Spartaks Melkumjans – celtnieks, kas uzbūvēja Latvijas futbola čempionus 3
Jūrmalas futbola kluba “Spartaks” īpašnieks Spartaks Melkumjans, būdams diplomēts celtnieks, bez būtiska pašvaldības un lielu uzņēmumu atbalsta spējis uzbūvēt Latvijas jauno čempionvienību.
Desmit gadi ASV
Melkumjans līdz šim medijos parādījies ļoti reti, mazliet noslēpumaina personība, nelabprāt runā par jautājumiem, kas saistīti ar naudu.
Viņa vārdam neesot nekāda saistība ar slaveno Krievijas futbola komandu Maskavas “Spartak”. Tēvs ir armēnis, māte – krieviete. Kaukāzā Spartaks esot gana izplatīts puiku vārds. Tēvs savulaik bijis labs bokseris, arī pats trenējies boksā līdz 15 gadu vecumam, bet uzsver, ka bija vājš. Futbols Melkumjanam simpatizējis jau tolaik, taču nav ne spēlējis, ne trenējies.
Viņa vecāki Latvijā ieradās pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, Spartaka bērnība pagājusi Jūrmalā. Viņš ir diplomēts celtnieks, bet pēc skolas absolvēšanas devies uz ārzemēm un desmit gadus nostrādājis ASV uzņēmumā “World Disney Company”, kas ir atpūtas un izklaides biznesa gigants. “Sāku no pašas apakšas, bet pēdējos gadus strādāju uz kruīza lainera, kurā ir 900 cilvēku komanda un 3000 pasažieru, biju atbildīgs par kajītēm, glābšanas vestēm. Neteiktu, ka pa karjeras kāpnēm tiku ļoti augstu. Lai to izdarītu, vajag izglītību un ASV pilsonību,” stāsta Spartaks Melkumjans.
Pēc atgriešanās Latvijā kopā ar tēvu un Sergeju Golubevu, kurš bija pirmais “Spartaka” galvenais treneris un šobrīd ir trenera asistents, nobrieda ideja veidot futbola komandu. Tas bija 2006. gadā, sākumā par virslīgu gan īsti nedomāja, kur nu vēl čempionu titulu.
Zelta svinības gan iznāca skandalozas, jo pirms pēdējās spēles pret “Riga FC” netika sagatavots laukums, par ko “Spartakam” piešķīra tehnisko zaudējumu ar 0:3 un 700 eiro sodu. Melkumjans gan neizprot spēles inspektora un tiesneša rīcību, aizliedzot spēli. Liepājā laukums bijis tāds pats, taču spēle notikusi.
Ģērbtuvē neiet
– Pirms sezonas “Spartaku” neviens nepieskaitīja favorītu pulkam. Kā pašam šķita, ko šī komanda spēj?
– Domāju, ka būsim pirmajā trijniekā – treneru štābs labs, futbolistiem jau ir pieredze virslīgā. Noskaņojāmies, ka šī būs mūsu labākā sezona. Iepriekšējos gados bija cerība, bet šoreiz – arī pārliecība. Lai gan mēs komandā ņemam tos futbolistus, kas paliek pāri pēc FK “Ventspils” un FK “Liepāja” izvēles. Attiecībās ar ārzemniekiem devām galvenajam trenerim Oļegam Kubarevam atļauju atvest četrus piecus sev zināmus futbolistus. Viņi attaisnoja cerības. Izveidojās labs kolektīvs, kas strādāja kopīgam mērķim. Arī veiksme bija mūsu pusē, pēdējās minūtēs guvām vārtus. Pagājušajā un īpaši aizpagājušajā gadā komanda nemaz nebija vājāka, bet citas tad bija spēcīgākas.
– Kad tabulā jums bija desmit punktu pārsvars, daudzi jūs jau kronēja par čempioniem. Vai, sākoties neveiksmēm, stipri nervozējāt?
– Nē, ticēju, ka viss būs labi. Ar gadiem esmu kļuvis daudz mierīgāks. Ģērbtuvē jau sen neeju, tā ir trenera teritorija.
– Desmit gados jums bijuši 13 galvenie treneri. Kāpēc tāda mainība?
– Kāds atrada labāku darbu, piemēram, Kubarevs 2013. gadā, kad mums bija vienošanās, ka nopietna piedāvājuma gadījumā viņš var iet, un toreiz Kubarevam parādījās iespēja Moldovā. Daži treneri mūs nav apmierinājuši. Jaunam klubam tas ir normāli, ko var redzēt arī citās komandās – vadība grib lielāku atdevi par ieguldīto naudu, īpaši, ja radīti visi apstākļi, lai būtu rezultāts.
– Cik maksā Latvijas zelts?
– Negribu teikt, vēl jau arī nav saskaitīts. Katrai komandai tā summa būs atšķirīga, mums ir mazāk nekā galvenajiem konkurentiem. Dzīvojam no tā, ko nopelnām, – spēlētāju izīrēšana, pārdošana, piedalīšanās Eirokausos. Pagājušajā gadā Eiropas līgas kvalifikācijā pārvarējām pirmo kārtu, saņemot 400 tūkstošus eiro. Tas ir vairāk nekā 50 procenti no mūsu budžeta. Kad nepiedalījāmies Eirokausos, bijām piektajā vai sestajā vietā.
Čempionu līga
– “Spartakam” vairākas sezonas bijuši ļoti spilgti leģionāri, kas velk komandu sezonas pirmajā pusē, bet vasarā aiziet, un komanda noplok.
– Tāda bija finansiālā situācija. Pirmie ārzemnieki, četri kolumbieši, pie mums ieradās 2011. gadā, tagad viņi spēlē Krievijā un Kazahstānā. Ja tev ir futbola komanda, aģenti un akadēmijas spēlētājus piedāvā kaudzēm – gatavi nopirkt lidmašīnas biļetes, apmaksāt dzīvošanu, lai viņi varētu spēlēt un iekrāt statistiku. Vajag uzmanīgi izvēlēties, tā ir kā loterija. No aptuveni 40 ārzemniekiem nopelnījuši esam par pieciem sešiem. Simbolisku summu saņēmām arī tad, kad Edgaru Gauraču izīrējām Šveices klubam “Aurau”. Pats veiksmīgākais transfērs bija ar Patrika Tvumasi pāreju uz Kazahstānas “Astana”. Summu gan neatklāšu.
– Agrāk Jūrmalā bija četras futbola komandas, skaitot kopā virslīgu un pirmo līgu. Vai nav par daudz tik nelielai pilsētai?
– Tā bija veselīga konkurence, reizēm gan arī negodīga, taču labāk vairāk nekā nav vispār. Kāpēc izdzīvojām tikai mēs? Droši vien tā ir mīlestība pret futbolu, atbildība pret spēlētājiem. Vai futbols man ir arī bizness? Nav, un domāju, ka arī nebūs. Infrastruktūra, leģionāru limits un citi faktori neļauj futbolu veidot par pelnošu nodarbi.
– Vai Jūrmalas dome jūs atbalsta?
– Atbalsta, pēdējā laikā daudz ciešāka kļuvusi sadarbība ar Jūrmalas sporta servisa centru. Ceru, ka pēc iegūtā zelta atbalsts būs lielāks, tostarp finansiālā ziņā. Šobrīd veidojam jaunatnes akadēmiju, kurā trenēsies vairāk nekā 200 bērnu.
– Nākamgad starts UEFA Čempionu līgā. Ir jau domas, kāda izskatīsies komanda?
– Sākam pie tā strādāt, centīsimies maksimāli saglabāt sastāvu un arī trenerus, ar Kubarevu jau janvārī noslēdzām līgumu uz divām sezonām. Vai spēlētāju apetīte augs? Iespējams, tas ir normāli pēc iegūtiem tituliem.
