Teātris – no sapņa uzbūvēts. Dailei svinot simtgadi, atceramies brīdi, kad teātris dzima 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dailei svinot simtgadi, vispārsteidzošāk šķiet atcerēties brīdi, kad teātris dzima. Dailes teātris spējis būt laikmetīgs visus simt pastāvēšanas gadus, caur kuriem to izveduši seši mākslinieciskie vadītāji vai galvenie režisori. Šajos laiku lokos ielūkojamies kopā ar teātra zinātnieci Edīti Tišheizeri, kura ir viena no autoriem jaunajai grāmatai “Dailei 100”, ko tūlīt laidīs klajā apgāds “Neputns”.
Dailes teātris ir uzbūvēts no sapņa. Aizbraukuši uz Krieviju no tās provinces, 1920. gadā divi vīri atgriežas nesen proklamētajā Latvijas valstī, kura daļēji vēl drupās, cilvēki karā un nav nekādas skaidrības par nākotni, bet ir tikai idejas un ideāli – tik spēcīgi, ka viņi – Eduards Smiļģis un Jānis Muncis – ņem un izdara to, ko vēlas. Uzbūvē teātri.
Ar antīkā teātra cienīgām patiesībām
Dailes teātris atšķirībā no Nacionālā visos laikos bijis izteikts režijas un formas teātris, kas sācies kā daļa no avangarda kustības Eiropā.
1925. gadā Parīzē notika vispasaules laikmetīgo tehnoloģiju un dekoratīvās mākslas izstāde, kurā Dailes teātris piedalījās ar saviem maketiem, kurus demonstrēja tā, ka radās pilnīga trīsdimensiju skatuves telpas ilūzija. Šajā izstādē Dailes teātra mākslas teorētiķis un dekorators Jānis Muncis dabūja “Grand Prix”, bet Eduards Smiļģis un Dailes teātris – Zelta diplomu.
Kaut arī Daile savos pirmsākumos dzīvoja no vekseļiem, bet vēlāk tāpat kā visa valsts – aiz dzelzs priekškara, šis teātris savās augstākajās virsotnēs vienmēr sabalsojās ar pasaulē notiekošo. Daile iestudēja ļoti daudz no tām lugām un autoriem, piemēram, Žanu Anuiju, kas ir laikmetīgas un virsotnē Francijā. Te piederas arī Pētera Pētersona radītais un proponētais dzejas teātris, kas lielā mērā sasaucas ar aktuālajām parādībām Eiropā.
Arnolda Liniņa, Kārļa Auškāpa, Ilmāra Blumberga un Modra Tenisona fantastisko “Brandu” (1975), izrādi ar ļoti spēcīgu gaismas, mūzikas un kustību partitūru, arī šodien var skatīties kā absolūti laikmetīgu iestudējumu.
Dailes teātris vienmēr bijis teatrāls, nekad nav centies redzēt mākslu dzīves formās. Pat Arnolds Liniņš, šķietami visreālistiskākais šā teātra mākslinieciskais vadītājs, tomēr visos savos iestudējumos runāja par augstām ētiskām un filozofiskām kategorijām. Pat tā saukto “ražošanas lugu” “Kādas sēdes protokols” viņš iestudēja kā intelektuālu disputu. Laikā, kad pasaulē teātra estētikā notika atgriešanās pie sadzīviski pazīstamas skatuves eksistences, Liniņš runāja par antīkā teātra cienīgām patiesībām.
Velkot līniju pa Dailes virsotnēm un nevis kritumiem, kas arī bijuši dziļi un sāpīgi, var redzēt, ka Daile vienmēr bijis laikmetīgs un laikam atbilstošs teātris.
Savās labākajās izpausmēs tāds bija arī Kārlis Auškāps. Viņa laiks ir 90. gadi, kad notiek lielais lūzums, kad teātris brūk un interesantāk ir skatīties televīzijas raidījumu “Labvakar”, nevis iet uz izrādi. Auškāpam, kuram vajadzēja būt tam, kurš rada teātrī spēles un viegluma stihiju, dzīve piespēlēja vissmagāko laiku, kas viņu salauza. Taču viņš izdarīja ļoti daudz. Ar “Šerloku Holmsu” un “Džonu Neilandu” atgriezās pie spēles teātra, spēlēšanās, rotaļāšanās teātra, kas Dailei bija raksturīgs tā sākumā.
Savienojot laiku ķēdi
Pēctecība Dailē nekad nav bijusi tieša. Pirmajā mirklī šķiet, ka katrs nākamais mākslinieciskais vadītājs salauž visu iepriekšējo, bet ar laika distanci redzams, ka tikusi turpināta kāda būtiska līnija, tikai citā laikā un atbilstoši tā izpratnei. Un “Šerloks Holms” atbilda 70. un 80. gadu laika izpratnei par spēles teātra būtību.
Kārlis Auškāps uzaicināja režisoru Mihailu Gruzdovu, aktrisi Indru Briķi, deva darbu aktierim Jurim Žagaram, kad tika iznīcināts Jaunatnes teātris, paņēma štatā jauno aktrisi Rēziju Kalniņu.
Nākamais mākslinieciskais vadītājs Mihails Gruzdovs, kā rakstīja teātra zinātniece Silvija Radzobe, bija posms, kas savienoja laiku ķēdi. Viņš piepildīja savu lomu laikā starp Kārli Auškāpu un jaunajiem un trakajiem – “Nepanesamā teātra arteli”, ko bija izveidojuši Dž. Dž. Džilindžers, Gatis Šmits un Viesturs Kairišs. No vienas puses, Gruzdovs ieviesa pavisam citu teātra un aktiermākslas estētiku, atgriezās pie Staņislavska būtiskajiem principiem, kas bija saistīti ar jogu un Austrumu reliģijām. No otras puses, šis režisors atļāvās uz skatuves runāt arī par šķietamām tabu tēmām – incestu, seksualitāti… Lai atceramies, cik ārkārtīgi jutekliska bija “Terēza Rakēna”, cik daudz erotikas bija “Precībās” ar brīnišķīgajām pirts ainām! Tieši Gruzdovs latviešu teātrī ieviesa grēka apziņu, kuras izpratne ar laiku sabiedrībā, protams, mainās. Taču savās pirmajās izpausmēs, vēl pirms kļuva par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju, Gruzdovs bija pārsteidzoši brīvs, erotisks, juteklisks… Nekas tāds līdz tam latviešu teātrī nebija pazīstams.
Kā visi mākslinieciskie vadītāji, arī Dž. Dž. Džilindžers teātrī ienāca ar pilnīgu radošu brīvību, viņš bija spilgts savu uzskatu paudējs laikā, kad jebkuras latviešu kultūras izpausmes kā milzīgs vilnis pāršalca postmodernisms.
Teātrī tieši Dž. Dž. Džilindžers izjuta brīvību ļoti daudz zināt, daudz pieredzēt un šo pieredzi brīvi kombinēt, saliekot kopā pilnīgi neiedomājamas lietas – popkultūru, klasiku, reliģiskas atsauces. To visu salikt vienā veselumā ir tik dailinieciski, cik vien tas iespējams. Tāda izrāde kā “Kaligula” varēja rasties tikai Dailē.
Dailes teātra galvenie režisori vai mākslinieciskie vadītāji
* Eduards Smiļģis (1920–1964);
* Pēteris Pētersons (1964–1970);
* Arnolds Liniņš (1971–1987);
* Kārlis Auškāps (1987–2002);
* Mihails Gruzdovs (2002–2009);
* Dž. Dž. Džilindžers (2010–2019);
* Viesturs Kairišs (2020–).
