“tu saki – būs jau labi” 0
Lote Vilma Vītiņa (1993) mācās J. Rozentāla mākslas vidusskolas pēdējā kursā. Divus gadus piedalījusies literārajā seminārā “Aicinājums”, lasījumos Jūrmalā, Majoros Dzejas dienās, Baltajās naktīs Aspazijas mājā, vairākas reizes “Dzejas Zvejā”, Botāniskajā dārzā un citur. Studijas Literārajā akadēmijā (2012).
– Nodarbojaties ar vizuālo mākslu – mācāties Rozentāla skolā, esat piedalījusies Doma vitrāžas konkursā –, kā saprotu, arī ar mūziku. Kā ieinteresējāties par mākslām, un vai šobrīd jau esat izlēmusi, pie kuras jomas paliksiet?
Lote Vilma Vītiņa: – Tiesa, kad man bija četrpadsmit gadu, lasījumos spēlēju ģitāru, bet tas ir tikai pašdarbnieka līmenī, un šo mākslu esmu atmetusi. Kas attiecas uz dzeju un vizuālo mākslu, tad ir periodi, kad vairāk zīmēju un gleznoju, un ir periodi, kad vairāk nododos dzejai. Patlaban esmu mazliet pametusi vizuālo mākslu novārtā, taču kopumā cenšos abas savienot. Bet jautājums ir diezgan aktuāls, jo patīkamāk, domāju, ir tad, kad vari visu laiku veltīt vienai lietai.
– Ko dzejā var pateikt tādu, ko nevar izteikt saistītā valodā?
– Es uztveru dzeju kā kaut ko nedaudz maģisku. Ir svarīgi, ka var izjust ikvienu vārdu, svarīgi, kas notiek, kad tos savieno, kā tie pārplūst viens otrā. Dzejas pluss – tā ir iracionāla. Kad rakstu dzejoļus, jūtos tā, it kā ar sevi iekšēji sarunātos. Turklāt dzejā var iekļaut izjūtas, kuras saistītā valodā neizteikt, neskatoties uz to, vai ir pantmērs un atskaņas vai nav.
***
tu saki – būs jau labi
bet kukaiņi aiz loga
sūnās klusi šņukst un
to mazās sejiņas ir rasas pilnas
stāvu pie čaiņika vilnas zeķēs
un taisu kaut ko siltu priekš tevis
tava elpa piepilda telpu kā putekšņi
un apņem manu vidukli
ārā krēslo vālodze
vasaras sirdspuksti ir naktstauriņi
kas dauzās pret rūti
tavas acis pārplūst aiz
mīļām skumjām un mirdz
kā pērles
tikai kalni zina
ka mūsu stāstam
ir ļoti bēdīgas beigas
un baltas aitas mums dziedās
dzied circenītis aizkrāsnē
kad es tev rokā iespiedīšu krūzi
siltu asaru
Dzejas ABC Latvijas Rakstnieku savienības programmas “Literārā akadēmija” vadītājs Ronalds Briedis: “Lotes dzeja ir smalku kontrastu un konfliktu pilna. Mazais, pūkainais un rozīgais te kļuvis par iekšēja dramatisma katalizatoru, radot teju neizturamu spriedzi starp tēlu ārējo trauslumu un slāpētas enerģijas smeldzošo blīvumu.” |
