“tev neapēst to vārdu steigā.” Intas Kamparas dzeja 0
Intai Kamparai ir 44 gadi, un viņa dzīvo Skrundā – starp daudzum daudziem kokiem un plašiem klajumiem.
“Rakstu jau kādu laiku, esmu izteikta vienpate dzejā kā dvēseles stāvoklī. Mēģinu kļūt drosmīgāka un gudrāka. Skaļi runāju, ziemā lasu grāmatas, vasarā – pļavas puķes,” atklāj Inta.
Vēl viņai patīkot vējains laiks un visskaistākā dzejniece – Vizma Belševica.
– Lasu, ka kamparu lieto sirds muskuļa stimulācijā. Kā tev šķiet – vai tavam uzvārdam varētu būt arī zināma ietekme uz lasītāju?
I. Kampara: – Man patīk būt Kamparai, jo uzvārds dod spēku. Skolā biju diezgan pabailīga pēc dabas, par Kamparu kļuvu pirms ceturtdaļgadsimta. Sirds jau ģenētiski man tāda pašvaka, tad nu re – kā dzīvē viss sakārtojas, uzvārds nāk palīgā. Parasti jokoju: ja kādam es nepatīku, varu iedot kampareļļu paostīt – stipra, spēcinoša un nīgra. Nu gluži kā es ārēji.
Ietekme uz lasītāju – jā, mēs, ļauži, bīstamies stiprā un pielūdzam vājo. Meklēju savu pseidonīmu, obligāti kamparu iekļaujot.
– Kas tevi stimulē pievērsties dzejai?
– Neapzinātas alkas? Ilgošanās? Trešā acs sirds apvidū. Bailes, prieks, acumirkļa laime. Laivojot.
Dzejā es pati varu noteikt savus krastus.
Un klupt. Un celties. Līksmība. Tas, ka ir burti un tos var plūdināt, ātrums un lēnprātība reizē. Ka laiku var ierāmēt. Vārdojot.
– Kurā brīdī cilvēks lasa pļavas puķes skaistumam un kad – pļavas zāles tējai?
– Es no rīta pieceļos un metos laukā, pilna sauja puķu. Ienesu istabā vāzē. Priecājos. Ik pa laikam dažādi kukainīši izlien uz ārpusi, zirneklīši. Parunājos. Šovasar noslinkoju, tikai gaiļpiešu tēju meitai salasīju. Liepziedus nelasīju, jo šogad nejutu smaržu. Varbūt bišu par maz.
Bet mēs esam lasoša tauta – zālītes, tējas un grāmatas. Dvēselei tas galvenais.
– Neliekot mieru tavam teju maģiskajam uzvārdam, domāju: vai dzeja var ārstēt?
– Kā tad! Es pati cenšos mācīties no saviem belzieniem, kuri man ir diezgan spēcīgi. Ļoti grūti tas nāk gan. Un dzeja ir mana klusā mīla, klusā sāpe, klusā laime. Jo dzeja ir ļoti “noiešana lejā”, dziļi. Un tad tu pieķeries un stīgo augšup – dakterēties.
Dzejas ABC
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Īstena vasaras dzeja, kurai lēnām piezogas liriskais rudens. Var just gan gaismu, gan zemi jeb tumšākas nokrāsas, gan sajūsmu par dabu, gan smagās eksistences apziņu. It kā ar pazīstamiem līdzekļiem Inta būvē savas pilis, kurām visnotaļ piestāv lakonisms – dzejas ainavai draudzīgas konstrukcijas.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Intas Kamparas jaunāko dzeju
***
visu nakti māja nebija mājās
viņa pārnāca uz rīta pusi
noāva sabristās kājas
gurdi atlaidās
tad izvilka ozolu mazu
pusievainotu nogurušu zēnu
no kabatas savas
tas soļojis bij par lēnu…
zēns trīcēja raustījās tam pleci
viņš izskatījās tāds rūcīgs
māja upes kompreses tam galvgalī lika
vīgriežu spilvenu ap stumbru sēja
tad uzvārīja zaļoksnainu tēju
un abi devās pa ceļu
uz leju
***
vasaras viducī
rudens jau lēnām trin nagus
palaizdams gulbjus auļos
uz vienīgo dziesmu kura nokāpj bez skaņas
pakrūtē siltā kā acs kaktiņā rēnā
***
kaut ko mēs noteikti nenokavēsim
iekāpju vasaras vidū
kā caurā bleķa vannā
slīgst debesu putas man pāri
ir gaišs
***
tā dzīšanās
nenosakāmā
kā pielemtība
bez ļauna nodoma
caur adatas aci
kā pirmsākumā
ieverot
brītiņu gaismas
***
no nākamības
no tā ka lietu nevar pasūtīt vai nopirkt
tvīkst zaļa zāle
elpo krūts
no laimes
dvēsle selgā brien
***
kaut kur manī ieskrien vējš
nošņāpju dienas
kuras īsākas par tavu matu smaržu
aiz loga pazib rīts kā plikadīdas pamests ananāss
ar savu esību
tu
ieej
otrā
nāvē
***
līdz rītam
melns kaķis iesēžas ceļgalos manos
un sīc
pret elpu
aklu kurlu un bezkaislīgu
kā pērnājo graudu birums
top vārds
ne liels
ne aizkaitināts
ne gluži zudis dūmos
kā dzejnieks kautri audzināts
viņš runāt uzsāk sēžot krūmos
un matu celiņš pāršķirts steigā
uz jaunu laimes zemi bēg
tev neapēst to vārdu steigā
tev līdz ar viņu laivā sēst
un irties irties neatēsties
kā smagā maizes kodienā
tavs Kungs un Gans
pie kura vērsties
lai iemin ceļu ikdienā
ir februāris
gulbju tuvums
kā karstas miesas nosviests tvaiks
vien tavas bezkaislības uguns
nu jaunu pagājību tēš
***
lielie logi fasādes pusē
atnes ļaudis kā zvirbuļus knābī
iespiež starp rūtīm
ļaujot nojaust sauli
cilvēki atved to kas tiek saukta par mīlu
***
kaut kur zeme sasils
kaut kur kusīs grēdas
divpadsmit baloži korē tupēs
un skrubinās varenās mākoņu pēdas
no mājām mēs gājām no mājām mēs iesim
un tu esi zaļa un viss vēl ir zaļš
un liktenis kāds ir neizpaužams
jo tavējais saujā un tas ir kā krams
tev dzīve nav lēta jo kas gan ir lēts
ikviens šajā saulē ir mazlietiņ sēts
tev domas ir garas jo naktis pie varas
jo viss vēl ir zaļš un neizauklēts
***
un nodziest lapas
un aizveras pēdīgie āboli
mēs esam skaisti rāmi plūstošā upē
kā gaitā
tu mani sakļauj
bet varbūt tik pieskaries pleciem
neremdināmi
nenosodoši
krīt gaisma
ar plaukstu uz leju
