“Tagadnes brīnums, iztēlojoties Ķīnu.” Recenzija par Aļņa Stakles izstādi “Ne zirgs, ne tīģeris” 0
Kārlis Vērpe, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Fotogrāfijas muzejā no 27. augusta līdz 4. oktobrim apskatāma Aļņa Stakles izstāde “Ne zirgs, ne tīģeris”.
Reiz pēc kādas diskusijas sanāca pļāpāt par melanholiju. Sarunbiedrs teju ironiski raksturoja šī apziņas stāvokļa iedabu; melanholiķim mērķis nav aizsniedzams – šķietami tepat, bet nesatverams.
Jebkāds mērķis, vai tā būtu profesionāla izaugsme, mīlestība, draudzība vai labāka rītdiena. Skaisti? Dažs labs mākslinieks tā ir domājis, dažs labs ļāvies melanholijas lipīgajam vilinājumam, cerēdams tikt pie ģenialitātes.
“Māksla rodas ciešanās!” Visai absurds virziens, ja saproti, cik labi ir dzīvot laimīgi.
Mākslā fotogrāfijai ar melanholiju ir cieši sakari. Fotogrāfija ir parocīga ievilkšanai bezmērķīgi skumjā pasaules ainā, jo tradicionāli ir skaidrota kā pagātnes liecība, drūpošā, zūdošā laika un vietas pēdas.
Aļņa Stakles jaunākā izstāde “Ne zirgs, ne tīģeris” ir ļoti interesants un amatnieciski nevainojami nostrādāts piedāvājums ieskatīties Ķīnas realitātē. Tālajā zemē neesmu bijis un saskaņā ar izstādes aprakstu iekļaujos mērķauditorijā.
Stakle runā par Ķīnas priekšstatiem, kultivētiem plašsaziņas medijos, vai tiem, kuri tapuši katra prātā, tur ieķeroties tādai vai citai ziņai, bildei vai veikalā pieejamam produktam.
Interesantākais izstādē ir tās tehniskais izpildījums. Muzeja pirmā stāva zāle atvēlēta tikai lielam, gaumīgi noformētam izstādes nosaukumam un televizora ekrānam, kurā vērojams Stakles videodarbs.
Principā tā ir fiksētu videokadru sērija, paplašinot fotogrāfijas iespējas. Ar mūsdienu fotokamerām iespējams uzņemt kvalitatīvu materiālu, turklāt plūstoša laika attēls var būt daudz tuvāks foto, nevis video vai kino likumsakarībām.
Darbs piedāvā meditatīvi apcerēt Ķīnas pilsētainavu. Statiski augstceltņu fragmenti mijas ar būvlaukumu un pieticīgu dzīvojamo rajonu attēliem. Kadru rāmējums un kompozīcija ir kā fotogrāfijā, tādēļ video iespējamā kustība ir aizraujoša.
Moderno ēku bildes atgādina 20. gadsimta sākuma vācu jaunās lietišķības un Bauhausa autoru estētiku – ģeometriski precīzas ēku virsmu kompozīcijas, kuras simbolizē industrializācijas un smagās tehnoloģijas progresa solījumu.
Atšķirībā, piemēram, no Alberta Regnera-Pāča darbiem, Stakles stopkadros ēku apgaismojums ir kustīgs. Tīri estētiskas nozīmes gaismiņas, kuras mirgo, skrien vai uz augstceltņu stāviem veido lielus abstraktus zīmējumus.
Savukārt būvlaukumu uzņēmumos objekti, piemēram, mašīnas, kuri pārvietojas, kompozīciju pamazām maina. Tomēr tā saglabājas nevainojama un neizkrīt no autora izkoptās stilistikas.
Muzeja otrā stāva ekspozīciju veido uz sienām izsētas neliela formāta fotogrāfijas un divas fototapetes. Te jau var konkrētāk ieskatīties Ķīnas iedzīvotāju sadzīvē, lielākoties gan tajā, kura notiek tumsas laikā – dejas, izklaides un grūti identificējamas darbības.
Stakle izmanto foto-grāfijas telpiskās iespējas stāsta attīstīšanā, ļaujot skatītājam brīvi pārvietoties un vērot te vienu, te citu attēlu, kuri nav izkārtoti lineāri, tātad vienā paredzētā secībā.
Nepārprotamās norādes uz formālismu un medija iespēju izpēti ir saistošas ne tikai tādēļ, ka paver apvārsni vizuālai stāstīšanai un fotogrāfijas būtības izpratnei. Bija laiki, kad izvēle par labu formāliem eksperimentiem ļāva distancēties no nepieciešamības savos darbos runāt par konkrētām lietām, jo to darīt drīkstēja noteiktā veidā.
“Drīkstēt” vai “varēt” – – atšķirība šeit nav no svara, jo nevarēt publiski paust savas domas un uzskatus arī paredz ievērojamus vārda brīvības ierobežojumus. Jautāsiet, kāpēc tad nevar?
Ja domājam par laikmetīgās mākslas vidi, tad, iespējams, nevar, jo ne visu izliek apskatei un ne visu sadzird. Iemesli, kādēļ Stakle savā izstādē netieši runā par cenzūru un stāstu satura ideoloģizēšanu, lai paliek individuālām pārdomām.
Īstenībā vienīgais, kas Stakles izstādē patiešām skumdina, ir cenzūras aktualizācija, jo skaidrs, ka neba ķīnieši dzīvo nelaimes impērijā, kur bagātie uz nabago pleciem ceļ ne pārāk kvalitatīvu valsti.
Ja prominents mākslinieks mūsdienās norāda uz Padomju Savienībai raksturīgām problēmām, tad ir ātri jāsaprot, kas kaiš, un jārīkojas. Saistībā ar fotogrāfiju viena vēl arvien aktuāla problēma ir tās būtības piesaiste pagātnei un paejošas, faktiskas situācijas skičveida fiksācijai.
Fotogrāfija ir ne visai nopietna attēlošanas tehnika, ja domājam par mākslu; ar tās palīdzību var neaizmirst savu vecmammu, kuras ierāmētais gars neatslābstoši raugās no bufetes virsmas.
Stakle trāpīgi uzsver, ka fotogrāfija ir tagadnes mirkļa tvērums ar lielu potenciālu rosināt fantāziju, domāšanu un iejūtu. Tā arī darām viņa izstādē, savā iztēles ceļojumā uz Ķīnu.
