“Tā bija izglābšanās no apsēstības ar alkoholu.” Aivars Eipurs par alkoholterapiju 90. gados 0
Aivars Eipurs (1956) dzimis Pabažos, kādus desmit kilometrus no jūras. Būdams dzejnieks un rakstnieks, turklāt ne tikai īsprozas minimu, bet arī dzejoļu ar gariem virsrakstiem izgudrotājs, viņš latviešu literatūrā ticis zem šķirkļa “Eduards Aivars”.
Studējis filoloģiju, strādājis (un strādā) gan muzejā, gan preses izdevumos, joprojām raksta “Kultūrzīmēm” slejas par aktuāliem kultūras notikumiem.
Kopš 2005. gada Latvijas Rakstnieku savienības paspārnē konsultē dažāda vecuma autorus, gan iesācējus, gan turpinātājus. Par dzejas krājumu “Es pagāju” saņēmis gan Preses nama oriģinālliteratūras konkursa prēmiju (2001), gan Dzejas dienu balvu (2002), kurai nominēts arī krājums “Jauns medus” (2006).
Par dzejas krājumu “Sakvojāžs” ticis nominēts Literatūras gada balvai, ieguvis Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca” (2012).
Aizpērn Iznākušas dzejas izlases angļu un krievu valodā. Izdoti deviņi dzejas krājumi (desmitais – “Dzejoļu remonts” iesniegts apgādā “Neputns”) un divas minimu grāmatas. Par to, kas viņam prātā, gribēju iztaujāt maijā.
– Pārsteidzošākais, ko var izlasīt par Aivaru Eipuru internetā, ir tas, ka viņš ir bijis alkoholterapeits Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā 90. gados… Kas tas bija?
A. Eipurs: – Tā bija izglābšanās no apsēstības ar alkoholu, no šīs vislēnākās, daļēji neapzinātās pašnāvības bezgalīgajiem mēģinājumiem vēl pat ne pusmūžā, un nesavtīga vēlēšanās palīdzēt citiem, kuri tiešām grib tikt no tā vaļā. Astoņus gadus vadīju grupas terapiju.
– Vēl es neesmu īsti droša, vai pamanīju, kurā brīdī Aivars Eipurs tapa par Eduardu Aivaru un tad atpakaļ par Aivaru Eipuru…
– Tas gan ir jautājums ar bārdu. Kā Eduards Aivars es joprojām esmu tikai dzejā – gan grāmatās, gan publikācijās, arī šeit. Prozā un dzīvē – Aivars Eipurs. Es neesmu atpakaļ, vienkārši ne vienmēr spēju izsekot, vai kāds nesajauc.
– Vai Aivars Eipurs kādreiz mums dāvās romānu? Biogrāfisku un asprātīgu?
– Nē, jo citi to dara labāk. Neesmu tas cilvēks, kas to izsēdēs un izperēs. Man nav arī tieksmes rakstīt gari un daudz.
– Tu esi arī “Vakara romāna” žūrijas loceklis. Pastāsti par kādu tekstu/autoru/epizodi, kas tiešām labā vai sliktā nozīmē pārsteidza!
– “Vakara romāns” ir tikai uzņēmis kursu. Tas ir “Lata romāna” pēctecis. Tur, piemēram, viena autore bija iesniegusi uzreiz četrus romānus par kolhozu – vienā konkursā.
Bet jaunāka autore bija uzrak-stījusi par Otro pasaules karu Rīgā – tur kādā epizodē satiekas pagrīdes grupas vadītājs ar vācu virsnieku, savu niknāko tvarstītāju, taču šaušanas vietā abi sāk diskutēt.
Kontekstā tas šķita tikpat nedabiski kā tad, ja kāds no jaunās paaudzes sirsnīgi jautātu: “Netaisnīgi uz Sibīriju? Kas, nevarēja normālu advokātu dabūt?”
– 1995. gadā dzejnieks Eduards Aivars “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, reaģējot uz ne pārāk labvēlīgo sociālo stāvokli valstī, min, ka Guntim Ulmanim vajadzētu kopā ar ēģiptiešu politiķi Butrosu Butrosu Gali stacijā apēst pa belašam. Kas notiek belašu jomā pašlaik?
– Nu zini, tas bija Aivars Eipurs, kas tā teica. Bet “belašu” jomā ir jaunas dziesmas vecās skaņās. Vecās skaņas ir tās, ka par un ar transportu (tāpēc tā stacija) saistītām lietām, kaut vai tai pašā ierobežojumu un atvieglojumu sakarā lemj cilvēki, kuri gadu desmitiem ilgi nav braukuši ar sabiedrisko transportu.
Jāturas tuvāk tautai. Markesa romānā “Patriarha rudens” prezidenta māte darīja pareizi, ka lika dēlam pa ceļam uz pili nodot tukšās pudeles.
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Eduarda Aivara jauno dzejoļu apcirknī – jau pēc “Dzejoļu remonta”.
GAISA SKŪPSTU RENESANSE
Šķiet, ka tos atkal meistaro
Naktī atdzīvojušies pasta baloži
ATTĀLUMS STARP CILVĒKIEM – DIVI METRI
Prostitūtas pieņem
AIZDOD VIENU RINDU
Manam dzejolim!
Tev žēl
Es saprotu
PULKSTEŅI PIE VIENĀM UN TĀM PAŠĀM SIENĀM
Rāda dažādu laiku
Meitai, mātei un mātes mātei
Pulksteņi arī paši
Viens no otra atpaliek
Kad esi tur
Sekunžu rādītāji sacērt ik sekundi
Četrās daļās
Pa daļai katrai no viņām
Un tev
JA ES BŪTU ZVEJNIEKS
Ik nedēļas nogali zvejotu ar draugiem
Nestu mājās lielas zivis un liktu tev tīrīt
Tu pretotos, taču tas būtu mūsu kopdzīves nosacījums
Tu drīzāk gribētu, lai rakstu lielus dzejoļus
Tos gan tu būtu ar mieru tīrīt
KAD TU LASI AGRI NO RĪTA
Es vēl laižos miegā, bet uztrūkstos, kad tu pāršķir
Tā visu laiku
Tu varētu
Paņemt kādu grāmatu, kurā ir
Tikai viena un liela lappuse
NE ČIKU, NE GRABU
Visas personas un visi notikumi šajā dzejas kopā
Ir jaunradīti; jebkura sakritība ir nejauša
Kā teica psihodrāmas terapeite no Moreno institūta:
– Par jebkuru cilvēku, lietu vai gadījumu – tā var būt
Un tā var arī nebūt, nenoliedzot, ka lielākajā daļā gadījumu
Tā arī ir
MĪLESTĪBAS CIPARI
Vienu sievieti atstāju
Jo man nepatika viņas vectēva politiskie uzskati
Otru – tāpēc, ka viņas ģimenē visi bija liela auguma
Un virtuvē eļļas pudeli turēja plauktā tik augstu
Ka es nevarēju aizsniegt
Tagad laimīgi dzīvoju ar trešo sievieti
Pa vidu vēl dažas nemaz netika manā sirsniņā
Un savlaicīgi pameta mani
Klausos, ka citi ieiet baznīcā un iznāk no tās
Kad nāve tos šķir
KRUSTPUNKTĀ (KOVIDHAIKA)
nožēlot grēkus
bet var arī dzert
balinātāju
RETINOLA ACETĀTS
Lieldienās vēlējos labāk saredzēt Dieva brīnumu
Un pārdozēju A vitamīnu
Kapilāri pārlieku saspringa, jācer, ka pāries
Ja kādas dienas A vitamīnu nelietošu
Acīs spiediens pieaug joprojām
Nevaru salasīt burtus dažu kolēģu dzejas grāmatās
Lai vai kā, ne jau no maizes vien dzīvo cilvēks
Bet arī no eļļas, kas tai uzlieta
Pat ja par daudz
DZEJOLIS SAPRĀTA ROBEŽĀS
Es nogulēju laiku, kad dienas
Skrēja pretī kā mazas meitenes
Meža izcirtumā, aiz kura vilina saule
Tā vēlāk jau svilināja
Es nogulēju laiku kā liela meitene manu roku
Ir mazliet stīvi un sāpīgi
Manas dienas ir pēcpusdienā
Un beigsies kā katra ekskursija
Vai kā vīrusa laikā pirktās
Ātri vārāmās auzu pārslas
Kam uzrīvēju ābolu un uzspiežu
Meksikāņu bārbekjū mērci
Pagaidām ar lūgšanām attālinu citu nāves stundu
Lai radi no tālienes tiek tuvāk
