Māris Antonevičs: Totalitārisma iedīgļi Saeimā 5
Iespējams, ka katram politiskajam spēkam kaut kur zemapziņā snauž ilgas pēc totalitārisma – vēlmes vienpersoniski izlemt, kā ir pareizi. Tā, lai netraucētu opozīcija, mediji, kaut kādas iedzīvotāju grupas un tamlīdzīgi… Nē, tas viss var būt, ir pat veicināms, morāli un finansiāli atbalstāms, bet (!!!) tikai tad, ja dara tā, kā atzīts par pareizu. Katram politiskajam spēkam pienāk brīdis, kad nākas iziet demokrātijas testu – vai tā spēj apvaldīt savas totalitārās dziņas vai arī dod tām vaļu.
Sacerot un nosūtot Mediju ētikas padomei sūdzību par “Latvijas Avīzes” žurnālista Egila Līcīša feļetonu, apvienība “Attīstībai/Par” šajā testā ir izgāzusies.
Apvienības izplatītajā paziņojumā teikts: “”AP” vēstulē ir paudusi sašutumu par “Latvijas Avīzes” žurnālista Egila Līcīša rakstā “Kaujinieciskais zviedru meitietis Grēta nav Grētiņa pie ratiņa” pausto nicinošo attieksmi pret klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu un viņai veltītajiem epitetiem. Tajā ietvertas arī klajas seksisma izpausmes, kas nonāk pretrunā ar žurnālista ētiku. (..) “AP” pauž apbrīnu par Grētas Tūnbergas drosmi, iedvesmojot miljoniem cilvēku aizdomāties par nepieciešamību novērst klimata katastrofas drūmākās sekas.”
2013. gadā Krievijā tika mainīts Kriminālkodekss, ieviešot jaunu pantu, kas paredz sodu – līdz pat divu gadu brīvības atņemšanai par “ticīgo jūtu aizskaršanu”.
Jokot par baznīcu vai reliģijas tēmu Krievijā tika aizliegts ar likumu.
Skaļākie gadījumi – kāds Jekaterinburgas jaunietis tika saukts pie atbildības, jo baznīcā un tās apkārtnē bija spēlējis tobrīd populāro “pokemonu ķeršanas” spēli. Stavropolē kāds iedzīvotājs tika vajāts, jo “Facebook” bija ierakstījis, ka “Dieva nav”. Savukārt Novosibirskas prokuratūra ierosināja lietu pret režisoru Timofeju Kuļabinu saistībā ar Riharda Vāgnera operas “Tanheizers” iestudējumu, jo bija saņēmusi sūdzību, ka tā aizskar “ticīgo jūtas”.
No vienas puses, sešu gadu laikā šādu tiesas spriedumu uz kopējā Krievijas iedzīvotāju skaita nav daudz. Piemēram, 2017. gadā – desmit, 2018. gadā – astoņi. Arī sodi nav bijuši bargi – nosacītie vai piespiedu darbs.
No otras puses, pieredze, ka kādu var sodīt par kādai grupai un varai netīkamu viedokli vien, šķiet biedējoša.
Trakākais ir tas, ka arī cilvēks nekad nevar būt drošs, vai ar kādu izteikumu vai joku viņš nav aizskāris kāda jūtas, jo izpratne var būt tik dažāda. Tur, kur viens saskatīs jautru zobgalību, cits iztēlosies nelietīgu zaimošanu. Feļetonistu, karikatūristu, komiķu profesijas šādos apstākļos kļūst bīstamas. Diemžēl tāda ir autoritāru režīmu realitāte.
Ja gribētu drūmi pajokot, varētu teikt, ka Krievijas iedzīvotājiem ir paveicies. Pēc viņiem nāk tikai tad, kad kaut kas jau pateikts, uzrakstīts vai uzzīmēts. Tikmēr, piemēram, Ziemeļkorejā viņi pat padomāt par to nedrīkstētu. Nepareizi domājošos Krievijā vara gan velk uz tiesu, taču tā nerīkojas kā radikālie islāmisti, kas par prāvesta Muhameda karikatūrām vienkārši nogalina zīmētājus un redaktorus. Kad 2015. gada janvārī notika uzbrukums franču satīriskajam žurnālam “Charlie Hebdo”, vārda brīvības pusē ar nu jau vēsturisko saukli “Je suis Charlie” (“Es esmu Čarlijs”) nostājās arī tie, kurus šis žurnāls bija kariķējis un izsmējis.
Nevar prasīt, lai visa “AP” frakcija zinātu, kas ir feļetons (tas gan liecinātu par zināmu izglītotības līmeni) un ar ko tas atšķiras no parastiem komentāriem vai ziņu rakstiem.
To saviem kolēģiem būtu varējusi paskaidrot šai frakcijai piederošā rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska, taču, ja viņa to nav izdarījusi, tad nākas to atgādināt laikrakstā: “Feļetons (no franču valodas “fuilleton” – lapiņa) ir humoristisks vai satīrisks avīžu raksts, kura pamatā konkrēti notikumi un personas, kas bieži sauktas īstajos vārdos. Ar publicistiku feļetonam kopīga sabiedriskā aktualitāte.
Mākslai to tuvina dažādu tēlojuma līdzekļu un paņēmienu izmantojums – komisks, atjautīgi ritošs vēstījums par notikumiem un cilvēkiem, dialogs, monologs, komiskas frāzes efekts autora pārspriedumos utt. Te bieži lieto hiperbolu, grotesku, kas kalpo izsmejamās parādības degradācijai. Šim nolūkam bieži tiek izmantoti komiski brahioloģismi, ironiska personu valodas imitācija, paradoksi, vārdu spēles un citi izteiksmes līdzekļi.” (“letonika.lv”)
Varbūt pirms nākamo sūdzību sacerēšanas noderēs arī skaidrojums, kas ir karikatūra: “Karikatūra (no itāļu “caricare” – pārspīlēt) ir satīrisks vai humoristisks zīmējums vai attēls, kurā komiskais efekts tiek panākts ar pārspīlējumu, neparedzētu salīdzinājumu vai pielīdzinājumu. Dažas karikatūras liek tās vērotājam smieties vai arī pārdomāt notiekošo.”
Protams, ir vēl humoreskas, anekdotes un citi žanri, par kuriem politiķiem arī būtu vērts kādreiz painteresēties.
Neviens neliedz “Attīstībai/Par” apjūsmot Grētu Tūnbergu līdz pat reliģiskas pielūgsmes pakāpei, taču, ja politiķi vēršas pret tiem, kas tā nedara, viņi sper pirmo soli Ziemeļkorejas, autoritārās Krievijas un “Islāma valsts” virzienā.
