Monika Zīle: Ar tik piesārņotu latviešu valodu cieņu kolektīvā nevar iemantot 3
“Turiet jūs, latvieši, savu valodu godā, un jums labi klāsies virs zemes.” Kronvaldu Atis
Ar Latvijas Televīzijas (LTV) valdes locekļu iecelšanu/atkāpšanos saistītais viedokļu bangojums lēnām izsīkst šādiem gadījumiem atbilstošā burkšķī: kāds jūtas uzvarējis, cits bēdzina zaudējuma sāpi, un starp abām nometnēm svārstās sociālo tīklu aktīvisti, mēģinādami ar godu pamest tīmekļa debašu telpu, kurā vēl klejo kodīgi tvaiki.
Esmu vienisprātis ar tiem, kas domā, ka Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) konkursā izraudzītā LTV vadītāja Eināra Giela piemērotības amatam publiskajā apšaubīšanā tika pārkāpta robeža, aiz kuras jau sākas cieņas aizskārumi un prastas ņirgas, ko cilvēks nebija pelnījis.
Sarosījās ikvienu un jebko apriet gatavie, uzkuļot melnu zampu, kurā nogrima patiešām konstruktīvas domas un ieteikumi. Arī NEPLP paudumi vēl neļauj saprast, vai, konkursu atkārtojot, pretendentu pieredzei mediju vadībā būs izšķiroša nozīme.
Nejauki izčākstējušās LTV vadības atlases kritēriju atbilstību likumam tagad vērtēs augsta līmeņa juristi, un tā nav dažu dienu procedūra.
Saeimā top arī tiesību akti, kas nākotnē, iespējams, palīdzētu izvairīties no līdzīgu konkursu rezultātu izraisītiem skandāliem. Pēc vispārējiem biznesa principiem darbodamies, tomēr gluži rūpnīca vai lieltirgotava mediju uzņēmums nav.
Mediju vidē neiztiek bez radošos kolektīvos raksturīgām niansēm, kur svarīga loma valodai ne vien likumā noteiktajos rāmjos, bet arī daudz augstākā līmenī par ikdienas apritē pieņemto. Neapšaubot NEPLP kompetenci, atļaujos viedokli, ka “žūristi”, lemjot par E. Giela piemērotību LTV kapteiņa amatam, viņa latviešu valodas prasmi vērtēt pat nebija iedomājušies.
Neapšaubot arī Giela kunga menedžera izcilības, pēc viņa 4. aprīļa intervijas Latvijas Radio tomēr bija grūti iztēloties šo cilvēku iemantojam cieņu kolektīvā, kur nav izredžu strādāt ar tik piesārņotu valodu.
“Šis te finansējums šiem te resursiem”, “par Žurnālistu asociācijas šo te vēlmi”, “šī te reklāmas tirgus”, “šīs te ētikas normas” utt.
Tajā dienā savās iemaņās visnotaļ drošais E. Giels nepilnā stundas ceturksnī sakūra lielu šaubu par atbilstību LTV galvas amatam ne tikai žurnālistu aprindās.
“Uz doto brīdi,” intervijas galvenās personas vārdiem izsakoties, latviešu valodu pamatskolas līmenī labi apguvušiem klausītājiem bija grūti saprast, “kas īsti notikās”, un vai “vairākkārtīgi” atbildīgus posteņus ieņēmušais runātājs apzinās jaunos “šos te pienākumus”.
No tiem atsakoties, Giela kungs apstiprināja arī stipri vēsas attiecības ar dzimtās valodas gramatiku – sociālajos tīklos bez pierediģēšanas iemestais atkāpšanās paziņojums bija pārpilns elementāru kļūdu.
Zinu, kāds tagad obligāti sacīs: pietiek utoties, Einārs Giels taču nav rakstnieks. Vesels koris tā sacīs.
Protams, bet ir stipri dīvaini, ka nacionālo identitāti izkopt pie katras izdevības aicinošie un latvisko izteiksmi nepietiekami apguvušu sētnieku linčot gatavie pilsoņi bez ierunām dod milzīgas atlaides augstu posteņu vadītāju dzimtās valodas līmenim.
Nešaubos, ja E. Giels iepriekš kaut ar pusausi būtu dzirdējis, ka līdztekus finanšu vīziju zīmēšanai derētu pārlapot latviešu gramatiku un varbūt apmeklēt dažas nodarbības retorikā, viņš, iespējams, nesaskartos ar “šo te negatīvo attieksmi”.
