Uldis Šmits: Rietumu diplomātijas pajukušo saskaņu vajadzēs atjaunot 0
Kā esot teicis Vinstons Čērčils, politiķim nepieciešama “spēja paredzēt, kas notiks nākamajā dienā, nedēļā, mēnesī un gadā. Un spēja vēlāk paskaidrot, kāpēc tas nav noticis”.
Nav šaubu – ja nepiepildīsies Donalda Trampa triumfāli paustais par Ziemeļkorejas jeb KTDR ļoti drīzo kodolatbruņošanos, viņš pratīs tam rast skaidrojumu, kas tiks brāzmaini izklāstīts tviterī. Protams, gribētos novēlēt, lai šāda vajadzība nerodas un lai Trampa tvīti būtu veltīti viņa personiskajam ieguldījumam Korejas pussalas denuklearizācijas panākumiem. Tajos ir ieinteresēti visi vai gandrīz visi.
Pirmām kārtām dienvidkorejieši, kuri atrodas pastāvīgu draudu ēnā. Japāņi un pārējie reģiona iedzīvotāji, kurus biedē viņu virzienā raidītās vai pār viņu galvām lidojošās Kima izmēģinātās raķetes. Ķīnieši, kurus uztrauc kaimiņa pārlieku izaicinošā militārā izrādīšanās. Krievijas tuvējo apgabalu iedzīvotāji… Pastāv gan šaubas par oficiālās Maskavas politisko ieinteresētību. Un aizdomas, ka Phenjanas pēdējā laika sasniegumi atomieroču radīšanā nebūtu iespējami bez kāda sniegtās palīdzīgās rokas.
Nenoliedzami, ir iemesls dēvēt Trampa un Kima Čenuna tikšanos Singapūrā par vēsturisku faktu, turklāt samērā pārsteidzošu. Bet ne vairāk. Trūkst pārliecības, vai tas ievadīs patiešām vēsturiski nozīmīgo Ziemeļkorejas atbruņošanās procesu, jo līdzīgi Phenjanas solījumi bijuši arī agrāk. Pārsvarā, lai iegūtu laiku un humanitārās kravas, tajā skaitā no ASV un Dienvidkorejas, ar kurām KTDR (pēc 1950. – 1953. g. kara) joprojām nav noslēgusi miera līgumu. Tramps apgalvoja, ka sarunā ar Kimu “mēs daudz uzzinājām viens par otru un par mūsu valstīm”. Nez vai abi bija, kā pieņemts teikt, vienojušies par terminiem, ko totalitāri režīmi mēdz interpretēt pa savam. Viens no raksturīgākajiem piemēriem ir Kimu pārvaldītā Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, kas nav nedz demokrātiska, nedz republika un kur liela tautas daļa tiek turēta koncentrācijas nometnēs vai periodiski cieš no bada.
Trampam radies iespaids, ka Kims ļoti mīl savu valsti. Pret to vērstās Vašingtonas (un ANO noteiktās) sankcijas tomēr paliek spēkā. Šajā sakarā jāatceras arī pērn ASV Kongresa gandrīz vienprātīgi pieņemtais likums par pastiprinātu sankciju piemērošanu Krievijai, kura faktiski bija kongresmeņu galvenais mērķis, Irānai un Ziemeļkorejai. Baltajā namā tas izraisīja neapmierinātību, jo iegrožoja prezidenta “prerogatīvas darbam ārpolitikā” un iespēju to vienpersoniski atcelt. Tramps tekstu parakstīja, bet pievienoja tam īpašu paziņojumu ar saviem atzinumiem. Viņa pieeja “darbam ārpolitikā”, ja neskaita nepārtraukto Irānas šaustīšanu, līdz šim bijusi visai grūti tverama. Jo politiskās nostājas izpausmes ir mainīgas gan vārdos, gan darbos, kuri nereti ar vārdiem nesaskan. Visas vainas tiek noveltas uz priekštečiem, visbiežāk Obamu, kurš noslēdzis briesmīgo kodolvienošanos ar Irānu, ielaidis Ziemeļkorejas draudu pūžņojošo problēmu, ļāvis Krievijai sagrābt Krimu un iejaukties ASV vēlēšanās. Tas netraucē Trampa attiecībām ar Kremli. Ārēji sirsnīgām… Ekonomikā Vašingtonas agrāko nolaidību, viņaprāt, savtīgi izmanto Eiropa, kas nevīžo rūpēties par savu aizsardzību un kopā ar Kanādu piekopj netaisnīgu tirdzniecību. Tas vairs netikšot pieļauts. Tāpēc viņš nikni atsauca savu parakstu no G7 deklarācijas. Bet nākamajā dienā draudzīgā pacilātībā parakstīja citu tikpat vispārēji frāžainu papīru kopā ar Kimu.
Eiropas vadītāji grasās pretoties Baltā nama un reizēm arī Kongresa vienpusēji pieņemtajiem lēmumiem, kas kaitē eiropiešu biznesam. Taču viņi līdz ar pārējo t. s. starptautisko sabiedrību ir gatavi apsveikt jelkādu ilgāku spriedzes noplakumu Korejas pussalā. Un kāpēc gan ne līdzīgā veidā izkārtotu mieru Sīrijā, Donbasā un, kā Tramps saka, visā pasaulē. Ar noziedzniekiem var – šķietami – sarunāt. Arī Eiropas demokrātijas to ir mēģinājušas un dažādu iemeslu dēļ turpina darīt, tomēr izskatās, ka Trampam tas veicas labāk. Savu ar kodolvāli sargājamo varu, bet visvairāk savu ādu mīlošajiem ir grūti atteikties no viņa piedāvājumiem. Lai gan vēl nepavisam nav skaidrs, vai viņam izdodas vest pie prāta diktatorus vai varbūt dažs labs pamanās apvest ap stūri vai turēt pavadā Trampu.
Katrā ziņā Rietumu diplomātijas pajukušo saskaņu vajadzēs atjaunot. Lai politiķi spētu kaut nedaudz paredzēt notikumus. Un, galvenais, saprast, kāpēc viņu paredzējumi nepiepildās.
