Tālivaldis Pētersons: Par Biedriņu un patriotisma trūkumu 0
Atteikšanās pārstāvēt savu valsti ir necieņas izrādīšana.
Katras valsts sporta līmeni vispirms parāda valstsvienību rezultāti. Interesanti vērot arī profesionālu komandu spēkošanos, un Latvijā populāri ir VEF un Ventspils basketbola klubi, “Dinamo” hokeja komanda un citas, kuru sastāvos ir daudz citu valstu pilsoņu. Taču svarīgākās un atbildīgākās ir valstsvienību sacensības.
Diemžēl pēdējos gados valstsvienībām arvien biežāk sastāvā neizdodas iesaistīt visus labākos spēlētājus. Atteikumos motivē, ka jāatgūst spēki pēc garās sezonas, jāārstē traumu sekas, jāpataupa sevi, lai varētu labā fiziskā stāvoklī sagaidīt nākamo sezonu kluba komandā.
Par savu atbildību aizstāvēt Latvijas godu valstsvienībā parasti noklusē. Bez labākiem spēlētājiem netiek gūtas iecerētās uzvaras. Tā mūsu sieviešu basketbola valstsvienībā šogad Eiropas meistarsacīkstēs nepiedalījās spēlētājas Jēkabsone, Tamane, Kubliņa, Baško. Arī vīriešu komandā situācija ir līdzīga. Šogad uzmanības centrā nonāca Andris Biedriņš. Viņš ilgi klusēja, neatbildēja uz aicinājumiem spēlēt valstsvienībā un uzvedās kā kāda karaļnama iedomīga princese.
A. Biedriņš basketbolā sāka trenēties Latvijā, izauga līdz zināmam līmenim un nonāca ASV profesionālā komandā. Darbā ar viņu iztērēti valsts līdzekļi, ieguldīts treneru darbs. Viņam jābūt pateicīgam Latvijas basketbolam. Jāatbild ar piedalīšanos valstsvienībā. Viņam jāapzinās, ka vajadzīga godīga attieksme, jābūt paraugam jaunajai paaudzei. Kā var pagriezt muguru Latvijai, kura viņu izaudzināja kā spēlētāju? Viņa uzvedību var salīdzināt ar negodīgu attieksmi pret vecākiem, kuri audzinājuši, skolojuši, bet bērns pēc tam vairs nevēlas ne runāt, ne palīdzēt. Biedriņam un pārējiem, kuri atteikušies spēlēt valstsvienībā, jāsaprot, ka viņiem jāaizstāv sava dzimtene, savas tēvu zemes Latvijas gods sporta laukumā. Atteikšanās ir necieņas parādīšana mūsu valstij un tautai. Valstsvienību spēlētāji iziet laukumā kā kara laukā, sporta tērpā valsts karoga krāsās, ar ģerboņa attēlu, uzrakstu “Latvija”. Spēlētāji cīnās ne tikai par savu, bet par valsts uzvaru. Notiek kauja – šoreiz basketbola laukumā. Jāatgādina, ka Latvijas brīvības cīņās, kā arī nacionālo partizānu karā mūsu karavīri nežēloja sevi, ziedoja arī dzīvību. Nepietiekami apģērbti, pat basām kājām, bieži nepaēduši viņi cīnījās par dzimteni, par to valsti, kurai labi atalgotais un pārtikušais sportists tagad vienaldzīgi atsaka.
Lūk, mēs atkal nonākam pie trūkumiem jaunatnes patriotiskajā audzināšanā.
