Uldis Šmits: Kāpēc ir svarīgi pieminēt pirms simt gadiem noslēgto pamieru 0
Pirmā pasaules kara beigas un Latvijas valsts nodibināšana bija savstarpēji saistīti notikumi. Tāpēc šogad 11. novembrī – mūsu Lāčplēša dienā – svarīgi pieminēt arī šajā datumā pirms simt gadiem noslēgto Kompjeņas pamieru, kas pielika punktu tam, ko Eiropā ierasti dēvē par Lielo karu.
Latvijā gan miers neiestājās. Drīz pēc valsts proklamēšanas sākās Brīvības cīņas, lai 18. novembrī proklamēto Republiku aizstāvētu un pārvērstu realitātē.
Jāatceras vēl kāda sakritība. 1918. gada 11. novembrī britu valdība ārlietu ministra Artura Džeimsa Belfūra personā rakstiski apliecināja, ka atzīst Latviešu pagaidu nacionālo padomi par Latvijas pagaidu valdību un uzskata Zigfrīdu Annu Meierovicu par tās “neoficiālo diplomātisko pārstāvi”.
Šī atzīšana gan neko negarantēja, tomēr nodrošināja to, lai Rietumeiropas varas gaiteņos sāktu nopietni apspriest neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanās iespējamību.
Kompjeņas pamiera noteikumi paredzēja arī kapitulējušās Vācijas karaspēka pagaidu palikšanu tā ieņemtajās bijušās Krievijas impērijas teritorijās līdz uzvarētājvalstu, respektīvi, Antantes lielvalstu, lēmumam, ka vāciešiem šīs teritorijas jāatstāj.
Iepriekš Krievija jeb jaunā boļševiku vara, slēdzot ar Vāciju Brestas un Berlīnes līgumus, bija atteikusies no vāciešu okupētajām Baltijas guberņām. Taču Vācijas kapitulācija Rietumu frontē un Kompjeņas pamiers deva ieganstu sarkanarmijas iebrukumam.
Turklāt vācbaltiešu aprindas un zināmas aprindas Berlīnē nebija atmetušas domu paturēt Baltijas telpu savā politiskajā kontrolē.
Situācija izskatījās bezcerīga, jo likās, ka nav vairs nekādu resursu un līdzekļu Pirmā pasaules kara jau iztukšotās zemes aizstāvēšanai. Latvijā bija palikuši 1,3 miljoni iedzīvotāju (no pirmskara 2,55 miljoniem).
Neatkarību pasludinājušās Tautas padomes loceklis Kārlis Skalbe, vēlāk Satversmes sapulces un Pirmās Saeimas deputāts, pēc Rīgas krišanas sarkano rokās rakstīja: “Kas gan ir Latvija šinī brīdī? Tā ir tikai zvērests un solījums.”
Tomēr, būdams neglābjams ideālists, ticēja, ka “Latviju izglābs tie, kas viņai solījušies. Mums sacīs: jūsu pulks nav liels. Tā ir labi, tā vajaga būt. Katra zvaigzne dzimst no sava kodola”.
Turpmākā gada laikā Latvija pieredzēja tik daudz vēsturiski nozīmīgu notikumu, kādus citur nepiedzīvo pat gadsimta gaitā, un pārcieta dramatisku posmu, kad tās teritorijā pastāvēja trīs savstarpēji naidīgas valdības, kuras iemiesoja trīs dažādus nākotnes ceļus.
Latviešiem derēja tikai viens, pats grūtākais, jo pārējie divi veda uz tikko dzimušo Baltijas valstu bojāeju, ko tiecās panākt dažādu krāsu revanšisti.
Tie spēki, kuri jau sākotnēji nelaida garām nevienu izdevību iedragāt Antantes uzvaras ietekmē izveidoto un Parīzes miera konferencē (1919) formulēto tā saukto Versaļas kārtību. Latvijai lielie uzvarētāji nekādas dāvanas neparedzēja, taču pavēra iespēju, kas tika izmantota.
Nācijas kodols izrādījās stiprs, galvenokārt tāpēc arī piepildījās jau pieminētais 18. novembra solījums, kas bija pamats tālākajam – Satversmes izstrādāšanai un pieņemšanai un Latvijas Republikas starptautiskajai atzīšanai.
Šo pamatu nevienam nav izdevies noārdīt. Uz tā balstāmies joprojām. Vien pietrūkst valsts izveidotāju ideālisma.
Tagadējā trīspadsmitajā Saeimā ievēlētajiem tomēr nenāktu par sliktu to kaut reizēm atcerēties. Var noderēt. Praksē.
