Trauki ar zariem un saknēm. Ciemos pie keramiķes Lindas Sulutaures 0
Pat podu pārdot palīdz slavens zīmols. Pirms gadiem trīsdesmit Pampāļu vārda atpazīstamību (vārdi tik līdzīgi!) Latvijā veicināja humorpilnā TV filmiņa “Hugo Diegs brauc uz Bambāļiem”, kurā atraktīvo fonogrammu izmantošanas pionieri atveidoja leģendārais Edgars Liepiņš.
Mūsdienās miestiņa vārdu pasaulē nes teicamā Pampāļu keramika, kuras pamatlicēja ir Linda Sulutaure (dzimusi Barone). “Mazajos Pampāļos bijām trīs dzimtas ar interesantiem uzvārdiem – Baroni, Ķēniņi un Kungi. Sarunā tas izklausījās jocīgi, kad pampāļnieki, piemēram, teica, – iesim pie Pusaru Kunga, tur purvā lācenes lielākas… Cik izpētījām, mūsu dzimtas vecvecvectēvs Barons bija kalējs, tāpat arī viņa pieci dēli. Omamma Vēra (tieši tā, kurzemnieciski, – ar garo ē!) pieprata rokdarbus, auda, adīja un tamborēja. Viņa ganos taisīja māla gotiņas, un no visiem bērniem viņai sanāca vissmukākās,” mammas stāstīto atceras Linda.
Ceplis par zārka naudu
Kā keramiķei viņai ir viegla roka. Jau mācoties Liepājas Lietišķās mākslas skolas Keramikas nodaļā, darbi plauktos neturējās un ātri atrada sev saimniekus. “Strādāju kurzemnieku stilā. Manuprāt, mūsu puses keramika ir lakoniska un mazliet robusta. Vairāk veido praktiskas lietas – krūzes un podus. Retāki ir izgreznojumi, mazāk tīri dekoratīvu lietiņu – svečturīšu un vāzīšu. Trauku rotājumos kurzemnieki bieži izmantoja angobu – balto mālu, kurā pēc tam ieskrāpē ornamentu. Lai produkti nebojātos, mālā iemīca vilkvāles pūkas. Apdedzinot mālā izveidojas poras, un tad ēdiens labāk saglabājas,” stāsta Linda.
Pēc skolas beigšanas mājas pagrabā atradusies brīva vieta, kurā tapusi keramikas darbnīca – virpa un ceplis. Tēvs, būdams virpotājs, daudz palīdzēja. Sākumā no visiem keramikas veidiem tika ņemts pa druskai un visvairāk patika traukos veidot bērnišķīgas sejiņas. Tomēr ar to keramiķes karjera tikai sākās.
Netālu “Raitos” dzīvoja 78 gadus vecs onkulis, vecmātes brālis, kurš bija palicis viens. Ģimene nosprieda, ka kādam pie viņa jādzīvo. “Raitos” Linda izveidoja otro darbnīcu, kas, interesantā kārtā, tapa, iesaistot arī onkuļa zārka naudu. “Trīs varas maiņas esmu piedzīvojis, un šito naudu gan nav vērts taupīt. Labāk par rubļiem nopirkt ko vērtīgu,” teicis onkulis, un viņam izrādījās taisnība. Drīz rubļi pārtapa repšikos, tie – latos un pēc visiem maiņas kursiem nekas liels pāri nepaliktu.
Onkulis vēl nodzīvoja ilgus gadus un palīdzēja izauklēt trīs vecākos bērnus. Jaunajā darbnīcā mainījās mākslinieces radošais stils. Darbi kļuva nopietnāki, formās izsvērtāki, vairāk tika izmantoti dažādu augu nospiedumi un angoba. Gatavots tika gadatirgiem, tirdziņiem, suvenīru saloniem, gan pēc pasūtījuma, ieskaitot tādas savdabīgas lietas kā dažādu konkursu un sacensību kausi. Toties veco keramikas darbnīcu sāka izmantot mamma un divas māsas. Viņas izvēlējās katra savu stilu, un nu jau var runāt par Pampāļu keramiķu dzimtu, kurā darbojas četras atsevišķas mākslinieces.
