Brīvības pieminekļa atklāšana 1935. gada 18. novembrī. Monumentu ceļā no idejas līdz tapšanai pavadīja gluži latviska ķīvēšanās un vilcināšanās, taču okupācijas gadi tautas apziņā to padarīja par neapstrīdamu valstiskuma simbolu.
Brīvības pieminekļa atklāšana 1935. gada 18. novembrī. Monumentu ceļā no idejas līdz tapšanai pavadīja gluži latviska ķīvēšanās un vilcināšanās, taču okupācijas gadi tautas apziņā to padarīja par neapstrīdamu valstiskuma simbolu.
Foto no LNB krājuma

Uzcelts – par spīti intrigām. Pirms 80 gadiem atklāja Brīvības pieminekli 3

Pieminekļa nosaukums bija mazākā bēda. Daudz vairāk laika paņēma diskusijas, kādam vispār jābūt šim piemineklim. Sākumā viss šķita vienkārši un likās, ka pieminekli varēs uzbūvēt gada laikā. Pēc jau minētā valdības lēmuma 1922. gada 27. jūlijā izsludināja konkursu, kurā piedalījās vairāki latviešu tēlnieki. Iesniegtos projektus izskatīja Ministru kabinets. Tā paša gada 12. oktobrī valdība nolēma, ka piemineklis ceļams pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Laubem tika uzdots pieminekļa projektu izstrādāt sīkāk, kā arī aprēķināt paredzamos celtniecības izdevumus. Visu prasīto Laube iesniedza valdībai 1923. gada 5. aprīlī. Šķita – ja valdība iesniegtos aprēķinus akceptēs, atliks tikai iecerēto uzbūvēt. Taču lielai daļai Latvijas tā laika inteliģences projekts nepatika. Jau 25. aprīlī (20 dienas pēc tam, kad Laube iesniedza aprēķinus) valdība saņēma iesniegumu, kurā par Laubes piedāvājumu bija teikts: “Projekts nav nekas cits kā parastā kapu pieminekļa materiāls palielinājums; tanī nav gluži nekādas garīgas vērtības un līdzīgu tam ir izkaisīts pa Eiropas pilsētu kapsētām. Šāds piemineklis nedotu nekādu liecību mūsu nākamām paaudzēm, ne arī ārzemniekiem – sveštautībniekiem par mūsu varoņu pagājušām cīņām.” Ja iesniegumu būtu parakstījuši kādi “ierindas pilsoņi”, iespējams, tas nogultu Valsts kancelejas arhīvos un šodien par tā eksistenci neviens pat neatcerētos. Taču to bija parakstījuši 57 tā laika Latvijas radošās inteliģences “smagsvari”. To vidū Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns, Kārlis Skalbe, Emilis Melngailis, Arveds Švābe, Milda Brehmane-Štengele un daudzi citi, pat tādi politiskie pretstati kā nacionāli noskaņotais Edvarts Virza un vēlākais komunists Linards Laicens. Ja parakstītāju vidū būtu tikai tēlnieki vai viena politiskā virziena pārstāvji, tad vēl varētu domāt, ka te notiek dažādu tēlotājas mākslas grupējumu vai politisko partiju savstarpējās ķildas, taču tik daudzu un dažādu mākslas nozaru un politisko virzienu pārstāvju vienotu viedokli valdība demokrātijas apstākļos nevarēja neņemt vērā. 1923. gada 16. augustā tika nolemts “darbus kritušo karavīru un uzvaras pieminekļa celšanai pēc prof. Laubes projekta neuzsākt, bet izsludināt jaunu konkurenci pieminekļa skices izstrādāšanai”.

18. novembris Latvijas vēsturē saistās ne tikai ar valsts dibināšanu, bet arī ar Latvijas galvenā brīvības simbola – Brīvības pieminekļa – pamatakmens ielikšanu un paša pieminekļa atklāšanu. Kopš Brīvības pieminekļa atklāšanas brīža šogad aprit 80 gadi.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Lasīt citas ziņas

Toreiz, 1935. gadā, Brīvības pieminekļa atklāšanai vajadzēja simbolizēt ne tikai Latvijas brīvību, bet arī tā saucamo “vadonības laikmetu” vai “vienības laikmetu”, kura iestāšanās tika pasludināta pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā. Gan atklāšanā, gan arī tā laika rakstos tika uzsvērts, ka tieši partiju iekšējās cīņas un savstarpējās nesaskaņas bijušas galvenais iemesls, kamdēļ pieminekļa celšana ievilkusies. Šis ir tas gadījums, kad teiktais nebija tālu no patiesības.

No “staba” līdz “piemineklim”

Ideju, ka Latvijas brīvības cīņās kritušos karavīrus vajadzētu godināt ar pieminekli Rīgā, var datēt aptuveni ar 1921. gadu. Viens no pirmajiem Brīvības pieminekļa vēstures pētniekiem Jānis Siliņš min, ka šādu ideju “ierosinājusi kāda karavīru brīvības cīnītāju grupa Z. Meierovica [vadītā ministru] kabineta laikā 1921. gadā” un “šī doma tika cilāta arī sabiedrībā”. Kādas idejas un kādā formā tolaik “cilātas sabiedrībā”, šodien jau spriest grūtāk, taču praktiski pie pieminekļa celšanas valdība nolēma ķerties 1922. gadā. Šā gada 27. jūlijā Ministru kabinets uzdeva “apsardzības ministram saziņā ar izglītības ministri izstrādāt un iesniegt [Ministru] kabinetam priekšlikumu par piemiņas staba celšanu Rīgā Latvijas atbrīvošanas karā kritušajiem kareivjiem”.

CITI ŠOBRĪD LASA
Neliela atkāpe: nosaukums “Brīvības piemineklis”, kas mums šodien šķiet pašsaprotams, arī neradās uzreiz. Kā redzams no iepriekšējā citāta, 1922. gadā Ministru kabineta dokumentos ir runa par “piemiņas staba” celšanu. Citos tā laika materiālos var atrast arī nosaukumu “Uzvaras piemineklis”. Savukārt jēdziens “Brīvības piemineklis” vairāk vai mazāk stabili apritē iegāja tikai 1923. gada rudenī, kad valdība pieņēma “Noteikumus par Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību”.
Pieminekļa nosaukums bija mazākā bēda. Daudz vairāk laika paņēma diskusijas, kādam vispār jābūt šim piemineklim. Sākumā viss šķita vienkārši un likās, ka pieminekli varēs uzbūvēt gada laikā. Pēc jau minētā valdības lēmuma 1922. gada 27. jūlijā izsludināja konkursu, kurā piedalījās vairāki latviešu tēlnieki. Iesniegtos projektus izskatīja Ministru kabinets. Tā paša gada 12. oktobrī valdība nolēma, ka piemineklis ceļams pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Laubem tika uzdots pieminekļa projektu izstrādāt sīkāk, kā arī aprēķināt paredzamos celtniecības izdevumus. Visu prasīto Laube iesniedza valdībai 1923. gada 5. aprīlī. Šķita – ja valdība iesniegtos aprēķinus akceptēs, atliks tikai iecerēto uzbūvēt. Taču lielai daļai Latvijas tā laika inteliģences projekts nepatika. Jau 25. aprīlī (20 dienas pēc tam, kad Laube iesniedza aprēķinus) valdība saņēma iesniegumu, kurā par Laubes piedāvājumu bija teikts: “Projekts nav nekas cits kā parastā kapu pieminekļa materiāls palielinājums; tanī nav gluži nekādas garīgas vērtības un līdzīgu tam ir izkaisīts pa Eiropas pilsētu kapsētām. Šāds piemineklis nedotu nekādu liecību mūsu nākamām paaudzēm, ne arī ārzemniekiem – sveštautībniekiem par mūsu varoņu pagājušām cīņām.” Ja iesniegumu būtu parakstījuši kādi “ierindas pilsoņi”, iespējams, tas nogultu Valsts kancelejas arhīvos un šodien par tā eksistenci neviens pat neatcerētos. Taču to bija parakstījuši 57 tā laika Latvijas radošās inteliģences “smagsvari”. To vidū Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns, Kārlis Skalbe, Emilis Melngailis, Arveds Švābe, Milda Brehmane-Štengele un daudzi citi, pat tādi politiskie pretstati kā nacionāli noskaņotais Edvarts Virza un vēlākais komunists Linards Laicens. Ja parakstītāju vidū būtu tikai tēlnieki vai viena politiskā virziena pārstāvji, tad vēl varētu domāt, ka te notiek dažādu tēlotājas mākslas grupējumu vai politisko partiju savstarpējās ķildas, taču tik daudzu un dažādu mākslas nozaru un politisko virzienu pārstāvju vienotu viedokli valdība demokrātijas apstākļos nevarēja neņemt vērā. 1923. gada 16. augustā tika nolemts “darbus kritušo karavīru un uzvaras pieminekļa celšanai pēc prof. Laubes projekta neuzsākt, bet izsludināt jaunu konkurenci pieminekļa skices izstrādāšanai”.