“Puiši bija ar degošām acīm.” Kā veidojās “baltās beretes” jeb Pirmā atjaunotās Latvijas bruņotā vienība 2
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Trešās Atmodas un, kā toreiz teica, dziesmotās revolūcijas gadi vēl ir daudzu mūsu spilgtā atmiņā. Tā paaudze, kam šodien ir nedaudz pāri četrdesmit pieciem gadiem, vēl bija šo notikumu apzināti aculiecinieki. Tas bija laiks, kad mēs atguvām savu pašapziņu, savu sirdsapziņu, savu brīvību un savu valsti. Tobrīd, 20. gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, notikumi risinājās ļoti strauji, padomju impērija agonizēja, tas notika smagi, atjaunojamajai Latvijas neatkarībai bīstami un neprognozējami.
Pirms trīsdesmit gadiem savu stāstu mūsu valsts militāri politiskajā vēsturē sāka pirmais atjaunotās valsts bruņotais formējums: vienība, kas vēlāk tika saukta par “baltajām beretēm” jeb 1. policijas bataljons.
Bija 1990. gada rudens. Lai arī vēl pavasarī – 4. maijā – toreizējā Latvijas Augstākā padome bija konstituējusi neatkarības atjaunošanu, līdz reālai neatkarībai vēl bija samērā tāls ceļš ejams. Politiskā un arī ikdienas drošības situācija Latvijā vēl nebija nekāda mierīgā. Padomju karaspēks, kas Latvijas teritorijā bija milzīgā skaitā, nekur prom iet netaisījās, politiskā pretdarbība Latvijas neatkarībai no Maskavas centrālās varas puses bija jūtama ik uz soļa, arī iekšējās kārtības uzturēšanas struktūru jeb padomju miliciju par kaut cik lojālu Latvijas neatkarībai uzskatīt nevarēja.
Tieši tobrīd sākās milicijas speciālās uzdevumu vienības jeb OMON ālēšanās, kas bieži vien izvērtās asiņainās provokācijās visā valsts teritorijā. Nevar aizmirst, ka tieši tobrīd līdz ar brīvas uzņēmējdarbības uzsākšanas mēģinājumiem sākās arī organizētās noziedzības “ziedu laiki” – tas, ko mēs pazīstam ar vārdu “rekets”.
Savu bruņotu vai nebruņotu kārtības uzturēšanas struktūru atjaunotās Latvijas valsts institūcijām nebija. Zemessardze, robežsardze, muita, galu galā armija – tas viss vēl bija tikai tālākajās iecerēs un drosmīgākajās idejās. 1990. gada pavasarī izveidotās Latvijas Tautas frontes brīvprātīgo kārtības sargu vienības, lai arī tapušas kā alternatīva padomiskajai un lielākoties prokrieviskajai milicijai, tomēr bija bez bruņojuma un speciālas apmācības.
Vajadzēja uzsākt nopietnāku, labāk apmācītu, ekipētu, Latvijas valstiskajai neatkarībai lojālu drošības un kārtības uzturēšanas struktūru izveidi.
1990. gada 26. novembrī Latvijas Republikas Ministru padome, ņemot vērā smago operatīvo stāvokli cīņā ar noziedzību valstī, organizēto kriminālo grupējumu darbību un augsti kvalificētu, profesionālu struktūrvienību trūkumu Latvijas Republikas tiesību sargāšanas iestādēs, izdeva rīkojumu nr. 200r, kurā paredzēja Iekšlietu ministrijā izveidot atsevišķo (jeb pirmo) 300 cilvēku lielu patruļdienesta bataljonu. Paredzēja, ka organizatoriski šis bataljons iekļautos Iekšlietu ministrijas vadītās milicijas sastāvā, bet politiski būtu pārvaldīts no 4. maijā atjaunotās neatkarīgās Latvijas valdības – vienība būtu instruments, ko valdība varētu izmantot kritiskos brīžos un uz ko tādā laikā varētu paļauties.
Par jaunveidojamā bataljona komandieri ierosināja iecelt toreizējo milicijas majoru Juri Vectirānu. Viņa kandidatūras apstiprināšanai piekrita gan Iekšlietu ministrijas vadība, gan Latvijas Tautas frontes vadība.
“Jau ilgāku laiku es, dienot Iekšlietu ministrijas struktūrās, paralēli, ja tā varētu teikt, konspiratīvi biju iesaistījies Georga Bezhļebņikova vadītajos Latvijas Tautas frontes brīvprātīgajos kārtības sargos. Mēs tur tādi bijām vairāki: gan aktīvā dienesta padomju bruņoto spēku virsnieki, gan milicijas virsnieki, nodarbojāmies galvenokārt ar organizācijas darbu, tas ir, veidojām plānus, kādiem jābūt jaunās valsts iekšējās un ārējās aizsardzības pasākumiem. Un tā es piekritu uzsākt jaunās vienības veidošanu. Amatā mani iecēla nedēļu pēc valdības rīkojuma par bataljona dibināšanu. Paši mēs sevi un arī Latvijas valdība mūs sauca par 1. policijas bataljonu – tā ir arī dažā tā laika dokumentā rakstīts, bet oficiālajā komunikācijā jauno struktūru dēvēja par milicijas speciālo vai patruļdienesta bataljonu.
Policija tajā laikā oficiāli nevarēja būt… Uzreiz pēc iecelšanas no Iekšlietu ministrijas pienāca ziņas, ka man pašam būs jānodarbojas ar personālsastāva komplektēšanu, jo no esošajām milicijas vienībām nevienu cilvēku uz jauno bataljonu pārcelt nevar, pašiem kadru nepietiek…
Līdz ar pavēli par manu iecelšanu bataljona komandiera statusā pienāca pavēle par manu piekomandēšanu pie 1990. gadā izveidotās Ministru padomes apsardzes dienesta, kuru toreiz komandēja Andris Bunka. Šī dienesta telpas atradās Ministru padomes ēkā (šodien Ministru kabineta ēka), devos uz turieni un dienesta priekšniekam noziņoju, ka šajā situācijā man patruļdienesta bataljona komplektācija ir jāaptur, vēl praktiski to neiesākot, un jāpāriet valdības apsardzes veidošanas darbā.
Tas bija 1990. gada decembris, tieši tobrīd Rīgā nogranda sprādzienu sērija, acīmredzot OMON vai interfrontes inspirēta. Tā nu es biju kļuvis par A. Bunkas vietnieku, mans uzdevums bija sākt organizēt svarīgāko infrastruktūras objektu, piemēram, televīzijas ēkas, telegrāfa, Ministru padomes, Saeimas ēkas utt. apsardzi.
Vienlaikus es sāku lūkoties pēc cilvēkiem, kas nākamībā varētu iekļauties topošajā policijas bataljonā, jo sapratu, ka arī šīs vienības komplektācija kaut kad vēlāk kļūs aktuāla.
Reālā vienības veidošana sākās pēc 1991. gada janvāra notikumiem. Mani izsauca Ministru prezidents Ivars Godmanis un iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, sakot, ka jāiet atpakaļ dienestā uz bataljonu. “Bet bataljona vēl nav!” es atbildēju. “Kā nav?” “Nu tā, esmu vienīgais cilvēks šajā bataljonā!” Nu tad, lūdzu, viņi saka, sāc to veidot. Mani nosūtīja uz Iekšlietu ministrijas ēku Raiņa bulvārī, ierādīja tur dažus kabinetus, priekšā jau bija sekretāre. Tā mēs sākām.”
Pirmie cilvēki bataljona sastāvā bija jelgavnieki. Juris Vectirāns toreiz dzīvoja Jelgavā un no vietējiem brīvprātīgajiem kārtības sargiem jau bija izveidojis tādu kā neoficiālu organizāciju. Šie puiši Gunta Kupča vadībā tad arī bija pirmie jaunā bataljona kadri. Kā atcerējās J. Vectirāns, šie brīvprātīgie nāca no civilās dzīves, bet visi bija savulaik izgājuši militāro dienestu. “Jo prasība bija – obligāta militārā pieredze,” tā J. Vectirāns. Janvārī jaunajā struktūrā pieteicās ap 30 cilvēku. Ar to arī aizsākās pirmā Latvijas bruņotā vienība…
“Daudzi puiši bija vēl, tā sakot, “karsti” jeb tikko no armijas, ar degošām acīm, sak, dodiet man šaujamo un parādiet, uz kuru pusi šaut. Nē, zēni, saku, tā nebūs…” tā J. Vectirāns.
Kādreizējais bataljona kaujinieks, tagad Nacionālo bruņoto spēku atvaļināts virsnieks Gunārs Rusiņš, runājot par personālsastāva komplektēšanu, atcerējās: “Cilvēki nāca no visas Latvijas. Tie bija vīri, kam jau bija aiz muguras dienests padomju bruņotajos spēkos, bija izpratne par militāro dienestu un ieročiem. Bataljons formējās no, tā teikt, zināmiem cilvēkiem, proti, viens otru pazina: ja tagad toreizējiem bataljona vīriem pajautā, kā viņi šajā vienībā nokļuvuši, tad var dzirdēt atbildi, ka vienu ir uzaicinājis Jānis, otru – Pēteris, un tā joprojām. Mēs arī mēģinājām uzrunāt tos cilvēkus, kuri būtu gatavi nākt. Bataljona sastāvā bija patiesi savas valsts patrioti un Latvijas neatkarības piekritēji. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka nebija mums citādi domājošu cilvēku.”
Ieroču nodrošinājums pirmajā laikā jaunajai milicijas vienībai bija nepietiekams. Komandierim bija izsniegts dienesta ierocis – Makarova sistēmas pistole, iesākumā tas bija viss. Vēlāk pēc vairākkārtējiem lūgumiem bataljona kaujiniekiem (tā šos puišus sāka saukt arī oficiālajā dokumentācijā) piešķīra vairākus automātiskos ieročus un kādu lielāku daudzumu personīgo ieroču.
Smagi risinājās arī jautājums par vienības izvietojumu. Iekšlietu ministrijas vadība šādas telpas piedāvāt nevarēja, bija daži kabineti Raiņa bulvārī, tur “sēdēja” bataljona vadība, bet kur likt pārējos? Kur iekārtot bataljona pastāvīgā izvietojuma bāzi ar visiem materiāli tehniskajiem līdzekļiem? Kā atceras J. Vectirāns, talkā nāca atvaļinātais padomju bruņoto spēku pulkvedis Georgs Stiprais – toreiz nesen izveidotās Latviešu strēlnieku apvienības domes valdes loceklis (šajā 1989. gadā izveidotajā sabiedriskajā organizācijā darbojās dažādās armijās un spēka struktūrās dienējošie latviešu virsnieki) un bijušais Latvijas Universitātes kara katedras vadītājs: “Klausies, puika, tā viņš man toreiz teica, ir taču labas ēkas bijušajā universitātes kara katedrā Grostonas ielā. Tur pašreiz nekā nav.
Šī vieta mūsu vajadzībām bija ļoti laba, pietiekami plaša, gandrīz centrā. Tā mēs sākām tur dzīvot, sākās apmācību process. Sākumā bataljonā bija 100 vīru, bet apmācību beigās jau bijām pilnā skaitā.
Apmācību laikā mēs piedalījāmies arī patrulēšanā, lai uzturētu kārtību pilsētā, mūsu postenis nr. 1 bija Brīvības piemineklis – Latvijas neatkarības simbols. Nav noslēpums, ka jau tad piemineklis bija pakļauts dažādām provokācijām, janvāra barikāžu dienās uz to bija šauts, vēlāk restaurācijas laikā piemineklī tika atklātas šāvienu pēdas. Piedalījāmies arī smagu noziegumu apkarošanā un izmeklēšanā, sniedzām palīdzību dažādām milicijas struktūrām.”
Toreizējam bataljona komandierim jautāju, kāda tad bija pārējās milicijas attieksme pret bataljonu? “Gan mācību procesā, gan arī ikdienas gaitās redzējām arī atklāti naidīgu attieksmi pret mums. Iekšlietu ministrs A. Vaznis pret mums izturējās ar lielu labvēlību, arī viņa personiskā attieksme bija laba, ļāva zvanīt viņam jebkurā laikā par visiem jautājumiem. Ar viņa palīdzību izdevās noorganizēt apmācību procesu toreizējā Milicijas skolā Rīgā, Zeļļu ielā. Paši sarunājām pasniedzējus, sastādījām apmācību plānus. Mums bija svarīgas ne tik daudz apmācību telpas, cik šīs skolas apmācību materiāli tehniskā bāze.
Jau februārī sākās apmācības, bet tad burtiski otrajā vai trešajā dienā mūsu telpās nodarbības vidū ieradās skolas vadība un izlika mūs no turienes, sakot, ka mums nav tiesību tur atrasties. Acīmredzot tad viņi saprata, kas mēs tādi esam…
Pēc tam mums piešķīra apmācību telpas Stabu ielā 86 piektajā stāvā. Tur kā mācību spēki darbojās latviešu tautības milicijas virsnieki – paši meklējām pasniedzējus. Nemaz tik daudz jau mūsu šajā struktūrā nebija. Tur bija liela aktu zāle, tur arī sākām kārtīgu apmācību procesu. Tobrīd saņēmām arī pirmās, vēl padomju milicijas, formas.”
Savu piederība Latvijas valstij bataljona puiši centās uzsvērt arī savos formas tērpos, noņemot uzkrītošu padomju atribūtiku, nomainot to pret neatkarīgas valsts simboliem.
Atceras G. Rūsiņš: “Jau no paša sākuma mēs ignorējām mums izsniegtos padomju miliču formas tērpus, centāmies tos pārveidot, papildinot ar nacionālo simboliku. Par to mēs visu laiku dabūjām klausīties pārmetumus no tālaika Iekšlietu ministrijas lieliem priekšniekiem – bataljona komandierim Jurim Vectirānam visu laiku bija jāklausās pārmetumi par to, ka, sak, tavējie miliči neievēro formas tērpa prasības. Bet tam mēs nepievērsām uzmanību, jo mūsu galvenais uzdevums bija kārtības uzturēšana, turklāt mēs bijām gatavi nepieciešamības gadījumā iesaistīties valsts neatkarības aizstāvēšanā. Savu piederību neatkarīgai Latvijas valstij mēs nekādi neslēpām, neraugoties uz to, ka apkārt vēl plīvoja sarkanie karogi. Iekšlietu ministrijas vadība mūs apbruņot nesteidzās, pistoles mums bija, bet automātisko ieroču trūka.”
Vēlāk, jau 1991. gada vasarā, formas tērpu papildināja arī slavenās baltās beretes. J. Vectirānam jautāju, kāpēc tieši baltas beretes:
“Valdības sēdē, kurā diezgan asās diskusijās bija spriests par tieši valdībai pakļautas kārtības uzturēšanas vienības izveidošanu, toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis teica: “Viņiem (t. i., Latvijas neatkarības pretiniekiem) ir “melnās beretes” (domādams OMON kaujinieku formas tērpa cepures veidu un krāsu, kādēļ tautā visus omoniešus sāka saukt par “melnajām beretēm”), bet mums būs “baltās beretes”. Un tā vēlāk šis neoficiālais vienības nosaukums mums pielipa, mūs tā arī sāka saukt. Man arī liekas, ka tas bija pareizs simbols – balts, tas nozīmē tīrs, pareizs…”
Nākamais nozīmīgais datums bataljona dzīvē ir 1991. gada 30. aprīlis, kad Rīgā Sv. Jēkaba katedrālē notika bataljona personālsastāva svinīgais solījums Latvijas valstij. Šo dienu pirmā neatkarīgās valsts bruņotā vienība uzskata par savu svinamo dienu un simbolisko gadadienu, ko atzīmē joprojām.
Pēc 1991. gada augusta notikumiem Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana kļuva neatgriezeniska un sākās mūsu valsts starptautiskā atzīšana.
Sākot ar 1991. gada 21. augustu, I Policijas bataljons faktiski atradās Latvijas Republikas Augstākās padomes operatīvajā pakļautībā un izpildīja tās norādījumus, nodrošinot augstākās valsts varas institūciju un atsevišķu deputātu aizsardzību, kā arī piedalījās dažādu pasākumu īstenošanā, lai novērstu padomju iekārtas atjaunošanas mēģinājumu Latvijā. 1991. gada 26. augustā Iekšlietu ministrijas I Policijas bataljonu pārveidoja par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienestu. “Baltās beretes” sagaidīja un apsargāja daudzās ārvalstu amatpersonu delegācijas, kuras viena pēc otras ieradās mūsu valstī, lai iesniegtu Latvijai tās juridiskās atzīšanas dokumentus.
1992. gada 28. janvārī Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienesta pārdēvēšanu par Latvijas Republikas Drošības dienestu”.
Vēlāk laika gaitā šī struktūra tika pakļauta vairākkārtējām pārveidēm un reorganizācijām, mainījās arī tās pakļautība – no Augstākās padomes pārraudzības to iekļāva Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Nozīmīgs fakts vienības vēsturē ir tas, ka Romas pāvests Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Latvijā iesvētīja vienības karogu.
Šodien par I Policijas bataljona mantinieci var uzskatīt NBS Militāro policiju, kura joprojām daļēji pilda Latvijas Republikai pirmās uzticīgās vienības uzdevumus. Savukārt bataljona veterāni joprojām turpina uzticīgi kalpot Latvijas valstij, dienot Nacionālajos bruņotajos spēkos, Valsts policijā, Rīgas pašvaldības policijā, citās ar valsts drošību un aizsardzību saistītās struktūrās.
