“Tavas rokas stiprās, garšīgās.” Madaras Gruntmanes dzeja 1
Dzejniece Madara Gruntmane (1981) ir absolvējusi Liepājas Emīla Melngaiļa mūzikas vidusskolu un Baltijas Starptautisko akadēmiju kultūras projektu vadībā. Pašlaik viņa darbojas kā kultūras pasākumu producente, ir daudzu valstiski un starptautiski ievērojamu projektu autore. Labprāt dodas uz Parīzi un bauda sauli. Dzeju raksta kopš agras bērnības, lai gan pirmā nopietnā publikācija bijusi 2015. gadā, kad iznācis arī dzejnieces debijas krājums “Narkozes” (“Neputns”). Pašlaik Madara gatavo savu nākamo grāmatu, ko atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds.
– Ko dzejai varētu nozīmēt ķermenis? Objekts? Iedvesma? Dzejnieka miesa, kas rada un rāda?
M. Gruntmane: – Es domāju, ka ķermeni nav jāskata atrauti no cilvēka iekšējās pasaules – emocijām, jūtām un domām. Ja pieņemam, ka cilvēkam ir dvēsele, tad ķermenis ir dvēseles mājas, un tie darbojas un eksistē vienotā ritmā un ansamblī. Viss, kas ar mums notiek, spoguļojas ķermenī. Ja būtu mana vara, kad runa ir par ķermeni, es gramatikā nelietotu īpašības vārdu “jutīgs” (ar īso u), es lietotu “jūtīgs”, tāpat kā mēs sakām: jūtīga sirds.
– Dzeja kā pieskāriens – lasītājam. Vai tas, tavuprāt, nāk no dzejnieka paša vai arī iesaistīti kādi augstāki spēki?
– Lai notiktu saplūsme ar lasītāju, manuprāt, ir nepieciešama sadarbība starp dzejnieka pieredzi un talantu, kas nāk no šiem “neizskaidrojamiem augstākiem spēkiem”. Man skaidrs ir viens, ka bez atvērtas sirds, paļaušanās un absolūtas uzticēšanās šim talantam, pret kuru nedrīkst izturēties privātīpašnieciski, šī pieskaršanās lasītājam nav iespējama.
– Kāpēc joprojām rodas vajadzība lasīt dzeju?
– Ja cilvēks ir sevis meklējumos, tas nozīmē, ka viņš aug un attīstās. Tāpat agri vai vēlu mēs saprotam, ka patiesībā esam vieni. Lūk, dzeja var palīdzēt atklāt ko jaunu, atbildēt uz sevi urdošajiem jautājumiem un vislabākajā gadījumā tā pieliek plecu vientulības brīžos.
– Pastāsti, lūdzu, kā top tavs jaunais dzejas krājums? Kas lasītājam jāzina par to, pirms ķeras pie lasīšanas?
– Pirmais posms krājuma tapšanā ir bijis gana sāpīgs un grūts, bet šis laiks ir mani aizvedis un atļāvis pieskarties dažādām robežām, kuras līdz šim nepazinu. Drīzumā došos uz Baltijas rakstnieku un tulkotāju centru Visbijā, kur ceru salikt visu pa plauktiņiem un atbraukt atpakaļ jau ar gatavu grāmatas salikumu, ko varēšu nodot mana redaktora Guntara Godiņa gādīgajās rokās. Lasītājam ir jāzina, ka viss, ko rakstu, ir radies mīlestībā un atvērtībā pret visu, kas ar mums notiek, un es turpināšu saukt lietas īstajos vārdos.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Mīlestība (ja tik skaļu vārdu nav banāli lietot) šajā dzejā ir veidota sajūtās (vai šis vārds arī vēl likumīgs?). Man likās, svarīgi, ka dzejniece brīžiem zīmē inteliģenta erotisma labirintu karti, kas nav uzmācīga, tāpēc paredz zināmas orientēšanās spējas un ar to priecēs atsaucīgas sirdis.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Madaras Gruntmanes dzeju, kas top jaunajam krājumam.
***
pieskaries vaigam
pieliec plaukstu pie
vaiga
jūti kā tas ieguļas saujā kā persiks
palūko tev ir bedrīte vaigā
sasprindzini lūpu kaktiņus
sasprindzini žokli
sajūti?
tagad lēnām ļauj rokai
noslīdēt
atrodi to vietu kur pukst
ieelpo
redzi tu esi skaists (a)
***
aizmiglojies prāts
iežvadzinos
pārliecinos
esmu
saule gozējas uz ne parāk lielajām krūtīm
āda apvainojusies
sveša
atstājusi vēstules uz
vēdera
pieskaros
nejūtu
nav drosmes izlasīt
***
gribētu lai tu uzjauc rakiju
es neko neteiktu
apķertu ceļgalus
skatītos tev garām
visi stāsti kā piesārņotas upes
plūstu un plūstu
jūrā tad okeānā
paceltos debesīs
pārvērstos lietus
mākoņos
lītu un lītu
līdz mūs nomazgātu jēlus un sāpīgus
mēs vēl joprojām klusētu
es skatītos tev garām
***
kaut es būtu balzamīne
viegli pavairojama
visur augoša pat podā
ziedoša līdz salnām
iesaukta par čaklo Līzīti
ar pāris gadus
veciem kūtsmēsliem
apskauta
vēl sulīgāka un zaļāka
par spīti tam ka patīku
kaitēkļiem
manu sabojāto miesu
varētu nogriezt
pēc mēneša viss būtu
kā iepriekš
tikai jāaplaista
***
sirds kūst kopā ar sniegu
lēnām un netīri
tavs ķermenis skaistais
un vienīgais
saulē gozējas bez prieka
sirds kliedz
klusi kā rubeņa dziesma
tavas rokas stiprās
garšīgās
lēnām grillējas uz iesma
***
sadrupinātas pilis
bez istabām
bez sevis
gaidošs tornis
kuram pieskaroties
ar mēli
nomainās filma
tur kautrīgi un lēni viens otram piesūcas pie kakla
nākamajā kadrā pa pieneņu pļavām
pastaigājas mātes ar
tukšiem bērnu ratiem
dīvānā puisītis nošatslēgas pozā ripinās pa labi
un kreisi bez laika
kāds spēlē kārtis ar sevi
trankvilizatori dievmaizītes vietā
kamēr ārsti iešauj pa
šotam
ticībā ka dzīve ir ārpus
***
rīts uzausis kārdinošs
sapinis bizes putnu
treļļos
spirinās
gaida sauli
pavasaris vienaldzīgi elpo
gatavojas vasarai
aizsmakuši strazdi krāso dzeltenas lūpas
murmina par nesen
piedzīvoto pārlidojumu
valdzina un netic
savai melnajai krāsai
***
māte ir mani palaidusi
viņa to vēl nezin
es satiku tevi
tu to vēl nezini
citronkrāsas mēness
bez jūtām aug lielāks
viņš to nemaz nezina
piektdiena noapaļos gultas stūrus un pēc tam mūs
kas to lai zina
***
pilnmēness
sapnī mīlējos ar Jaunā Rīgas teātra aktieri
šoreiz viss sanāk
viņš mani apķer un saka ka tagad varu dzīvot tālāk
bez viņa protams
attopos pie pašas gleznotas gleznas
paņemu lupatu un mazgāju pa kārtai nost
aiz katra vēziena redzu citu bildi
sajūsmā mēģinu stāstīt ka esmu atklājusi jaunu tehniku
apkārtējie netic
saka
nav attēla
bet es redzu skaidri
atvaļinātas balerīnas
iesprostotas puantēs
pamestā lidlaukā
spēlē tenisu
īsina laiku
līdz aizlidos pavisam
***
es vairs neraudu par sevi
es raudu par tevi un tevi
aizsitas elpa
roku pirksti bez asinīm paliek balti
es raudu par tevi un tevi
domās glāstu tev skaustu
nolaizu pieri
kamēr tu par sevi un sevi
es tikai gaidu
kamēr tu par sevi
***
timbaka taibaka
kirdih
kopā būšana pakārās kokā
Dullais Dauka
tagad normāls
atgriezās
teica
tu esi viens
