Uldis Šmits: PVO piemītošie trūkumi diez vai aizēno tās darbības svarīgumu 0
Gribot negribot jāatceras, ka viens no ANO deklarētajiem mērķiem ir kalpot par “nāciju rīcības saskaņošanas centru”. Tomēr zīmīgi – tagad vispārējā uzmanība pievērsta nevis paralizētajai Drošības padomei vai Ģenerālajai asamblejai, bet Pasaules veselības organizācijai.
Tās ģenerāldirektors bijušais Etiopijas ārlietu ministrs Tedross Adhanoms Gebreiesuss regulāri nāk klajā ar apkopojošiem vēstījumiem, kuri liekas daudz aktuālāki par jebkādām nesaistošām vai saistošām, taču tik un tā neievērotām ANO rezolūcijām.
Arī Pasaules veselības organizācijas jeb PVO vēstītais ir vienīgi informējošs vai rekomendējošs. Toties pārliecinošs.
Tam, iespējams, piemīt kaut kādas nākotnes komunikācijas iezīmes, kad politiskie jaunumi vairs nešķitīs pārāk nozīmīgi, jo galvenās būs ziņas par pašsaglabāšanās izredzēm.
Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmā PVO gan ir tikai viena no daudzajām specializētajām aģentūrām. Turklāt bijusi pakļauta diezgan skarbai kritikai, piemēram, par grūti caurskatāmajām naudas lietām vai attiecībām ar farmaceitiskās industrijas lieluzņēmumiem.
Kas nav pārsteidzoši, jo ziedojumi un labdarības fondu, piemēram, Bila un Melindas Geitsu vai Rokfellera fonda, pienesumi veido lauvas tiesu aģentūras budžetā (2018.–2019. gada periodam tas bija apmēram 4,4 miljardi dolāru).
Tāpat izskanējuši pārmetumi par PVO nespēju pietiekami ātri reaģēt krīzes situācijās.
Taču šī reakcija pirmām kārtām ir atkarīga no dalībvalstu – un koronavīrusa izplatības gadījumā no Ķīnas – atbildīgo iestāžu sākotnēji sniegtās informācijas.
Citiem vārdiem, PVO piemītošie trūkumi diez vai aizēno tās darbības svarīgumu, un, iespējams, aģentūras veikums, it īpaši zemēs, kur veselības aprūpes sistēma tikusi sagrauta vai arī faktiski nekad nav pastāvējusi, ir viens no retajiem izņēmumiem Apvienoto Nāciju struktūrvienību kopumā, kas joprojām attaisno ANO kā globāla “rīcības saskaņošanas centra” eksistenci.
Varbūt Rietumos, īpaši Eiropas labklājības valstīs, daudzi uzzināja kaut ko vairāk par pašu PVO tikai šajā neiedomājamo pārvērtību gadā.
Kad dažkārt notiekošais, pat šķietami sīkumi, liekas aizgūts no zinātniskās fantastikas vai vienkārši neticams – Kannu festivālu pilī ļauj izmitināties bezpajumtniekiem, luksusa industrijas flagmanis – Bernāra Arno firma LVMH – pārkārto ražošanu, lai “Dior” smaržu vietā (vismaz daļēji) izlaistu dezinfekcijas līdzekļus.
Šie pāris piemēri kļuvuši par realitāti Francijā, kura vienmēr lepojusies ar savu sociālo un veselības aprūpi, ko uzskatījusi teju par pasaulē labāko.
Kas attiecas uz zinātni, Emanuels Makrons, būdams Pastēra institūtā, apsolīja pētniecībai nākamajiem desmit gadiem papildu investīciju piecu miljardu eiro apmērā.
Tas, protams, ir nieks salīdzinājumā ar summām, kuras nu steidzami tiek bārstītas. Un ko G20 nupat apņēmušās investēt pasaules ekonomikā – pieci triljoni dolāru.
Bez konkrētām norādēm, kā tas tiks darīts, uzdodot šo nepateicīgo pienākumu koordinēšanu finanšu ministriem un centrālajām bankām. (“Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi…”) Tomēr ir diezgan savādi lasīt G20 videokonferences samitā pieņemto gala dokumentu ar dažādiem, arī PVO un citiem domātiem norādījumiem, ko vajadzētu darīt.
Ņemot vērā, ka diezgan daudzas G20 ietilpstošās valstis reaģēja uz pandēmiju ne tajā labākajā veidā, rodas jautājums, kam šīs pamācības tiek adresētas un ciktāl ir pamatota ierastā nostāja, – labi, mēs dodam naudu, un jūs tur tieciet galā.
Bet, ja reiz runājam par t. s. valsts naudu, tad tā, vismaz demokrātiskajā Eiropā, lai cik dažu nīstajā (vai tieši tāpēc nīstajā, ka demokrātiskajā), vienmēr bijusi nodokļu maksātāju nauda, par kuras izlietojumu – arī medicīnai vai zinātnei – mums ir savs vārds sakāms.
Tagad jāvaicā, vai bijām to pateikuši. Un īsti sapratuši.
