“Traucēja visas “Ai, Latgalīte” klišejas”. Saruna ar noslēpumaināko latgaliešu dzejnieci Mariju Dzeislu un viņas dzejas pirmpublicējums 4
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latgaliešu literatūrā Marijas Dzeislas vārds parādījās 2016. gada nogalē, kad latgaliešu kultūras portālā “lakuga.lv” tika publicēti viņas dzejoļi par latgaliešiem un notikumiem Latgales kultūrā. 2020. gada februārī “lakuga.lv”, publicējot Marijas dzeju “ar skaudrom reminiscensem i aktualom atsaucem”, uzsvēra, ka autores vai autora īstā personība joprojām tiek turēta noslēpumā, bet nu Marijas Dzeislas jaunumiem varot sekot līdzi arī feisbukā.
Latgalieši joprojām min (bet kāds jau ir arī atminējis), kas tad slēpjas zem Marijas Dzeislas pseidonīma. Pati Marija, kurai šobrīd jau top grāmatas manuskripts, teic, ka nav nozīmes tam, kāds ir viņas īstais vārds un dzimums, atklājot, ka “pieder paaudzei, kas dzeju raksta telefonā, braucot tramvajā, vai datorā, gaidot pasūtītās grāmatas bibliotēkā”. Turpinājumā piedāvājam ielūkoties pirmajā līdz šim medijos publicētajā intervijā ar autori.
– Cik sen jau Marija Dzeisla raksta dzeju? Kas viņu iedvesmo/sāpina, kā rezultātā rodas dzejas rindas?
M. Dzeisla: – Kā jau daudzi skolas laikos, rakstīju romantisku dzeju par mīlestību, kā arī neizsakāmām ciešanām un sāpēm, saskaroties ar pieaugušo pasauli un tās vienaldzību. Kaut ko mēģināju rakstīt arī latgaliski, bet traucēja visas “Ai, Latgalīte” klišejas, nespēju no tām atbrīvoties un normāli rakstīt tādu dzeju, kas man patiktu neatkarīgi no valodas. Ja raksta latgaliski, diemžēl neizbēgami ir tas mirušās valodas vāks virsū un gribas rakstīt par valodu, bet ko nu tur jaunu var uzrakstīt. Tā kā latgaliski man nesanāca laba dzeja, bet citās valodās sanāca vēl štruntīgāk, tad vairs nerakstīju.
Pat nezinu, kāpēc radās šis pseidonīms un pirmie dzejoļi, bet tā rakstīt man iepatikās, jo dīvainā veidā ar šo vārdu un spēles sajūtu nav jāraksta par mirušu valodu vai mīlas mokām, esmu brīvs cilvēks un varu vienkārši rakstīt par to, ko domāju, sajūtu, atceros, reizēm arī uzjautrinos.
– Kā jūties, esot inkognito un lasot komentārus par to, kā latgalieši mēģina uzminēt tavu personību, vai arī kā zem tevis rakstītā dzejoļa feisbukā izveidojas vesela diskusija par kādu dzejolī izmantoto vārdu?
– Feisbuka komentāri mani ne uzjautrina, ne izklaidē, ne arī izraisa azartu slēpties. Ir daži, kas mani ir atkoduši. Jāsaka, ka drīzāk fascinē, ka ir tik maz to, kas pajautājuši, vai esmu Marija Dzeisla. Tas nozīmē, ka patiesībā ļoti maz lasa latviešu literatūru, nerunājot nemaz par latgaliešu dzeju. Ceru, ka Marija Dzeisla nebeigs eksistēt arī tad, kad visi zinās, kas viņa ir. Lielākā daļa sabiedrības tāpat par to neko neuzzinās, jo Marijas dzeja nekad nebūs skolu programmās. Skolas laikos lasījām Aleksandra Bloka dzeju, un skolotāja ieminējās, ka, iespējams, tas ir veselas dzejnieku grupas pseidonīms. Varbūt Dzeisla arī ir dzīsla, kas sasien kopā ko vairāk. Un kāda nozīme, kas ir autors.
– Kādu Marija Dzeisla redz latgaliešu kultūrvidi?
– Neatceros citātu precīzi, bet tikko LTV noskatījos filmu “Piļsāta pi upis”, tur beigās ir teksts – “Es asu atpakaļ ejūša upe”. Man liekas, latgalieši gadu desmitiem mīcās uz vietas un visu laiku skatās atpakaļ, it kā cerot salāpīt sen zudušo pasauli. Sākot ar visādiem Latgales ciemu vecvārdiem un apvidvārdiem, kas it kā veido atšķirīgo identitāti, bet ne Mikeļs Bukšs, ne senie latgaļu karavīri mūs neizglābs, mūs izglābs kustība uz priekšu, paņemot labo sev līdzi. Nozīme ir tikai tam, ka es tagad rakstu latgaliski, bet tu latgaliski lasi. Kādā citā situācijā – es runāju, tu runā, mēs runājam latgaliski. Ja es nerakstīšu, tu nelasīsi, mēs nerunāsim latgaliski, tad vēl viena baltu valodu upe būs izsīkusi.
– Cik tālu jau esi tikusi ar grāmatas manuskriptu?
– Kārlis Vērdiņš, viens no pirmajiem manis atkodējiem, laikam jau pirms gada mudināja izdot krājumu. Protams, man bija doma pirms lielāka dzejas krājuma veidošanas piedzīvot dzejas publikācijas Latvijas kultūras medijos, tomēr tas nav iespējams latviešu inteliģences latgaliskā analfabētisma dēļ. Acīmredzot pievienošos pārējiem, kas izdod krājumu, ko reti kurš ir spējīgs izlasīt, labākajā gadījumā noliek plauktā. Taida vot i literatura, taidi i batvini.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Marijas Dzeislas dzejoļos.
kovida laika pīzeimis, siežūt iz gaņku ar kopeja kružku rūkā
***
pošizolacejā nu seve īsliedžu vysus ekranus
vysa pasauļa baimis pīleida pylna ustoba
tik daudz svešys smierts ite vēļ nabeja bejs
apmaiseju ar meņti
koč kulinaruos prasmis nav muna ūtruo uoda
da i varbyut nivīnai natruopeju
gultys kuojgalī stuovēja sveši susātivi
sauci
tai i itai
atguojom, atnesem
saceju dasēst pi golda
pavakariejom
vysta na gaiļs, nadzīduoja
vysi da reita klusiejom
tai i itai
laiks
saceju pajimt iz ūtrys kuojis
vuords pa vuordam
atīšūt vēļ, cīši gords
butylku nūglobuoju
ka naizteļst vīnam pošam
vys jau gosti
koktā atrodu svešu smierti
aizmiersuši
īruovem pa guļdžam rabarberu kompota
šnitku salatūs īgrīžu vuoreitys ūlys
jem i ēd, muoseņ
niu ite tu iz palikšonys
***
iz moza beņčeiša plitys prīškā
beja dzeda vīta i gluobīņs
kod baba svātku peirāgus cepe
studzini, šubu, rosolu, ruletus, cepeti
itūgod nikuo nabyus, nav spāka
iz beņčeiša atsasiesšu
skourodā izaceps dasa i ūglēs buļbis
kaladu lauzšu iz pusem
vīna maņ, ūtra alter ego
sābru kačeits uorā iz lūga
Jezus bārns obruozā
nūlyzguos munu rūku
dasa loba i tukla
kai sātys
***
seipūlu bizis ir munys sātys sirds.
kod saule īspeid cepļa koktā,
ustoba izaplieš lela kai pasauļs
voi muna elpa, izīmūt uorā soltā rudiņa reitā.
bizis kai vargaņu stabulis spielej himnu:
gūds Dīvam augsteibā.
ari itūgod vyss ir kuorteibā.
guļbi klīgdami aizskrīn par peisu
zemli kai komati bezgaleigā teikumā.
***
ni tev kreditu, ni vaira rodu uorzemēs
karantinā vysi muni buoleleni
pošizolacejā puorlepieju izolacejis leņtis
niu elektreiba dzeisluos leipinēs
drūsai varēs pajimt nūizolātūs vodus
sist par nogim nasiss
pajem drūsai
mutē
socialajūs teiklūs žaunys, spurys i cyti organi
paruodi sovā Youtube kanalā
ka dzeivoj dzeraunis sātā bez elektreibys
naticēs
virusa mutacejis
kai sieņu plantacejis
izlyku vysai skaņai mute
vierūs, kai ļauds vyrynoj mutis
zivs izvylktys nu iudiņa
vuorsti vuorstuli
elpynuot puorstuoji
svuorstuos svuorstuli
ite tu vīns pi ekrana
vysi rodi veikalā
