“Tā ir šausmīgā sērga, es nezinu, ko ar to darīt” – Rēvalds spriež, vai valsts gadiem ilgi lieki tērē veselības aprūpes naudu 0
Latvijas veselības aprūpes problēmas ir saistītas ne tikai ar finansējuma trūkumu, bet arī ar bezatbildīgu rīcību ar publiskajiem līdzekļiem un nepārdomātiem būvniecības projektiem. Šādu vērtējumu TV24 raidījumā “Nacionālo interešu klubs” pauda “Veselības centrs 4” valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds, kritizējot valsts pieeju ierobežoto resursu izmantošanai.
Rēvalds uzskata, ka viena no fundamentālām problēmām ir sociālistiskās domāšanas inerce un atbildības trūkums, pieņemot lēmumus par publisko naudu. Viņš uzsvēra, ka veselības aprūpe nav vienīgā joma, kurā vērojama šāda situācija, un kā piemērus minēja arī citus lielus infrastruktūras projektus, tostarp “Rail Baltica”.
Īpaši kritiski viņš vērtēja apturēto Stradiņa slimnīcas korpusa būvniecību, norādot, ka šis projekts ir viens no spilgtākajiem bezatbildīgas rīcības piemēriem. Rēvalda ieskatā, būvniecībā neprasmīgi izlietotie līdzekļi varēja tikt izmantoti veselības aprūpes vajadzībām, tostarp kompensējamo medikamentu pieejamības uzlabošanai un pacientu dzīvību glābšanai.
Runājot par iespējamiem risinājumiem, Rēvalds uzsvēra, ka nav nepieciešams visu veselības aprūpi privatizēt. Tomēr viņš aicināja valsti aktīvāk izmantot jau uzbūvētas privātās ārstniecības iestādes, ja tās var sniegt nepieciešamos pakalpojumus par tādu pašu cenu kā publiskais sektors.
Viņaprāt, gadījumos, kad privātie investori par saviem līdzekļiem jau ir uzbūvējuši ārstniecības iestādi, valstij būtu jāizvērtē iespēja noslēgt līgumu par pakalpojumu iegādi, nevis atkārtoti ieguldīt publisko naudu līdzīgas infrastruktūras izveidē.
Rēvalds norādīja, ka šāda pieeja ļautu ietaupīt līdzekļus, kurus varētu novirzīt citām veselības aprūpes vajadzībām.
Vērtējot valsts un privātā sektora sadarbību, Rēvalds iebilda pret apgalvojumiem, ka privātās ārstniecības iestādes, noslēdzot līgumus ar Nacionālo veselības dienestu, savus pakalpojumus piedāvā par komerciālām cenām, kas ir augstākas nekā publiskajā sektorā.
Viņš uzsvēra, ka šāds priekšstats neatbilst viņa paustajam par līgumu nosacījumiem un ka privātie pakalpojumu sniedzēji var saņemt tādu pašu samaksu kā publiskais sektors.
Rēvalda ieskatā, ja privātā ārstniecības iestāde jau ir uzbūvēta par privātiem līdzekļiem un spēj sniegt vajadzīgos pakalpojumus par valsts noteikto cenu, valstij būtu jāizmanto šī iespēja. Tas ļautu izvairīties no papildu ieguldījumiem infrastruktūrā un efektīvāk izmantot publiskos resursus.



