Tuvāki, nekā šķiet. Izdots pētījums par Baltijas un Gruzijas vēsturiskajiem kontaktiem 1
“Gruzijas–Baltijas savstarpējo attiecību vēstures apraksti” – tā sauc nesen Rīgā atvērto grāmatu, kura šogad krievu valodā izdota Tbilisi un kuras autors vēsturnieks, Tbilisi Valsts universitātes profesors Nikolajs Džavahišvili jau gadiem aizrāvies ar Gruzijas un Baltijas ļaužu vēsturisko saišu meklēšanu.
Profesors Džavahišvili gadus desmit Gruzijas, Latvijas, tāpat citu Baltijas valstu arhīvos un bibliotēkās cenšas savākt un apkopot jebkādu informāciju, kas stāsta par abu reģionu sakariem no aizvēstures laikiem līdz pat mūsdienām.
Par šiem pūliņiem pirms pāris gadiem Džavahišvili izpelnījās Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu vēsturē, bet vēl dažus gadus pirms tam iznāca grāmata ar identisku nosaukumu tagadējai.
Autors uzsver, ka šogad iznākusī ir divreiz biezāka par 2015. gadā izdoto (“Rokasgrāmata draudzībai ar Gruziju” “LA” 2015. gada 9. oktobrī).
Interesi par Latviju un Baltiju Džavahišvili skaidro ar jaunībā vecāku mājā Telavi pilsētā uzietajiem materiāliem par šī nama cēlājiem un iepriekšējiem iemītniekiem: farmaceita un ārsta Eduarda Voldeita dzimtu, kas no Rīgas ieceļojusi Gruzijā 19. gadsimta beigās. Dokumentos tā arī bijis norādīts, ka Eduarda Voldeita tautība – latvietis.
Savā iepriekšējā darbā vēsturnieks par vienu no Gruzijas–Baltijas sakaru atskaites punktiem ņēma 20. gadsimta 30. gadu beigu izrakumos Salaspils Laukskolā atrasto sudraba dirhemu, kas kalts Tbilisi arābu varas periodā ap 974. gadu.
Šogad iznākušajā grāmatā kontaktu laiks atvirzīts dziļāk senatnē, jo grāmatā iekļauta informācija arī par Baltijas dzintara ceļu uz Aizkaukāzu.
“Gruzijā dzintars arheoloģiskajos izrakumos ir atrasts diezgan daudz. Pašas senākās ir dzintara krelles no trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras, atrastas izrakumos 2012. gadā Alazani birzē Austrumgruzijā,” skaidro vēsturnieks.
Kaut ķīmiskās analīzes atradumam nav izdarītas, Džavahišvili pārliecināts, ka šis dzintars nāk no Baltijas, jo tā Gruzijai tomēr tuvāka nekā Indonēzija, kur arī esot dzintara atradnes. Protams, te nav runa par tiešiem, bet pastarpinātiem Gruzijas un Baltijas kontaktiem, jo monētas un dzintars vienā vai otrā zemē nogādātas ar citu tautu tirgotāju starpniecību.
Pirmais gruzīns, kura ierašanās Rīgā pierādāma ar dokumentiem, ir princis Aleksandrs Bagrationi, kurš tika iekļauts Krievijas cara Pētera I svītā 1697. gadā, tai ceļojot no Maskavas uz Rietumeiropu.
Represētāji un represētie
Iepriekšējā grāmatas variantā visai plašs bija stāsta par gruzīnu aristokrātijas un ierēdniecības komandējumiem uz Baltijas guberņām cara laikos, tāpat gruzīnu emigrācijas dzīvi 20.–30. gadu Baltijas valstīs un ieceļošanu pēc Otrā pasaules kara, kā arī par baltiešu kustību Gruzijas virzienā, taču šoreiz Džavahišvili lepojas ar Gruzijas arhīvos atrastajām plašajām ziņām par 30. gadu beigās staļiniskā Lielā terora laikā Gruzijas PSR teritorijā represētajiem baltiešiem:
“Mani interesēja, kur viņi strādāja, ar ko nodarbojās, kāpēc viņus arestēja.”
Baltiešu identificēšanai noderējusi 1921. gadā pēc Gruzijas neatkarības sagrāves padomju orgānu veiktā rūpīgā cittautiešu uzskaite: “Tur ir ļoti precīza, toreiz slepena informācija, ko baltieši Gruzijā dara, kā te nonākuši, kur dzīvo.”
Lielinieku varas gados uz Gruziju komandēja ne vienu vien Padomju Krievijā dzīvojošo latvieti. Viņus izvirzīja atbildīgos amatos, tostarp represīvajos orgānos. Tā 20. gados Gruzijas PSR čekā un vēlāk šīs struktūras pretizlūkošanā strādājis PSRS valsts drošības majors Jānis Zalpēters (1899–1939). Krietni vairāk gan bijis to latviešu un baltiešu, kas cieta no Lielā terora.
Pēc Gruzijas arhīvu ziņām, 1937.–1939. gadā Gruzijas PSR notiesāti 33 latvieši, 14 lietuvieši un 77 igauņi. Daļu nošāva, daļu izsūtīja.
Te jāpiemin, ka saskaņā ar Staļina “tradīciju” starp represētajiem bija arī nežēlastībā kritušie represīvo orgānu darbinieki.
Piemēram, Gruzijas PSR Valsts drošības pārvaldes Iekšlietu tautas komisariāta Īpašās nodaļas vadītāju, Rīgā dzimušo Edgartu (tā sarakstos) Smoļski apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā, “kontrrevolucionārā sazvērestībā” un 1938. gada aprīlī sodīja ar nāvi. Tajā pašā reizē nošāva Gruzijas čekā strādājušo Kārli Vītolu-Kauliņu (1902–1938). Viņam inkriminēja “aktīvu spiegošanu Polijas un Itālijas labā”.
Tikmēr viņa kolēģa Donāta Koklačova (1896–1938) nogalināšanas iemesls bija tas, ka viņš “organizēja sava brāļa pārnākšanu no Latvijas uz PSRS ar izlūkošanas un diversiju uzdevumiem”. Latviešu vai vismaz no Latvijas nākušo padomju čekistu, armijas, kompartijas darbinieku un vienkāršu strādnieku – staļinisko represiju upuru – uzskaitījums ir visai apjomīgs.
Apsūdzības liecina, ka vismaz daļa no viņiem nebija sarāvusi saikni ar dzimteni, sarakstījās ar radiniekiem Latvijā, ko Lielā terora apstākļos varēja izmantot par ieganstu nošaušanai.
Romāns Suta un citi
Pēc 1939. gada statistikas, PSRS Aizkaukāza reģionā dzīvojuši 467 latvieši, 342 lietuvieši un 2498 igauņi. Dažādos laikos uz Gruziju tika nosūtīti darbā vai brīvprātīgi ieradās virkne latviešu tautības kultūras darbinieku, mākslinieku, inženieru, zinātnieku.
Viņu devums Gruzijai novērtēts minētajā grāmatā. Minami farmakologs Eduards Ābols (1868–1959), ķīmiķis un Gruzijas minerālūdeņu bagātības atklājējs Roberts Kupcis (1881–1954), alpīnisma aizsācēja un kalnu tūrisma pamatlicēja šajā valstī Zelma Bilhena (1898–1973), māksliniece un scenogrāfe Klāra Kvees (Kviese) (1903–1990) un daudzi citi.
Otrā pasaules kara gados Gruzijā uzturējās arī latviešu mākslinieks Romāns Suta (1896–1944).
Viņam grāmatā atvēlēta vesela apakšnodaļa ar citātiem no vēlāk pret viņu ierosinātās krimināllietas.
Suta kara gados strādāja par mākslinieku noformētāju Gruzijas kinostudijā, taču 1943. gada 4. septembrī tika arestēts, apsūdzēts kā “tautas ienaidnieks” un par maizes kartīšu viltošanu 1944. gada 14. jūlijā nošauts. Laikabiedru liecības vēsta, ka Suta bijis saistīts ar gruzīnu nacionālistu kustību “Tetri Giorgi”, kas cerējusi uz vāciešu atnākšanu. Arī maizes talonus viņš patiešām viltojis, lai minētajai kustībai palīdzētu iegūt līdzekļus.
Pēc Otrā pasaules kara pamanāmāka bija tendence, kad gruzīnus komandēja uz Baltijas republikām. Piemēram, 1970. gadā Latvijas PSR dzīvoja 828 gruzīni, bet 1989. gadā – 1357.
Gruzīnu speciālisti palīdzēja Rīgā sākt šampanizēto vīnu ražošanu, bet Siguldā uzbūvēt gaisa trošu vagoniņa līniju pār Gauju.
Mediķu aprindās tāpat pazīstams ķirurgs Arčils Mačabeli (1905–1960). Kā atzīmē autors: “Rusifikācijas politikai, kuras slogs īpaši jūtams kļuva pagājušā gadsimta 60.–70. gados, visizteiktāk pretojās gruzīni un Baltijas tautas. Saistībā ar to izveidojās savdabīga iekšējā solidaritāte, kas izpaudās diezgan bieži.” Jāpiebilst, ka 2007. gadā pie Saeimas atklātās piemiņas zīmes 1991. gada barikāžu dalībniekiem autors ir mākslinieks Sandro Čhaidze.
Nikolajs Džavahišvili akcentē, ka Gruzijai Baltijas valstis nozīmē daudz, jo tās saista gan kopēja cīņa par neatkarību 1918. gadā, gan tās atjaunošana atmodas gados: “Baltijas valstis ir atbalstījušas Gruzijas integrēšanos Rietumu pasaulē. Ceram, ka šo kursu turpināsiet.”
