Sabijušies raudāja un sauca pēc mammas. Stāsts par Aleksandru, kurš no liesmām izglāba trīs bērnus 0
Aleksandrs pastiepjas uz pirkstgaliem un no skapjaugšas noceļ Iekšlietu ministrijas apbalvojumu. Mazajā vienistabas dzīvoklītī Liepājā, kurā mitinās viņš ar sievu Sintiju un gandrīz pusotru gadu veco dēliņu Ņikitu, liela daļa mantu salikta mazajam nesasniedzamā augstumā – puikam ir vecums, kad pasauli gribas iepazīt, visu aptaustot. Arī tad, kad Aleksandrs rāda medaļu “Par pašaizliedzību”, Ņikita stiepj rociņas un grib apskatīt spožo lietiņu.
Apbalvojums ir par to, ka Ņikitas tētis no ugunsgrēka izglāba trīs bērnus. Sintija viņu pieteikusi arī “Latvijas lepnuma” balvai.
Tas notika 7. jūlija vakarā. Ņikitam nāca zobi – viņš nevarēja iemigt, činkstēja un īgņojās. Zinot, ka automašīnā viņš drīz nomierināsies un aizsnaudīsies, vecāki kopā ar zēnu sēdās auto un devās izmest līkumu.
“Apbraukājām Liepājā daudzas skaistas vietas, šur tur vēl apstājāmies. Vakars bija skaists. Kad nolēmām jau doties uz māju pusi, vīrs izvēlējās braukt pa garāko ceļu.
Braucot pa Kalpaka ielu, pēkšņi pamanījām, ka no kādas dzīvojamās mājas dzīvokļa pa logu spraudziņām veļas ārā milzīgi dūmi.
Nedomājot vīrs apturēja mašīnu. Mani un dēliņu atstājot mašīnā, pats skrēja pie dzīvokļa logiem, no kuriem nāca dūmi. Pa logu neko nevarēja saskatīt, vien to, ka bērnu plaukstas sitas gar logu rūtīm, saucot pēc palīdzības,” tā Sintija vēstulē apraksta notikumus, kas risinājās šovasar.
Bērni bija nepieskatīti
Kad Aleksandrs saprata, ka bērni ir tik mazi, ka paši logu vaļā nedabūs, viņš, daudz neprātojot, izsita logu un vienu pēc otra laukā izcēla divus puikas.
Istabā bija vēl viens bērns – maza meitenīte, kura, sabijusies no notiekošā, nevis paklausīja aicinājumam un nāca uz loga pusi, bet gan atkāpās vēl dziļāk piedūmotajā telpā.
Aleksandrs iekāpa istabā pa logu un izcēla arī meiteni. Ārpusē bērnu padeva kādiem jauniešiem, kuri arī ar savu auto bija piestājuši pie degošās mājas un steigušies palīgā.
Sabijušies bērni raudāja un sauca pēc mammas. Tā kā nebija īsti skaidrs, kur viņa ir, Aleksandrs izsita vēl vienu logu un pārbaudīja telpas, taču vairs neviena iekšā nebija.
Vēlāk noskaidrojās, ka trīs bērnus māte audzina viena pati.
Viņa uz brīdi izgājusi, mazie palikuši nepieskatīti un sākuši spēlēties ar sērkociņiem. Tā izcēlies ugunsgrēks.
Pēc notikušā, izmeklējot cēloņus, bāriņtiesai un sociālajam dienestam ziņots, ka bērni ēkā bijuši vieni. Liepājas Sociālā dienesta vadītāja Linda Krasovska ziņas par ģimeni nedrīkst izpaust, taču norāda – tā dienestam bijusi zināma un saņem palīdzību. Arī Liepājas bāriņtiesas priekšsēdētāja Taiga Ziemele apliecina – ģimene ir pašvaldības institūciju uzmanības lokā.
“Tas bija riskanti”
“Tikai vēlāk, to visu apdomājot un analizējot, sapratu, ka tas bija riskanti,” tagad spriež Aleksandrs. “Tur varēja būt gāzes balons. Ja tas uzsprāgtu…” Tobrīd viņš rīkojies gluži automātiski, nedomājot, neko nejūtot.
Tikai tad, kad bērni jau bija izglābti, pamanīja, ka uz stikliem pamatīgi savainojis labo roku un viscaur nosmērējies ar asinīm.
Vēlāk dziļos ievainojumus sašuva ķirurgs Liepājas slimnīcā. Aleksandrs telefonā rāda fotogrāfijas, kurās redzama viņa roka – zilumaina, ar svaigi aizšūtiem un ar leikoplastu pārlīmētiem pušumiem. Fotografējis, lai bildi iesniegtu apdrošinātājiem un saņemtu kompensāciju par ārstēšanos, nevis pēc tam dižotos.
Uzreiz pēc notikušā Aleksandrs zvanīja uz darbu, lai pateiktu, ka nākamajā dienā strādāt nevarēs. Firmā “Duna”, kas ostas teritorijā veic kravu pārkraušanu, viņš ir frontālā iekrāvēja vadītājs, strādā maiņu darbā – četras dienas darbā, divas brīvas, tad četras naktis darbā, pusotra diena brīva utt.
“Atbrauc kuģis, mēs izkraujam kravu angārā, fasējam, pārkraujam. Kad pakaļ precei atbrauc mašīna, atkal jāpārkrauj,” stāsta Aleksandrs. Kad jautāju, vai nav domas sākt strādāt par glābēju, viņš nopietni saka – ja būtu jaunāks un ja nebūtu ģimenes, par to varētu padomāt. “Tagad gan vairs ne. Ja nu ar mani kaut kas notiek – kas ar viņiem būs?”
Ar pašreizējo darbu viņš ir apmierināts – neesot ne garlaicīgi, ne monotoni, katru dienu kaut kas cits.
Viņš arī atzīmē, ka darba devējs, uzzinot, ka viņš izglābis cilvēkus, piešķīris viņam brīvu nedēļu.
Visu pat neesot izmantojis, jo kopā ar rokas dakterēšanai atvēlēto slimības atvaļinājumu iznākušas ļoti garas vasaras brīvdienas – kopā ar sievu un dēliņu kārtīgi izbaudījuši sauli, jūru. “Pat paspējām viens otram apnikt,” Aleksandrs labsirdīgi pajoko un pamet skatienu uz Sintiju.
Abi iepazinās pirms diviem gadiem Sintijas darbavietā gaļas pārstrādes uzņēmumā Priekules novadā, kad tur darbu uzsāka arī Aleksandrs. Kādu pusgadu strādāja teju vai plecu pie pleca, bet pat neesot sveicinājušies. Kādā brīdī viens otru tomēr pamanīja. Sāka dzīvot kopā, pārcēlās uz Liepāju. Sāka iekārtot mazo dzīvoklīti, un jau drīz vien pieteicās Ņikita.
Aleksandrs uzreiz bildināja Sintiju, abi apprecējās. Kad puika nāca pasaulē, Aleksandrs bija klāt. “Pirmās autiņbiksītes viņam nomainīju es,” stāsta tētis. Viņš arī turēja solījumu un atmeta smēķēšanu, lai puika uzaug veselīgā vidē. Pirms tam vairākas reizes mēģinājis, bet neesot izdevies. Nu motivācija bijusi pietiekami spēcīga.
Vīrietis, uz kuru var paļauties
Aleksandrs saka – vienmēr esot zinājis, ka viņam būs ģimene, tāpēc ar to neesot steidzies. Pirms satika Sintiju, nopietnu attiecību viņam neesot bijis.
“Mums abiem ir 32 gadi, tomēr es esmu drusku vecāks, tāpēc arī galvenāks,” viņš pajoko.
“Ja mēs būtu satikušies 20 gadu vecumā, laikam nekas nesanāktu. Tagad esam nopietnāki, saprotam, kas ir ģimene, un mums tā ir dārga – visu darām tās labā.”
Aleksandra un Sintijas nākotnes plāni ir skaidri, abi par tiem runā ļoti pārliecināti – stāsta, kad sieva atsāks strādāt, kad Ņikita sāks iet bērnudārzā. Kaut arī abi Aleksandra brāļi strādā Īrijā un tur viņu ģimenes kļūst arvien kuplākas, par prombraukšanu Kameņevi nedomā – tepat visa kā gana.
“Ja nebūtu darba, tas būtu citādi, bet ar to man viss kārtībā,” saka Aleksandrs. Kad jautāju Sintijai, ko viņai nozīmē tas, ka vīrs ir izglābis cilvēkus, viņa saka – esot nudien lepna.
“Domāju – ja viņš palīdzēja svešiem, tad palīdzēs arī mums. Man nav jāuztraucas.”
Uz Aleksandru var paļauties? “Var, var,” saka Sintija, bet Aleksandrs piemetina “Nevis “var”, bet “vajag”. Vispār nevajag domāt par to, var vai nevar. Man jādara viss, lai viņai par to nav jādomā. Lai tāda doma pat prātā neienāk, ka es varētu nepalīdzēt.”
