“kad pārāk kritizē šo laiku / es pēkšņi paslavēju to” Ulda Ausekļa dzeja 0
Dzejnieks, izdevējs Uldis Auseklis dzimis 1941. gadā. Pirmā publikācija – dzejolis “Daba un dzīve” – iespiesta Madonas rajona laikrakstā “Stars” 1959. gadā, laikā starp 1983. un 1987. gadu, strādājot izdevniecībā “Liesma”, tulkojis no krievu valodas, tomēr nopietnam literāram darbam pievērsies pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Ir ļoti ražīgs bērnu dzejas jomā – iznākuši krājumi “Mēness platmalē”, “Kaķis ada zeķes zaķim”, “Pulkstenis bonbongas dala”, “Zīlītes pīlītes pūš”, “Kaķēns margrietiņās”, “Četras otas” un vairāki citi, kā arī pasaku grāmatas “Vēja kungs un briļļainais runcis jeb Pasaka pasaku pasaka”, “3 pasakas par baltām ķepām” un “Viscaurumainākās siermaizītes”. Par bērnu dzeju guvis atzinību lasītāju un kritiķu vidū – daudzi dzejoļi komponēti, iegūta “Pastariņa prēmija” (1997), Latvijas Literatūras gada balva kategorijā “Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem” (2017) un arī Autortiesību bezgalības balva par dziesmu “Piparkūkas danco” (2017).
Iespējams, klusāk līdz šim izskanējusi Ulda Ausekļa dzeja pieaugušajiem, kaut iznākuši pieci krājumi, jaunākais no tiem “Tik krāsas dzirkst klusāk” – 2016. gadā. Šoreiz iepazīstinām tieši ar šo Ulda Ausekļa daiļrades šķautni.
– Kā jums šķiet, kā rodas dalījums “bērnu” dzejniekos un vispār dzejniekos?
U. Auseklis: – Līdz šim neesmu nekad aizdomājies par to, kā rodas šāds dalījums. Man jau liekas, ka skaisti ir būt bērnu dzejniekam, ļauties bērnu un citu lasītāju tiešumam, prasīgumam un sirdsatbalsīm un tikpat skaisti būt lielo cilvēku jeb lielo bērnu dzejniekam, ļauties viņu dvēseļu prasīgumam un vērīgiem vērtējumiem. Katrā ziņā pats es nešķiroju. Bērnu dzejoļi tikai rosina pieaugušo dzejoļus, un otrādi. Visos var runāt par visu.
– Cik svarīga dzejniekam garīgā kopība ar citiem sava laika literātiem?
– Dzejniekam vissvarīgākā ir garīgā kopība ar tautas garīgajiem kodiem un vērtībām, ar tās spožākajiem putniem visās nozarēs. Nav par skādi arī pleca sajūta ar dažiem sava laika literātiem. Bet gars jau klejo visos laikos, visos laikos viņa saknēm dzīvības avoti.
– Kas ir pirmais, kas uzrunā dzejolī – savā vai cita?
– Mani dzejolis uzrunā tad, ja acis ieplešas platāk, kad to lasu, un sirds jūtas pārsteigta par atsevišķu tēlu, vārdu vai dzejoļa domu un noskaņu. Uzrunā tad, kad dzejolis grib mani tālāk radīt.
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ulda Ausekļa dzeju
***
man vienmēr kādā kabatā mazs maziņš cerībiņš
tik jūtu ko nozīmē būt
un ceļmalas smilga pretī izskrējusi
vai gluži ko citu?
***
viņš dzīvību
visos veidos dievināja
mazam kukainim puķē
rīta sveicienus māja
labu nakti vēlēja ezim
kas pie sliekšņa vakaros pukšķināja
puikas par nolauztiem zariem
sirdīgi rāja
svešu kaķēnu
ar ko gardu pacienāja
bildes par taureņiem
un putniem visu mūžu krāja
jā pie dīvaiņa vārda viņš tika
tāpēc vien ka dzīvību dievināja
un pret nāvi savādi protestēja
reti uz bērēm gāja
***
kad pārāk kritizē šo laiku
es pēkšņi paslavēju to
vēl tajā dabiska ritma gana
vēl kāds man blakus puiciski uzsvilpo
vēl zaļas zāles dziedē acis
un iedvesma no dabas nāk
un arī dažas šarmantas dāmas
bez aprēķina koķetēt māk
vēl varu atspiesties pret bērzu
un mana dzīvība ko stipru gūst
vēl asinis dēļ mirkļa puķes
pavisam romantiski plūst
vēl daudz kā dabiska un īsta
un paslavēju i laiku šo
un tepat kļavā strazds to sadzird
un savu stabuli piebalso
***
visā Latvijā
mākoņa neviena
es pieķeros
pie šī ziņu pavediena
un raiti raisu domas
un mezgloju mezglus vaļā
un netraucē
ka vārna kaut ko pikti paļā
es elpoju dziļāk
un eju kur gribēju sen iet
pa ceļam
pie dīgstošās zāles kavējos mazliet
un ieskatos asnos ciešāk
kā sev tuvos rados
un nenogurstu ātri
kā citreiz gadās manos gados
tik jūtu ko nozīmē
kad pieķeras pie gaidīta pavediena
tik jūtu ko nozīmē būt
kad Latvijā mākoņa neviena
***
ak nebēgsim no saknēm
no brīnumiem kas zaļo augos
no brīvības kas putnu spārnos
no zvaigznēm kas lielas aug laukos
no steidzīgās dzīvības ko saule
ar lēkta saujām lej
no klusuma kad klusē vārnas
un tuvina mūs dzimtenei
no mirkļiem kad ceļtekas pieliecas sāpēm
un vienlaik puķēs bites sauc
no rasas kas atvieglo pieri
kad nelaimju trāpās par daudz
no laukiem nevar aizbēgt
ja tu dzimstot tur pierakstīts
ne akmeņi mīksti spēj ko aizstāt
ne šarmanti dižtorņi līdz
***
sirds tik viegla
it kā putna spārnus vinnējusi
it kā būtu bez raizēm dzīvojusi
it kā visas likstas malā nolikusi
it kā liktenim rūgtākās asaras piedevusi
un savu ceļu dungodama staigājusi
sirds tik viegla
dzimtenē kad pēc mūžības garas nonākusi
un ceļmalas smilga pretī izskrējusi
***
man vienmēr kādā kabatā
mazs maziņš cerībiņš
tik maziņš reizēm ka nevaru ātri atrast
kurā tas paslēpies
un kad atrodu
divatā pa šo pasauli ejam
es sirmais vīrs domīgiem soļiem
un viņš uzspurdzis putns debesīs
***
gadi nopūtīs putekļus
tā tu teici jauns un ašs kad skrēji
gadi nu sēž uz pleciem
putekļu pilna tev bārda
nāve nopūtīs tagad tu saki
un bažīgi berzē pieri
***
viedums nav cieņā
pilnas ceļmalas piemētātas
ar viediem vārdiem
tikai vientuļš kov ārnis nolaižas
un kādu paceļ
ja tas viņa praktiskam knābim noder
***
lakstīgalas ripina zvaigznes
un ieripina pie manis
es ripinu tālāk
un ieripinu pie tevis
un nu mūs ietekmē
laimīgu putnu zvaigznes
un nu mēs esam citi
nez kur aizripo gadi
un nu mēs esam gandarīti
nez kur aizripo strīdi
***
suņuk aizdod laiku
un vēl asti saprotošu maigu
pietiks gudrības un pacietības
pietiks paša brīvas gribas
pietiks kafijas un maizes
nenoskaudīs veiklās raizes
pietiks taku pietiks aku
pietiks tuvu soļu blakus
tikai suņuk aizdod laiku
un vēl asti saprotošu maigu
