9. klases skolnieks Kaspars nopērk baznīcai ērģeles. “Latvijas lepnuma” stāsts 7
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaspars Bačkurs ir smaidīgs Kaunatas vidusskolas 9. klases skolnieks, kurš jau paguvis paveikt lielu un svētīgu darbu: nopircis ērģeles Kaunatas katoļu baznīcai. Turklāt jaunietis pats arī spēlē šīs ērģeles. Puiša devums sabiedrībai novērtēts, piesakot viņu balvai “Latvijas lepnums 2020”.
Tieši tur – Kaunatas katoļu baznīcā – ar Kasparu arī tiekamies. Puisim uzticētas baznīcas atslēgas: viņš priecājas, ka žurnālisti uz Kaunatu brauc tieši tagad, kad baznīca tikko uzposta.
Visu vasaru ildzis remonts, pārkrāsojot sienas un griestus, atjaunojot altāri. Arī šajos darbos Kaspars līdzdarbojies: piedalījies baznīcas solu un citu priekšmetu pārvietošanā, skrāpējis veco krāsu no altāra kolonnām.
Par interesi saistībā ar izvirzīšanu “Latvijas lepnuma” balvai puisis gan pārāk nepriecājas: nepatīkot būt uzmanības centrā.
Kaspara mamma Žanna toties teic: varbūt nākotnē Kaspars sasniegs vēl daudz ko vairāk, taču arī ar maziem darbiem jālepojas. “Runāju draudzē, vaicāju, ko citi domā. Mums atbildēja, ka priecājas par ērģelēm, lepojas ar Kaspara veikumu, visai draudzei ir labums no tā, ka tagad tik skaista mūzika ir dievkalpojumos,” stāsta Žanna.
Pianists un ērģelnieks
Kaspars nu jau astoto gadu mācās Maltas Mūzikas skolā, kuras direktors Normunds Štekels pieteicis Kasparu balvai. Mūzikas skolā Kaspars spēlē klavieres, bet ērģeļspēli apgūst pie privātskolotājas. “Kad atklāja Latgales koncertzāli “Gors”, kur arī ir ērģeles un spēlēja slavenā ērģelniece Iveta Apkalna, mani šis instruments ļoti ieinteresēja. Tētis caur paziņām atrada man ērģeļu skolotāju,” stāsta jaunais mūziķis.
Viņš atzīst: ērģeļu spēlēšana nav viegla, tā ir “uz pusi grūtāka” nekā klavierspēle, grūtāk sasniegt nepieciešamo spēles ātrumu un profesionalitāti.
Kaunatas baznīcu Kaspars apmeklē jau kopš bērnības, taču pirms Kaspara ērģelnieka “karjeras” vienīgā mūzika dievkalpojumos bija “a cappella” dziedāšana.
Baznīcas balkonā redzamas stabuļu ērģeles, taču izrādās, ka tas ir tikai ērģeļu karkass (Kaspars palabo, ka to sauc par prospektu). Blakus šim prospektam novietotas Kaspara iegādātās ērģeles: nelielas, bet mūsdienīgas, plašu, skaistu skanējumu.
“Kad sāku mācīties spēlēt ērģeles, gribēju tās spēlēt arī baznīcā. Taču tolaik te bija mazas un digitālas ērģeles, kas nebija normāli spēlējamas. Ar tām ļoti maz ko varēja nospēlēt, arī skanējums nebija tāds, kādam vajadzētu būt,” stāsta Kaspars.
“Teicu mācītājam, ka varbūt jāmeklē kāda iespēja nopirkt jaunas ērģeles, bet viņš ļoti apmulsa, jo tas jau laikam nav tik vienkārši. Turklāt, ja es vairs nedzīvotu Kaunatā, kas tās spēlētu?”
Kaspars secinājis: tā kā viņš pats vēlas spēlēt ērģeles, pašam arī jāmeklē iespējas pie tām tikt.
Nelikās mierā
Ērģeļspēles skolotāja ieteikusi meklēt tīmekļa vietnē. Izdevies atrast atbilstošas ērģeles, taču tās atradās Nīderlandē. Kopā ar piegādi pirkums izmaksāja 700 eiro. “Ērģelēm tas ir pavisam lēti,” atklāj Kaspars. “Parasti ērģeles maksā vairākus tūkstošus eiro, bet šīs ir lētākas tāpēc, ka lietotas.”
Tomēr skolniekam arī 700 eiro ir liela summa. Ērģeļu iegādei Kaspars izlietojis naudu, ko tuvinieki un draugi viņam dāvinājuši dzimšanas dienās, un naudas balvas, kas saņemtas dažādos instrumentu spēles konkursos.
“Taču man pašam bija tikai ap 400 eiro, tāpēc lūdzu vecāku palīdzību. Sākumā gan viņi uz mani skatījās greizi. Tomēr es sāku saraksti ar ērģeļu pārdevējiem, tad vecāki saprata, ka mierā tā kā tā nelikšos, un nolēma palīdzēt. Tētis arī palīdzēja sarunāt piegādi,” stāsta Kaspars.
Mamma Žanna piebilst: “Sākumā mums likās, ka Kasparam pāries tā vēlme pirkt ērģeles. Nesapratām, kur viņam tāda ideja radusies. Iespējams, šī doma radās, jo krustmāte bija teikusi, lai sakrāto naudiņu iegulda prātīgi, īstenojot savus sapņus par mūziku. Tāds Kaspars ir parasti: kad kaut ko iedomājas, staigā mums pakaļ, kamēr savu panāk.”
Stress ar ērģeļu piegādi un pirkšanu bijis liels. Nācies dot lielu naudu svešiem cilvēkiem par ērģeļu atvešanu. Pirmajā reizē tās nemaz nav izdevies atvest, tomēr potenciālais piegādātājs bijis godīgs un naudu atdevis. Kad otrajā reizē viss izdevies un ērģeles nonāca Kaunatā, prieks bijis liels.
Tagad puisis svētdienu dievkalpojumos var spēlēt paša sagādātās ērģeles. Tāpat arī ārpus dievkalpojumiem Kaspars dažkārt nāk spēlēt.
Jautāts par ticību, Kaspars saka: “Skaidrs, ka Dievs ir. Ticu, ka visu, ko daru, man kāds licis darīt. Es neticu, ka mēs tikai šo dzīvi nodzīvojam un pēc tam nekā nav. Tā esmu audzināts gan ģimenē, gan skolā, kur ir sadarbība ar baznīcu un mācāmies kristīgo mācību.”
Mamma piebilst: “Kasparam par baznīcu bijusi liela interese jau kopš agras bērnības: gribējis sēdēt pirmajās rindās, lai labāk redzētu, kas notiek, vēl bijis pavisam mazs, kad jau sācis piekalpot kā ministrants, ātri visu apguvis.”
Sapņu darbs – mūzikā
Runājot par nākotni, Kaspars teic, ka “sevi redzu tikai mūzikā”. “Tieši spēlējot instrumentu, es varu brīvi justies, patīk arī, ka varu skaņdarbam likt klāt savu interpretāciju. Šobrīd mūzika ir mans vaļasprieks: kāpēc gan to nepārvērst par darbu,” Kaspars paskaidro.
Stāstot par instrumenta spēles konkursiem, kuros piedalījies un kuros dažkārt pelnītas naudas balvas, Kaspars teic, ka tajos klājies raibi. Dažkārt labi izpildīt skaņdarbu liedz uztraukums, kura dēļ pirksti neklausa. Tomēr uzvarējis konkursā “Latgales uzlecošā zvaigzne” un ieguvis otro vietu Latgales pianistu konkursā. Ieguvis veicināšanas balvu Latgales Ērģeļu dienās. Šogad plānojis piedalīties konkursā Lietuvā, bet pandēmijas dēļ konkurss atcelts.
Pēc 9. klases pabeigšanas Kaspars plāno mācīties Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, bet pēc tam doties uz Latvijas Mūzikas akadēmiju, lai pēcāk atgrieztos dzimtajā pusē un strādātu par mūzikas skolotāju, diriģentu vai kora vadītāju, kā arī koncertētu.
Vienīgi ik pa laikam Kaspars varētu doties prom no Latgales, lai uzstātos citviet kā pianists vai ērģelnieks.
Runājot par dzīvi Kaunatā, Kaspars teic: “Iespēju te ir ļoti daudz. Ne visas pat ir laiks izmantot. Netālu ir Rēzekne, tur ir daudz pasākumu. Man negribas daudz runāt par latgalieša patriotismu un latgaliešu valodu, taču te ir manas mājas, mana dzimtene, un es gribu, lai tā tas arī paliek. Turklāt man patīk miers, te tas ir. Un te tagad ir arī manas ērģeles. Ja es aizbraukšu, kurš tās spēlēs?”
Viņa dzīves mērķis nav meklēt ļoti labi atalgotu darbu galvaspilsētā vai ārzemēs, jo “bez naudas arī var daudz ko sasniegt”.
“Es nāku no vienkāršas ģimenes, mēs esam pieticīgi, kaut kāds varbūt tagad domā: ja jau ērģeles nopirka, tad bagāti,” teic Kaspars.
Turas teicamnieka līmenī
Kaspara mamma strādā Kaunatas vidusskolā par apkopēju, bet tētis Andrejs ir autoatslēdznieks. Kaspars ir jaunākais trīs bērnu ģimenē: lielais brālis strādā ārzemēs, bet māsa mācās Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā. Ģimenei ir neliela saimniecība, šobrīd gan iztiek bez savas gotiņas, bet audzē teliņus.
Neraugoties uz aizraušanos ar mūziku, arī vispārizglītojošajā skolā Kaspars ir čakls. Vislabāk viņam patīk ķīmija, sports, dažkārt arī matemātika.
“Cenšos turēt teicamnieka līmeni: lai man nebūtu zemākas atzīmes par astoņi. Šajā mācību gadā gan vienu septiņnieku esmu dabūjis,” atklāj Kaspars. Viņš cenšas arī izpalīdzēt un paskaidrot mācību vielu klasesbiedriem, kam mācībās tik labi nesokas. Puisis atzīst, ka viņam patīk attālinātās mācības: “Skolā pārbaudes darbos varēja paļauties tikai uz zināšanām, bet tagad ir iespēja, darbu pildot, vēl pameklēt informāciju.” Tomēr viņš secinājis, ka klātienes mācībās saņem labākas atzīmes. Tā kā pavasarī jāpabeidz pamatskola, Kaspars cer, ka drīzumā varēs doties uz skolu.
Kaspars dejo arī skolas tautas deju kolektīvā, kur “varu sevi izvingrināt un izkustināt”. Bačkuri dzīvo netālu no Rāznas ezera un Rēzeknes upes, tāpēc iecienīta brīvā laika nodarbe ir arī makšķerēšana. Taču, jautāts par lomu, Kaspars attrauc, ka nav nekāds makšķernieku stāstu cienītājs. “Tomēr ir prieks, ja izdodas noķert zivi un mamma to garšīgi pagatavo. Tad ir gandarījums,” piebilst jaunietis.
