Uzdod sev trāpīgo jautājumu un vēl 4 vingrinājumi, lai mainītu dzīvi 13
Autors: Annika Niedrīte, AS “Latvijas Mediji”
Neskatoties uz to, ka pārmaiņas var būt biedējošas, daudzi no mums sapņo tieši par to: mainīt savu dzīvi. Visbiežāk tāda doma ienāk prātā tiem, kas atskatās pagātnē un saprot, ka vairs nevēlas dzīvot kā līdz šim. Kā sagatavot sevi rīkoties izlēmīgi, pārvarēt bailes no nezināmā un beidzot spert pirmo soli ceļā uz jaunu dzīvi? Skaidro psiholoģe Saša Strogonova, specializējusies ģimenes un eksistenciālajā psihoterapijā.
Katrs no mums vismaz vienreiz ir aizdomājies par to, kā viņš dzīvo. Pēc tam neizbēgami seko doma – bet kā es vēlētos dzīvot. Mēs daudz ko varam izvēlēties: kur strādāt, ar ko komunicēt, kurp doties, ar ko dzīvot, kā rīkoties konkrētajā situācijā. Un katra mūsu izvēle ietekmē to, kāda būs mūsu dzīve. Izvēle ir atbildība. Atbildība par savu rīcību, jūtām un domām.
Psihoterapijas praksē izmantoju vērtīgu noteikumu: “Domas-jūtas-darbība”. Ja to pielieto savā dzīvē, veidot katru jaunu dienu būs daudz vienkāršāk. Kas ir doma? Tie ir neizteikti vārdi, kas piedzimst mūsu prātā. Pēc domas piedzimšanas ir izvēle: kādas domas izmest no prāta un kādas atstāt – negatīvās vai pozitīvās. Tieši no šīs izvēles atkarīgs, kādas emocijas piedzīvosim vēlāk. Jebkura ideja turpinās emocijās, jūtās. Negatīvās domas “viņš nepiezvanīja, tātad esmu viņam vienaldzīga”, izraisa negatīvas emocijas: “esmu nobijusies, man ir sāpīgi un skumji.” Turpinājumā tādas emocijas izraisa darbību: “piezvanīšu viņam pirmā un pateikšu visu, ko domāju.”
Pēc minētā algoritma mēs veidojam savu dzīvi visās jomās: attiecībās ar citiem, darbā, attieksmē pret sevi, naudu, veselību. Absolūti viss sākas ar domu, un, ja mēs iemācītos izdarīt pareizo izvēli pozitīvas domāšanas virzienā, tad ļoti ātri pamanītu pārmaiņas savā dzīvē.
Pirmais solis. Mainām apgalvojumus.
Reiz mans kolēģis teica: “Psiholoģijā ir ļoti svarīgi uzdot klientam īstos jautājumus. No tā atkarīgs rezultāts. No tā, kādu jautājumu uzdosim, būs atkarīga atbilde”. Esmu pārliecināta, ka mums visiem vajadzētu iemācīties uzdot īstos jautājumus sev. Ja iemācīsies jautāt: “Kā es pašlaik jūtos?”, “vai es jūtos labi vai slikti?”, “kāpēc es tagad tā jūtos?”, “kādas emocijas manī valda?”, “vai es gribētu justies labāk? “, labāk iepazīsi sevi.
Svarīgi atcerēties, ka spēks, kurš palīdz pārvarēt visus šķēršļus, atrodas mūsos. To, kā mēs izmantojam šo spēku, atkarīgs no mūsu domām un apgalvojumiem. Domas spēks kontrolē darbības. Tas ir vienīgais, ko mēs varam kontrolēt. Izvēloties domas un apgalvojumus, mēs izvēlamies noteiktu dzīvi.
Apgalvojumi – tie ir uzstādījumi, kurus aizgūstam no mums nozīmīgiem cilvēkiem bērnībā, pusaudža gados vai jau būdami pieauguši. Piemēram, tēvs kopš bērnības apgalvoja: “tu esi slikta meitene, slikti uzvedies un tāpēc neviens ar tevi nedraudzēsies.” Rezultāts ir tāds, ka pieaugusi meitene ir pārliecināta: lai iegūtu draugus, jābūt visiem “labai” un mēģina visiem izdabāt. Bet draugu viņai tāpat nav — ir tikai tie, kuri viņu izmanto. Viņa ir vientuļa un nelaimīga. Apgalvojumi maina mūsu domāšanas veidu. No tā, kādas domas veidojas mūsu prātos, atkarīga dzīves pieredze, kuru veidojam.
Ko darīt ar negatīvajiem apgalvojumiem, kas iesakņojušies mūsu prātā? Tie ir jāmaina. Pieraksti uz papīra visus negatīvos apgalvojumiem par dzīvi un attiecībām, kurus esat dzirdējuši no sev nozīmīgiem cilvēkiem. Pretī katram negatīvam apgalvojumam uzraksti pozitīvu. Piemēram: “Mūsu ģimenē visi bijuši neveiksminieki un arī tu dzīvē neko nesasniegsi” pārvērt par pozitīvu apgalvojumu: “Es esmu gudra un apķērīga. Es varu visu. Man dzīvē veicas”. Svarīgi izteikt apgalvojumus tagadnes formā, nevis nākotnes. Visus uzrakstītos pozitīvos apgalvojumus nolasi skaļi katru dienu nedēļu (vai ilgāk) līdz sāc tiem patiesi ticēt.
Jo vairāk mēs domājam par to, cik mūsu dzīve ir šausmīga, jo sliktāka tā kļūst. Jo vairāk mēs runājam par grūtībām, jo grūtāk mums būs. Mainiet savas domas, savu pieeju un mainīsies dzīve visapkārt.
Otrais solis. Neitralizējam stresu.
Stresa situācijas paralizē mūs, traucē domāt pozitīvi, traucē izjust dzīvi un virzīties uz priekšu. Dažreiz ar šo stāvokli mēs attaisnojam savas neveiksmes vai slinkumu. Kā pārvarēt šo šķērsli? Jāsaprot, kas stress ir patiesībā:
• bailes no pārmaiņām,
• nespēja noteikt prioritātes dzīvē,
• atbildības par nespēju kontrolēt savas emocijas uzlikšana citiem cilvēkiem,
• negatīvās domas un nepareiza atmosfērā šajā situācijā.
Visiem zināms, ka joga palīdz atjaunot ķermeņa un dvēseles harmoniju. Visi zina, ka ar elpošanas palīdzību var nomierināt nervus un sakārtot domas. Elpošana ir pirmā fiziskā darbība, kas palīdz stresa situācijā. Sāciet elpot dziļi, dariet to apzināti, koncentrējoties uz katru ieelpu un izelpu. Iztēlojieties, kā gaiss iekļūst plaušās, kā iziet. Tāda koncentrēšanās palīdz pārslēgt negatīvās domas uz neitrālu stāvokli, un pēc tam koncentrēties uz pārveidošanu pozitīvās. Kad elpošana izlīdzinās un galva paliek skaidrāka, pajautājiet sev: “No kā es baidos, kas mani tā biedē?”
Stress – tās ir bailes, mums jāatrod un skaļi jānosauc to cēlonis: “Mans spēks ir manī, mana pasaule rūpējas par mani, manī nav baiļu, es nebaidos ne no kā, es radu harmonisku un laimīgu dzīvi.” Atkārtojiet šos apgalvojumus, līdz jūtaties mierīgi un priecīgi. Nepieņemiet vārdu “stress”, neattaisnojiet ar to savu iekšējo un ārējo spriedzi. Atcerieties, ka esat savas dzīves, domu, jūtu un darbību pavēlnieks. Un tikai jūsu spēkos ir pieņemt stresu vai atteikties no tā, jūsu varā ir žēlot sevi un iegrimt depresijā vai atteikties no tā un domāt pozitīvi.
Iemācieties radīt domas, kas padarīs jūs laimīgu. Laimei piemīt īpašība piesaistīt mīlestību un labo. Ir daudz apgalvojumu, kas stresa situācijā palīdzēs novirzīt domas. Jūs varat izdomāt savus, ieskatoties dažos piemēros: “Esmu brīvs no bailēm, manā pasaulē nav vietas stresam”, “Es esmu veiksmīgs un bezbailīgs, ar katru dienu es jūtos drošāk,” “Es esmu mierīgs un līdzsvarots, mani piepilda mīlestība un labais”, “Man ir lieliskas attiecības ar draugiem, radiniekiem, kolēģiem. Esmu mīlēts un novērtēts.”
Trešais solis. Mācāmies cienīt sevi.
Jūs nekad nenovērtēsiet un necienīsiet sevi, ja domāsiet par sevi slikti. Ļoti bieži mēs sev sakām: “Tu neesi tāds kā pārējie”, “Tu nekam nederi”, “Tam tev nepietiks drosmes”, “Tev vajadzētu…”. Ja mūsu prātos parādās pozitīvas domas, esam apmierinātāki ar sevi un savu rīcību. Tāpēc apgalvojumi, piemēram, “Es esmu malacis”, “Esmu interesants cilvēks”, “Es pieņemu sevi, kāds esmu, ar visām priekšrocībām un trūkumiem,” “Es nevienam neko neesmu parādā” palīdz “pamodināt” pašcieņu. Pašcieņa palielina mūsu pašapziņu, un pašapziņa veicina pašvērtējuma attīstību.
Ir vairākas metodes, kā strādāt ar pašcieņu. Tās ir ļoti efektīvas: tās atgriež pie tāda domāšanas veida, kas mums bija raksturīgs bērnībā, kad mēs mīlējām un pieņēmām sevi bez nosacījumiem.
Uz papīra lapas uzrakstiet visus negatīvos apgalvojumus par sevi kā personību, kurus esat dzirdējuši no sev svarīgiem cilvēkiem. Pretī katram negatīvam apgalvojumam uzrakstiet pozitīvu. Izrunājiet tos skaļi pēc iespējas biežāk. Es piedāvāju vairākus universālus pozitīvus paziņojumus, kas palielinās jūsu pašcieņu: “Es mīlu sevi. Esmu lieliska”, “Esmu mīlestības cienīga”, “Es pieņemu sevi tādu, kāda esmu, šeit un tagad”, “Mans prāts piepildīts ar veselīgām, pozitīvām domām”, “Es mīlu sevi bez nosacījumiem”.
Ceturtais solis. Mācāmies piedošanu.
Vai kāds var justies laimīgs, ja viņu pārņēmušas dusmas, aizvainojums, rūgtas domas? Skumjas, trauksme, bailes, sāpes, vainas izjūta, aizvainojums, dusmas… ja mēs nevaram šķirties no šīm sajūtām, tad mēs nevēlamies tās atlaist. Vēl vairāk – tas nozīmē, ka mēs esam apmierināti ar drūmu, aizvainojuma pilnu dzīvi. No tā ciešam paši, nevis tas cilvēks, kas mūs reiz aizvainojis. Pat ja tas notika pavisam nesen, tā jau ir pagātne. Tikai tagadne var kļūt par mūsu nākotnes pamatu.
Piedot pāridarītājam nenozīmē attaisnot viņa necienīgo uzvedību. Piedošana ir apzināta rīcība. Tā atbrīvo mūs no negatīvas enerģijas. Mums ir izvēle: varam turpināt dzīvot aizvainojumā, un varam sākt jaunu laimīgu dzīvi. Lai cik nopietns bijis pāridarījums, lai cik smaga gūtā dvēseles trauma, dzīvošana pagātnē nav vislabākā izvēle.
Kā pārvarēt nevēlēšanos vai nespēju kādam piedot? Paņemiet papīra lapu un uzrakstiet: “Es, (tavs vārds), piedodu tev (pāridarītāja vārds). Es piedodu tev par sāpēm, ko man nodarīji. Es piedodu tev (pāridarītāja vārds), un es atbrīvoju tevi un sevi no šīm jūtām. Es tev piedodu. Es tev piedodu. Es tev piedodu.” Piecas dienas lasi šo paziņojumu pēc iespējas biežāk, līdz jūties mierīgs un priecīgs.
Piektais solis. Mācāmies piesaistīt panākumus.
Daudziem cilvēkiem panākumi ir nepārtraukta kustība uz kaut ko lielāku, komforta zonas paplašināšanās, pastāvīga izaugsme un izpratne par attiecībām ar sevi un ārpasauli. Mēs kļūdāmies, sakot sev: “Es zinu, ka veiksmīgi cilvēki ir talantīgi, viņiem piemīt superspējas, kuru man nav. Tāpēc es neesmu veiksmīgs.” Tas ir pašapmāns un mēģinājums attaisnot sevi.
Lai gūtu panākumus, jārīkojas, jāvirzās pie mērķa. Tās nav pārcilvēciskas spējas – tas ir lēmums, ko var pieņemt katrs no mums. Lielā mērā mūsu panākumi atkarīgi no spējām un vēlmes sazināties ar sevi un apkārtējiem. Iemācoties attīstīt sevī laimi, prieku un mīlestību, atsakoties no negatīviem paziņojumiem un tā paaugstinot pašcieņu un pašapziņu, mēs automātiski sākam to īstenot visās mūsu dzīves sfērās. Un tad veiksme neliks ilgi gaidīt.
Avots: psychologies
