Teiksmotais Alauksts 1
Vidzemes sirdī, Latvijas augstienes pašā vidiņā kā sidraba bļoda pret debesīm 203 metru augstumā pacēlies piebaldzēnu mīļotais Alauksts.
Alauksta krastu apkārtne ir viena no brīnumainākajām ūdeņu pulcēšanās un pulsēšanas vietām Latvijā. Alauksts no lielajiem ezeriem ir visaugstākais. Viešūrs (Kaķītis) Gaiziņkalna pakājē gan pakāpies līdz 221,6 m virs jūras līmeņa – par 18 metriem augstāk. Bet Viešūrs ir 4,4 reizes mazāks; un Latvijas kopskata kartēs neparādās vai grūti samanāms.
Pavisam jocīgi ir tas, ka Alauksta ūdeņi notek uz divām pusēm! Cauri visiem kara un cara, kolhozu un atmodu laikiem, 150 gadu garumā nav beidzies pierādījumu strīds, vai visnacionālākā Latvijas upe Gauja iztek no Alauksta vai no Elkas kalna. Pagājušā gadsimta 30. gados tas nozīmēja: vai nu Gauja sākas dzejniekam Kārlim Skalbem no viņa Incēnu akas, vai rakstniekam Ādolfam Ersam klētiņā zem viņa gultas.
Alauksts ir mūsu mīļās Gaujas vectēvs, jo vēl pirms nepilniem simt gadiem rakstīja, runāja un visi zināja, ka Gauja sākas no lepnā Alauksta.
Bet kā un kādēļ Alauksts sāka tecēt uz otru pusi? Jau 1832. gadā uzsāka rakt Silakroga grāvi, lai ūdens tecētu no Alauksta caur Tauni uz Inesi un spēcīgas straumes darbinātu Inešu dzirnavas. Veci papīri rādot, ka pāris verstes garo grāvi racis tikai viens zemnieks vēl bez uzvārda divpadsmit gadus. Jādomā, ka Alauksta ūdeņi pa rakto grāvi uz Inesi un tālāk pa Ogri uz Daugavas baseinu ir sākuši tecēt pamazām.
Tikai 20. gadsimta trīsdesmitajos gados sāka rakstīt, ka Gaujas sākums jāmeklē vienu kilometru rietumos no Alauksta ezera slīkšņainās pļavās, kur Gaujiņa saņem pazemes ūdeņus. Tā Gaujiņa uzsāk tecēt arī tagad. Bet kas tie par pazemes ūdeņiem? Varbūt Alauksts tos sūta pa slepeniem pazemes ceļiem.
Vēl Latvijas laika divdesmitajos gados visos rakstos tiek minēts, ka Gauja iztek no Alauksta 204 m virs jūras līmeņa. Upīti, kas iztecēja no Alauksta un šķērsoja Vecpiebalgas–Taurenes lielceļu, visi sauca un kartēs iezīmēja par Gaujiņu. Kilometru tālāk Gaujiņa ietecēja Laidzī, kur ieplūda arī Mierupīte, kas augšpus Zobola saņēma Ežupītes jeb Arnīšupītes ūdeņus. Paši tālākie Ežupītes ūdeņi nāca no Elkas kalna avotiem, kas deva iemeslu rakstniekam Ādolfam Ersam sacīt: “Gauja sākas man zem gultas.” Kolhozu laikos ap 1960. gadu Laidža ezeru nolaida un krastu pļavas meliorēja.
Ir pagājuši gadi, mainījušies gadsimti un lielu varu laikmeti; nosusinātā Laidža vieta un pļavas ir pārvērtušās par purvu, kas tagad kartēs atzīmēts kā Laidziņa purvs. Tagad nebeidzami lielas platības Gaujas augštecē ir bebru applūdinātas, aizaugušas ar krūmiem un Gaujas tecējums augšpus Alauksta ir ļoti grūti izsekojams.
Bet, lūk, ko 1924. gadā raksta Kaudzītes Matīss novadu grāmatā “Vecpiebalga”: “Alaukstam abos galos atrodas pļavīgsnēji zemumi. Rietuma galā iztek Gauja un austruma galā pa dažiem grāvjiem pietek pavasaros laba tiesa ūdens iekšā, jo citādi Alaukstam nebūtu ūdens, ko tecināt gan pa dabīgo ceļu uz rietumu pusi, gan arī pa kanālu uz Taunu un Inesi priekš Vecpiebalgas dzirnavām.”
Tālāk Kaudzītes Matīss stāsta par piebaldzēnu vērojumiem un ticējumiem. Gaujas teiksmainais sākums esot augšā Incēnu kalna avotos, kas ieplūstot mazajā Sumuisītī. Plūdu laikā ūdens tekot pa zemes virspusi, bet sausos laikos slepeni – pa zemes apakšu. Slepeno tecēšanas čurkstēšanu un burbuļošanu varot dzirdēt vasaras pusnaktīs pilnā mēnesī, ja noskaitot lielos ūdens vārdus un nogulstoties ar kreiso ausi pie zemes un noliekot galvu uz Sumuiša pusi. Šis ūdens tekot visam Alaukstam cauri un nesajaucoties nemaz ar citu ūdeni, ko varot novērot jaukā laikā no augstākām apkārtnes vietām. Un arī pats Kaudzītes Matīss bija vairākas reizes vērojis, kā Alaukstam stiepjas pāri tumša strāva no viena gala uz otru.
Mēs tur bijām 2010. gada vasarā un brīnumūdeņus un Incēnkalnu apskatījām. Arī Incēnu kalns līdzīgi kā Elkas kalns ir burvīgiem ūdeņiem pilns. Vecajā Incēnu akā ūdens stāvēja līdz malām. Tāpēc arī Kārlis Skalbe esot teicis: “Gauja sākas mūsu senču akā.”
Trīsdesmito gadu sākumā dzejnieks otrpus ceļam uzcēla sev jauno māju “Saulrietus” kalna nogāzē ar tālo skatu pāri Alauksta plašumiem. Tagad te ir rakstnieka memoriālais muzejs. Ainavas atvērumā ir uzstādīts liels piemiņas akmens kā Latvijas menhīrs, jo pēc Latvijas atgūšanas dzejnieka pīšļi ir pārvesti mājās un guldīti šajā brīnišķīgajā Pie- balgas ainavā zem laukakmeņu krāvuma. Bet ūdeņi turpina savus brīnumu ceļus.
Novadpētniece, skolotāja Mirdza Zommere stāsta: “Agrākos laikos nevienai mājai no Krievēnu un Incēnu ciemiem nav bijušas akas. Šo māju iemītnieki ūdeni smēluši no tīriem avotiem. Krievu laikos melioratori esot briesmīgi pūlējušies, lai avotu strautus sabāztu caurulēs zem zemes. Ir vecāku laiku nostāsts, ka bijis tik spēcīgs avots, ka nesis lejā miltu maisu. Pazemē ielikti avoti pēc kāda laika tomēr izlauzušies ārā ar tādu spēku, ka gaisā skrējis metru augsts fontāns. Šodien pētot jaunās topogrāfiskās kartes un dabā apsekojot Alauksta rietumu kalnu ūdens ceļus, man atklājas arvien vairāk noslēpumu un brīnumu.”
Internetā iespējams noskatīties 1933. gadā uzņemto pirmo Latvijas skaņu filmu “Gauja”. Unikālā filma pusotru stundu izvadā mūs no Alauksta līdz Gaujas ietekai jūrā. Filma ļauj mums pabūt kopā ar Kārli Skalbi viņa vecajās Incēnu mājās un tikko uzceltajos “Saulrietos”. Pats dzejnieks rāda, kā no mazā, teiksmainā Sumuisīša tek strautiņš uz Alaukstu. Skaists un ainavisks toreiz Alauksta pļavās guļ Sumuisītis! Tagad tur cilvēks piekļūt nevar pat ar zvejnieka zābakiem un, ja to mēģinātu darīt, iespējams, ietu bojā. Bijušo ezeriņu nevar pat saskatīt. Padomju melioratori tur sarakņājuši un sastūmuši visu lieko. Un bebri tagad ir uztaisījuši savu bebrisko paradīzi.
Teika stāstīja un vēl līdz padomju laikiem rakstīja, ka Alaukstam ir viena sala. Kad īsti izauga otrā sala, man neizdevās noskaidrot. Bet tas ir noticis pamazām. No niedru sēkļa izaugusi sala ar vairākiem nosaukumiem: Vidsniedre, Niedrīte un Mazā sala. Pēdējā laikā uz salas bija saaugusi ainaviskā balto bērzu birz taliņa. Ieradās bebri un pārvērta Vidsniedri kā partizānu nosprostojumu ar asiem stumbeņu pīķiem.
Kādreiz Piebalgas pusē bija septiņi brāļu draudžu saiešanas nami. Kara laikus un kolhozu laikus pārdzīvoja tikai Cepļu saiešanas nams, pats vecākais (1817. g.), pats iespaidīgākais – Alauksta dienvidu krastā, pie šosejas, kur padomju varas laikos 1969. gadā iekārtoja restorānu. Diemžēl 1985. gadā šī unikālā senču būve nodega. 1989. gadā no Launkalnes pārveda un uzstādīja Lieduliešu brāļu draudzes saiešanas namu, kas ir līdzīgs nodegušajam. Diemžēl līdz šim brīdim tas stāv aiznaglots kā tāds važās iekalts cietumnieks.
Un tā joprojām Piebalgas avoti augstajā Alaukstā pulsē un ezera ūdeņi pagriezti uz Daugavas pusi, bet Alauksts pazemē daļu no ūdeņiem sūta Gaujiņai. Arī lielu palu laikā atjaunojas ūdeņu tece pa zemes virspusi virzienā Gaujiņa – Gauja.
Manuprāt, pietiktu, ja iebērtu vairākas autokravas oļu un akmeņu Silakroga grāvī, lai Alauksts ūdeņus varētu atdot savai meitai Gaujai. Varētu arī talcinieki, pārdrošnieki sanākt un sanest, un savelt akmeņus tajā grāvī, un viss būtu atkal kā senāk. Bet nenāk…
Teika stāsta: “Pasaules sākumā Alūksnes ezera dēls no Alūksnes nācis pa gaisu uz Piebalgu nomesties augstā un cēlā vietā. Alaukstam pretī devies otrs ezers no jūras puses, un abi ar briesmīgu krākšanu sadūrušies gaisā, kur tagad viļņo Alauksts. Abi gribējuši tai vietā nomesties. Tādēļ abu starpā izcēlies briesmīgs cīniņš. Diena satumsusi kā nakts. Ūdens šļakstējis tālu apkārt. Noblīkšķējis pa tumsu viens smags sitiens no rietumu puses un pēc tam septiņi sitieni no austrumu puses. Tad abi cīkstoņi izšķīrušies. Alaukstam palikusi viņa izredzētā vieta, bet Inesis nometies aiz kalniem uz dienvidus pusi. Viņam projām veļoties, viens gabals no tā nogāzies jau agrāk pļavainā apgabalā un nepaspējis vairs uzcelties, un tas esot Tauns, vidū starp Alaukstu un Inesi, bet tuvāk Inesim nekā Alaukstam.
Kad gaiss noskaidrojies un biezie padebeši noplaikšījušies, tad abi ezeri savās vietās jau bijuši iekārtojušies, un Alaukstā parādījusies sala no pliķa, ko Inesis tam kaujā sitis, bet Inesī atradušās septiņas salas no Alauksta dotiem pliķiem.
No šļakatām, kas – abiem milzeņiem kaujoties – tālu apkārt šļakstējušas, izcēlies uz rietumiem no Alauksta Zobols ar tuvējo Klabēķi, uz ziemeļiem Ezergaiļu ezers un Draugols, pāri Inesim vēl Nedzis un daudz citi mazāki; to starpā teikā minētais Sumuiss.”
Alauksta lielumi: Platība 7,7 km2 Novietojums vjl. ap 203 m Garums 4,8 m Lielākais platums 2,45 km Dziļums: vidējais 3,3 m Krasta apkārtmērs 15 km Dūņu un sapropeļa kārta līdz 5 m Alauksts pēc lieluma ir 18. ezers Latvijā. Pēdējos gadu desmitos Alauksts pārvērties no mezotrofā par eitrofu ezeru, t. i., no dzidra – par netīru. |
