? Tāpēc, ka es tā teicu. Var jau teikt – cilvēks pats vainīgs, ka nepilda to, ko ārsts saka, bet tas nozīmē, ka mēs tam cilvēkam atmetam ar roku.
Nu nedzer, nedzer – pats vainīgs. Formāli viss izdarīts. Bet tāda formāla pieeja nedrīkst būt. Un otrs – jāizmanto pātagas un burkāna metode. Viens par to, ka sācis dzert zāles, ir jāpaslavē. Jāpasaka – kāds tu esi malacis! Redz’, analīzes uzlabojušās, holesterīns vairs nav augšā…
Ārstam jāiesaistās un ar konkrētiem piemēriem jāparāda, ka cilvēks ir uz pareizā ceļa. Mērot spiedienu, nevis pateikt cilvēkam – jums viss kārtībā, bet paslavēt viņu – nu redzat, jums ir krietni labāks spiediens. Pateicoties zālēm, jums ir būtiski uzlabojušās analīzes. Un cilvēks domā – velns ar ārā, vai tad man grūti iedzert tās ripas, pat dakteris paslavē!
Bet dažreiz jāpiesauc ļoti skarbi piemēri – jums ir divi bērni, par dzīvokli kredīts, pats ieminējāties, ka ļoti daudz jāstrādā. Bet tableti neiedzērāt. Var notikt insults, varat palikt paralizēts, un tad jums nebūs ne kredīta, ne dzīvokļa, jūsu ģimenei būs ļoti smagi. Un neviens nepalīdzēs.
Un vēl ir jautājums – vai jūs neatdos pansionātā. Dažreiz cilvēkiem tiešām jāpasaka ļoti skarbi. Ne draudot, bet parādot realitāti, kā var būt. Katram pacientam ir jāatrod sava pieeja.
Pacientam nav jāmelo. Jāstāsta godīgi, kā ir. Godīgi jāpasaka – piemēram, gripas vakcīna negarantē, ka nesaslimsiet. Tāpat var saslimt ar milzīgu daudzumu citu vīrusu, kas klejo apkārt un dažreiz pat ir ļoti līdzīgi gripai. Un var arī ar gripu saslimt, bet tomēr zinātniski pierādīts, ka risks iegūt komplikācijas vai nomirt ir krietni mazāks. Un jāmin arī Eiropas valstis, kur vakcinācijas procents ir krietni lielāks un kur valsts tās nodrošina.
Dažādas prakses, dažādas pieredzes
Poliklīnikā ir standarta prakse, kur pamatā ir veselības problēmas, ar kurām sastopas visi ģimenes ārsti. Savukārt sociālās aprūpes centrā smagi slimo, paliatīvo pacientu īpatsvars ir nesalīdzināmi lielāks nekā pamatpraksē.
Pansionātos tagad nonāk ļoti sarežģīti paliatīvi slimnieki, un tie nav 20–30 kā ģimenes ārsta praksēs, bet gan 100–150 un ar daudzām slimībām, bet tas prasa ļoti lielu resursu iesaisti. Ja cilvēks kaut ko atradis internetā un saka – dakter, man laikam tāda un tāda problēma –, nebūtu pareizi par to vienkārši pasmaidīt.
Ja kāds mērķtiecīgi kaut vai internetā meklē kaut ko par sevi, tam tomēr jāpievērš uzmanība, jo nereti cilvēks tiešām nāk ar savu veselības problēmu. Cita lieta, ka viņš to interpretē, balstoties uz savām zināšanām, un pareizu secinājumu patstāvīgi izdarīt nevar. Mūsu pienākums ir viņa problēmu identificēt.
Kāpēc cilvēks sācis meklēt informāciju, par ko viņš uztraucas? Par vakcināciju, jo nāk kāds vīruss? Vai ir sāpes krūtīs, ko nesaprot, un domā, ka tas saistīts ar sirdi?
Cilvēks lielākoties ar atziņām no interneta un plašsaziņas līdzekļiem pie ārsta nāk, ja viņam kaut kas kaiš, kaut kas viņu interesē.
Tāpēc, ja man saka – dakter, man ir slima sirds, izlasīju žurnālā, ka tā var būt, noteikti ir jāskatās, kas patiesībā viņam kaiš, vai problēma tiešām ir sirdī vai varbūt starpribu nervā, vai elpošanā…
Ticot zinātnei
Mēs ārstējam cilvēku, nevis kādu cilvēkveida būtni, izmantojot pastāvošās vadlīnijas. Ir gadījumi, kad cilvēks pasaka – man no jūsu izrakstītajām zālēm ir slikti, man tās nepatīk. Un tas nekas, ka neko tamlīdzīgu līdz šim neesi novērojis.
Katrs cilvēks ir individuāls, un zināmas atkāpes, organisma īpatnības, pastāvošās blakusslimības arī var viest korekcijas kopējā ārstēšanas procesā. Psiholoģiskās labsajūtas uzlabošana arī ir būtiska atveseļošanās procesā.
Man ir zinātniska pieeja, tāpēc, piemēram, ir skaidrs, kāda ir mana attieksme pret homeopātiju. Bet, ja cilvēks man pasaka – dakterīt, man homeopātiskajā aptiekā arī ieteica preparātu pret holesterīnu un es to dzeru līdzās tām zālēm, ko jūs man izrakstījāt, es ne vienmēr viņam pateiktu:
«Tā ir pilnīgi muļķīga lieta, jo zinātniski nav pierādīta. Parādiet man pētījumus, tad es atļaušu jums dzert.» Ja cilvēkam uzlabojas emocionālā pašsajūta, lai tā būtu. Tā arī ir būtiska cilvēka veselības daļa.
Placebo efekts kā uz delnas. Mums, ģimenes ārstiem, jāskatās, lai cilvēks arī emocionāli būtu ar labu pašsajūtu, nevis tikai, lai būtu sakoriģēts spiediens, labs holesterīns, labs pulss. Tiesa – emocionālo aspektu nekad nevar uzskatīt par pirmo iemeslu, vienmēr jāizmeklē, vai ir kāda fiziska kaite.
Brīvais laiks – ģimenei
Pacienti mēdz zvanīt arī ārpus darbalaika. Brīvā laika nav daudz, un es to cenšos maksimāli daudz pavadīt ar ģimeni. Vecākā meitiņa ir skolniece, abi dēli skolā vēl neiet.
Viņi vēl mazi, tāpēc brīvais laiks tiek pakārtots bērnu programmai. Par laimi, sieva ir ārste, psihiatre. Mēs iepazināmies pirmajā kursā pirmajā septembrī, jo mācījāmies vienā grupā.
Esam daudz kam izgājuši cauri kopā. Tas, ka otram ir tāda pati profesija, nāk tikai par labu – cilvēks spēj tolerēt to neilgo laiku, kas tiek pavadīts kopā.
Virknei kolēģu, zinu, attiecības izjuka tieši tāpēc, ka tam, kurš nav šo profesiju izgājis, ir grūti pieņemt, ka brīvais laiks nav tāds, kādu to gribētos. Savukārt mēs varam parunāt arī par darbu – sieva pastāsta savus gadījumus, es – savus. Labi, ka ir cilvēks, ar kuru var padalīties un kurš tevi saprot.
Mans vaļasprieks ir lasīšana, jo īpaši grāmatas par vēsturi, tikai tam tikpat kā neatliek laika.
