Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – AFP/LETA

Tumsa dabā un mūsu dvēselēs 0

Autore: Ilze Akmene, psihoterapijas speciāliste

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Atkal ir pienācis gada tumšākais laiks, kad daudziem no mums dzīvošana kļūst par izdzīvošanu nomākta garastāvokļa dēļ. Diemžēl mēs mītam tādā klimatiskajā zonā, kur dažus mēnešus gadā ir pārāk maz saules gaismas un cilvēki, kuri ir īpaši jutīgi pret gaismas trūkumu, katru vēlīno rudens posmu ir spiesti sagaidīt, kā gatavojoties cīņai.

Ko mums īsti nozīmē šis tumšākais gada laiks? Mūsu senči šai laikā centās atpūsties, vakarēja pie skala uguns, laikus gāja gulēt un uzkrāja spēkus pavasarim un vasarai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Rudens un ziema tiešām ir piemērots laiks, kad izgulēties un atpūsties, taču mūsdienās viss ir citādi – mēs ejam uz pasākumiem, dažādos veidos socializējamies, un daudzi man ir sacījuši, ka nereti no tā ļoti nogurst.

Saprātīgi būtu gada tumšajā laikā ieklausīties sevī – vai izklaides mani uzlādē vai iztukšo?

Varbūt palīdz pietiekami ilgs, kvalitatīvs miegs un atpūta ģimenes lokā vai vienatnē? Katrā ziņā nevajadzētu skraidīt pa pasākumiem tāpēc vien, ka visi tā dara un ka tiekam aicināti.

Protams, šāds laiks, kad daba lēnām iemieg, nes sev līdzi pašapceri un vērtību pārvērtēšanu, kas ne visiem ir patīkama. Tēlaini runājot, gada tumšais laiks sasaucas ar tumšajiem stūrīšiem mūsos pašos, ar skeletiem skapjos, no kuriem tā gribas izvairīties.

Tad nu ir divas iespējas, kā ar šīm nomācošajām vai trauksmainajām izjūtām tikt galā. Ja tās uzrodas katru rudeni, varbūt ir pienācis pēdējais laiks nevis bēgt no tām, bet, tieši pretēji, paiet šīm izjūtām pretī, mēģinot saprast, kas slēpjas aiz tām. Jo neviens cilvēks nejūtas nomākts tāpat vien – parasti tam ir kāds nereti nenosakāms iemesls. Ļoti bieži tās ir attiecības – ne tikai ar vecākiem, bērniem, draugiem, kolēģiem, bet arī pašam ar sevi.

Ja nu ir pieņemts lēmums tikt skaidrībā ar nepatīkamajām izjūtām, vislabāk tomēr būtu vērsties pēc palīdzības no malas – ne vienmēr tam jābūt individuālam apmeklējumam pie psihoterapeita vai psihologa. Tā var būt arī terapijas grupa ar dziļākiem vai ne tik dziļiem mērķiem – grupas dalībnieki gribot vai negribot sniedz atbalstu viens otram, daloties savās pārdomās un izjūtās. Un cilvēki bieži jūt atvieglojumu no apziņas vien, ka arī citiem ir līdzīgas grūtības, un jo īpaši, ja šie cilvēki var padalīties, kā tikuši ar šīm grūtībām galā.

Palīdzoša noteikti ir mākslas terapija, un te nu ir ārkārtīgi daudz, no kā izvēlēties.

Sākot no psihodrāmas grupām, kuras bieži aiziet negaidītā dziļumā un cilvēki uzzina par sevi ļoti daudz, un beidzot ar to, ko es saucu par “zīmēšanas grupām” – tās ir grupas, ko vada mākslas terapeiti, un tajās tiek noteikts kāds viens mērķis, piemēram, “Nākamais solis” (ko cilvēks būtu gatavs spert, bet nav apzinājis un aktivizējis savus resursus).

Reklāma
Reklāma

Šādā grupā nebūs intensīvas iedziļināšanās dalībnieku iekšējā pasaulē, nebūs aktīvu vadītāja interpretāciju, būs it kā neitrāli uzdevumi, kas ļauj cilvēkam pašam daudz ko ieraudzīt. Varētu teikt, ka zīmēšana profesionāļa vadībā nenodarīs nekādu ļaunumu, bet ieguvumi pēc grupas būs jūtami kaut vai kā enerģijas pieplūdums. Noderīga ir arī deju un kustību terapija, mūzikas terapija un citi mākslas terapijas veidi, kas ir saudzīgi un vienlaikus ļauj atklāt jaunas nianses sevī.

Otra iespēja, kā mēģināt pietuvoties nepatīkamajām izjūtām sevī, ir strādāt ar sevi patstāvīgi. Tas būs grūtāk un bez garantijas par jauniem atklājumiem, taču, ja cilvēks nolēmis tikt pie skaidrības, parasti kādas jaunas nianses atklājas. Var palīdzēt tā pati zīmēšana (arī mandalu), jautājot sev – kā es jūtos, apskatot savu zīmējumu? Kādas domas tas raisa? Kas man tajā patīk/nepatīk? Ko es gribētu mainīt?

Labs veids, lai risinātu kādu konkrētu problēmu, ir apsēsties telpas vidū un salikt ap sevi aplī papīra lapiņas. Tad, pieceļoties un pieejot pie katras no tām, mēģināt sajust tās kā cilvēkus, kas kaut ko mēģina pateikt par problēmu, un pierakstīt šos izteikumus. Varbūt tur “runā” vecāki, skolotāji, draugi, paziņas. Varbūt kaut kas “sakāms” ir cilvēkam, kurš sen aizgājis no otra dzīves, bet kura teikto ir vērts atcerēties. Pierakstot visas lapiņas, var atkal apsēsties apļa vidū un mēģināt sajust, kuras no tām uzrunā visvairāk. Tajās pierakstītais tad arī var noderēt, risinot izvirzīto problēmu. Lai izdodas!