Un leģenda turpināsies. Atvadvārdi Džemmai Skulmei 0
Viņsestdien, 9. novembrī, sabiedrību pāršalca sēru vēsts – 94 gadu vecumā no dzīves šķīrusies gleznotāja Džemma Skulme, izcila latviešu māksliniece, politiķe, sabiedriski aktīva personība. Viena no nozīmīgākajām un aktīvākajām padomju laika Latvijas kultūras dzīves veidotājām. 1988. gadā Džemma Skulme bija Latvijas Tautas frontes veidotāju vidū. 1989. gadā kā LTF pārstāve ievēlēta PSRS Tautas deputātu kongresā.
Šogad pirmo reizi Purvīša balvas vēsturē tika pasniegts apbalvojums par mūža ieguldījumu. Un to saņēma māksliniece Džemma Skulme. Un šis ir tas retais gadījums, kad nav jānožēlo nepagūtais, jo – paspēja!
Māksliniece bija no patiesi lielajām personībām, kuras ne pret vienu un nekad neizcēla savu pārākumu zinībās un mākslās, kaut arī šajās jomās jūs šķirtu gaismas gadi. Ja reiz ieaicinājusi savās mājās Mežaparkā, viņa ikvienu uzņēma kā visgaidītāko viesi un atvadoties novēlēja visu to labāko. Bet – ko Džemma Skulme pati nozīmēja Latvijai?
Mākslas vēsturnieks un bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis saka: “Džemma bija pilnīgi vienreizēja parādība. Man nez kādēļ likās, ka viņa ir mūžīga, nemirstīga. Atceros Džemmu no tālas bērnības. Viņa vienmēr visur bija. Viņa mirdzēja. Un līdz pēdējam brīdim. Vēl pēdējo reizi, kad es Džemmu Skulmi satiku viņas nelielas izstādes atklāšanā Mežotnes pilī, biju pārsteigts par mākslinieces prāta skaidrību, iekšējo gudrību, jūtību pret pasauli. Pat nerunāju par glezniecību, kas ir tik daudzveidīga, tik neizsakāmi krāšņa un pierāda neiedomājamu radošā gara spēku. Pilnīgi eksplozīvu spēku. Viņa bija ārkārtīgi jauks, jutīgs un sirsnīgs cilvēks. Tajā pašā laikā viņas klātbūtne elektrizēja. Bija sajūta, ka stāvi blakus īpašam cilvēkam.”
Džemmai Skulmei liktenis ļāva izdzīvot cauri dažādiem vēsturiskiem laikmetiem, kas nekad nav bijis viegli, bet viņa vienmēr aizstāvējusi lielās idejas un lielās vērtības.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabājas salīdzinoši liela mākslinieces darbu kolekcija. Ir pārstāvēti visi Džemmas Skulmes daiļrades posmi, ir gan viņas kariatīdes, gan spāņu motīvi, gan tautu meitas, gan brīnišķīgi – spēcīgi un emocionāli – portretu gleznojumi. “Gleznotāja ir viena no mūsu mākslas zelta vērtībām, ja runājam par 20. gadsimta otro pusi,” saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, “savā mākslā Džemma Skulme bijusi ļoti stipra, pārliecinoša, temperamentīga un vienmēr runājusi par būtisko. Pēdējās desmitgadēs viņu droši varēja saukt par leģendu. Un tāpēc – leģenda ir aizgājusi un leģenda turpināsies. Caur viņas mākslu un padarīto darbu mantojumu.”
Un arī pēdējās dienās māksliniece par spīti visam bija stipra.
“Švaki, jāizrakstās no stradiņiem, bet mājās būs nepieciešama sanitārīte, medmāsiņa, fizioterapeits mazliet…” viņa lietišķi darīja zināmu sociālās saziņas tīklā. Viņa nelūdza naudu. Māksliniece lūdza profesionālu mediķu palīdzību. Un arī ne jau par velti.
8. jūlijā Džemma Skulme vēlējās pagodināt Valsts prezidenta Egila Levita inaugurācijas ceremoniju Nacionālajā bibliotēkā, bet tālāk par friziera salonu netika. Ceļoties no krēsla, sareiba galva, sekoja kritiens un gūžas locītavas kaula lūzums un operācija. Diemžēl neilgi pēc šī pirmā kritiena, kad māksliniece tikko bija tikusi uz kājām, 21. augustā sekoja otrs kritiens pašas mājās Mežaparkā. Un atkal operācija. 20. septembrī māksliniecei apritēja 94 gadi. Atsaucās aprūpētāji, medmāsas, turpat Mežaparkā dzīvojoša fizioterapeite un pat kāds kungs no Lietuvas, kurš bija gatavs atbalstīt finansiāli.
Liela personība būdama, Džemma Skulme vienlaikus bija arī ļoti cilvēciska. Viņa mīlēja cilvēkus. “Kad atnācu piedāvāt savu palīdzību, māksliniece iedeva mīļu bučiņu uz vaiga, saņēma manas rokas – vai, cik aukstas, un pēc mirkļa, paturējusi manas delnas savās plaukstās, iesaucās – es tās sasildīju…” nu atceras aprūpētāja Iveta Zaļeska.
Mākslinieces ģimene izsaka pateicību visiem, kuri bija gatavi palīdzēt. Nelaimes, lai ar kuru tās arī notiktu, ir kā lakmusa papīriņš sabiedrības ētikas pakāpei. Un ne jau vienmēr ar došanu saprotam naudu, tikpat būtisks ir ziedotais laiks, talants, cilvēciskās prasmes.
Ar Džemmas Skulmes acīm pasaulē raugās viņas dēls mākslinieks plakātists Juris Dimiters no pirmās laulības ar aktieri Arturu Dimiteru un mazdēls Arturs Dimiters, meita gleznotāja Marta Skulme no otrās laulības ar gleznotāju Ojāru Ābolu un mazdēls Jānis Skulme.
Džemmas Skulmes mazdēls Jānis Skulme pastāstīja – kaut arī pēdējās dienās bija fiziski ļoti smagi, Džemma Skulme turējās līdz pēdējam. Iekšēji stalti – gluži kā viņas gleznotās tautu meitas.
Atvadīšanās no mūžībā aizgājušās mākslinieces Džemmas Skulmes un piemiņas dievkalpojums notiks sestdien, 16. novembrī, plkst. 15 Rīgas Doma baznīcā Rīgas un Latvijas arhibīskapa Jāņa Vanaga vadībā. Respektējot piederīgo vēlmi, tiek aicināts nenest ziedus un vainagus. Dievnams būs atvērts no plkst. 13.30. Līdz dievkalpojumam būs iespēja iedegt svecīti, kopīgi kavēties domās un muzikālos priekšnesumos, tā godājot Džemmas Skulmes piemiņu.
