Uzmanām locītavas! Ortozes, zāles, kustības vai miers – kas palīdz labāk? 0
Lai cilvēks vispār varētu kustēties, ir locītavas – savienojums starp kauliem. Ja locītavas sāp, pakustēties ir grūti. Tad vai nu roka pastiepjas pēc pretsāpju zālēm, vai meklējam palīdzību pie daktera. Par pirmo instanci uzskata ģimenes ārstu, bet cik tālu sniedzas tā kompetence, ja runa ir par locītavu vainām – gan tādām, kas sevi liek manīt pirmoreiz, gan hroniskām, kas mēdz saasināties? Varbūt labāk taujāt kādam speciālistam? Padomu jautājam “Veselības centra 4” neiroloģei Inesei Blumbergai.
Artroloģija ir mācība par locītavām, to uzbūvi, funkcijām, locītavu pētnieciskais darbs. Tā izstrādā izmeklēšanas un ārstēšanas metodes. Ar to pamatā darbojas ortopēdi, bet, ja runa ir par sāpēm – arī algologi. Locītavu patoloģijas, to diagnostika un ārstēšana ir daudzu specialitāšu ārstu ziņā, un arī ģimenes ārstiem jābūt izpratnei par šiem jautājumiem.
Ģimenes ārsta kompetence
“Ģimenes ārstiem vajadzētu saprast, vai tā ir locītavu patoloģija vai sāpes saistāmas ar citu problēmu. Minēšu piemēru: atnāk vecāka gadagājuma cilvēks, viņam ir sāpes kājā, gūžā, celī. Bieži vien ir grūti izšķirt, kas par vainu, jo parasti šādiem cilvēkiem ir lielas izmaiņas jostasdaļas skriemeļos, arī gūžas un ceļa locītavā. Šīs problēmas ir savstarpēji saistītas. Kas ir svarīgāks? Ko pirmo operēt? Tātad ģimenes ārstam vispirms vajadzētu precizēt locītavu sāpju lokalizāciju, novērtēt, vai tikai sāp vai arī ir pietūkums, varbūt jau acīm redzama deformācija,” ar piemēru ilustrē neiroloģe Inese Blumberga.
“Tad jānosūta uz izmeklēšanu, vispirms – uz rentgenu. Ja locītava pietūkusi un mazkustīga, par ļoti informatīvu izmeklēšanas metodi kļūst ultrasonogrāfija, jo ar to var konstatēt izmaiņas mīkstajos audos. Vēl jāizpēta, vai locītavas dobumā nav uzkrājies šķidrums, vai nav izveidojusies kāda saišu patoloģija. Atkarībā no izmeklējumu rezultātiem jāizvēlas turpmākā taktika – nosūtīt pie ortopēda, reimatologa vai neirologa, ja slimnieks sūdzas par sāpēm mugurā un pamatprocess varētu būt mugurkaula skriemeļos.”
Arī Inese Blumberga akcentē – ģimenes ārsts ir tas, pie kura jāvēršas vispirms. Tieši viņš, balstoties uz saviem novērojumiem, primāro izmeklējumu rezultātiem un zināšanām par konkrētā pacienta slimības vēsturi, mērķtiecīgi izvēlēsies turpmāko rīcību, tā pasargājot pacientu, lai nebūtu jāstaigā no viena speciālista pie cita, par to vēl maksājot no savas kabatas un tērējot dārgo laiku. Ģimenes ārsts arī var nozīmēt pretiekaisuma vai fizikālo terapiju. Aptuveni pēc divām nedēļām būs redzams, kā slimības process virzās, ir vai nav uzlabojumi, vai nepieciešami papildu izmeklējumi vai speciālistu padoms.
“Ģimenes ārsts arī var ieteikt nēsāt ortozi, ja mana, ka pacienta ceļa locītava atrodas nepareizā stāvoklī, bet cilvēkam jākustas un darbs ir saistīts ar ilgu atrašanos stāvus. Vai kādam, kam ilgi jāstrādā ar datoru, sāk sāpēt plaukstas locītava – arī tad ģimenes ārsts var ieteikt speciālu ortozi, kas fiksē, satur locītavu, neļauj izdarīt liekas kustības un līdz ar to nekairina sāpošo locītavu,” papildina Inese Blumberga.
Locītavu vainu ārstēšanā svarīga ir diagnostika.
Atkarībā no izmeklējumu rezultātiem vai ģimenes ārsta versijas par locītavu slimību iesaistās citi speciālisti, piemēram, ķirurgi traumatologi, ja problēmas sākušās pēc kādas traumas vai kritiena. Ja sāp, piemēram, plecs, ilgi nekavējoties, vajadzētu apmeklēt traumatologu ortopēdu, kurš ieteiks vingrojumus vai arī tā dēvētās blokādes, vai fizikālo terapiju.
“Rehabilitologi un fizioterapeiti ir ārkārtīgi svarīgs posms, jo viņi var ieteikt ne tikai vingrojumus, bet arī izmantot dažādas sistēmas, iekārtas un metodes. Piemēram, ja roku vai kāju nevar pilnībā pakustināt, noder slinga terapija, kur bez slodzes, pacientu iekarinot saitēs, notiek kustīguma izstrāde. Ir arī fizioterapeitiskie teipi – speciāli plāksteri, kas atvieglo sāpes, neļauj noteiktiem muskuļiem savilkties, uzlabo asinsriti.”
Ar zālēm neaizrauties!
Ko visbiežāk darām, ja pēkšņi parādījušās sāpes locītavā? Iedzeram kādu pretsāpju medikamentu. Cik daudz šādus līdzekļus drīkst lietot, un kad tomēr jādodas pie ārsta?
“Pretsāpju medikamentus nevajadzētu lietot ilgāk par nedēļu. Ja sāpes nepāriet, tad gan jādodas pie ārsta. Zināms, ka cilvēki kā pirmo parasti aptiekā nopērk ibuprofēnu, taču tas darbojas īslaicīgi. Līdz ar to, cīnoties ar sāpēm, jādzer vairākas tabletes dienā. To vietā ārsts parakstīs ilgākas iedarbības pretiekaisuma medikamentus – lai nebūtu kuņģa kairinājuma, nerastos blaknes.”
Ārste Inese Blumberga iesaka uz sāpošajām locītavām uzlīmēt kādu no pretsāpju plāksteriem.
Tiem ir lokāla pretiekaisuma darbība, tātad tie nebojā kuņģi, bet labvēlīgi iespaido tieši bojāto vietu. “Plāksteris noderēs situācijā, kad cilvēks jūt, ka sastiepis vai kā citādi viegli traumējis kādu locītavu. Taču, ja ir sastiepums vai pietūkums, nav ieteicams locītavu sildīt – nekādus termoforus, nekādus sāls maisiņus, nekādas karstas vannas! Vēlāk – pēc akūtā perioda – var lietot sildošās ziedes. Noder arī dūņu vai ultraskaņas procedūras.”
Locītavu iekšējo slāni pārklāj sinovijs, kas izstrādā sinoviālo šķidrumu. Tas nepieciešams, lai locītavas virsmas brīvi kustētos. Šā šķidruma trūkums var izraisīt pastiprinātu berzi starp locītavu skrimšļiem un sāpes. Tādos gadījumos noder intraartikulārās injekcijas. Turpretī, ja šķidrums tiek producēts pastiprināti (visi zina teicienu par ūdeni celī!), tas kairina nervu galus locītavās, un arī var sākties sāpes.
Kustēties vai palikt mierā?
“Fiziskās aktivitātes ir ieteicamas arī tad, ja ir hroniskas locītavu vainas, bet es ar diezgan lielām šausmām skatos uz jaunajiem pārdrošniekiem: ielu vingrotājiem, jauniešiem, kas brauc ar skrituļdēļiem un izpilda visādus trikus. Daudzi krīt un traumē gan locītavas, gan muguru,” saka ārste. Tā var rasties tā sauktās vājās vietas – traumētā mugura, ceļgals vai elkonis var būt sāpīgs atgādinājums visa mūža garumā. Tāpēc neiroloģe iesaka sportojot uzmanīties, vairīties no riska, pēc iespējas retāk krist un neapdauzīt locītavas.
Savukārt darbā ar ilgstošu statisku pozu (galvenokārt birojos) nevajadzētu aizmirst, ka laiku pa laikam jāizkustas.
Turklāt jāielāgo, ka eksistē ne tikai lielās locītavas vien. Starp katru mugurkaula skriemeli arī ir locītavas, kas nodrošina mugurkaula kustības.
Tās ir nelielas, bet ar pilnvērtīgu uzbūvi: locītavu virsmām, kapsulu, menisku. Ļoti bieži tieši šīs mazās locītavas vainojamas pie muguras sāpēm, pie rīta stīvuma, tāpēc ļoti vēlama ir izvingrošanās ar stiepjošām kustībām – ar intensitāti, kas piemērota gan veselības stāvoklim, gan vecumam.
Ja parādījušās sāpes, nepatīkamas sajūtas locītavā, diemžēl ir ļoti ticams, ka tas atkārtosies, tāpēc konkrētā locītava jāuzmana. Ja diskomforts nepāriet nedēļas vai desmit dienu laikā, ja sāpes un traucējošās sajūtas atkārtojas ar nelielu intervālu, ja parasti līdzekļi nepalīdz, nevajadzētu vilkt garumā, bet meklēt ārsta palīdzību. “Jo ilgāk iekaisuma process vai cita vaina netiek ārstēta, jo grūtāk vēlāk padosies ārstēšanai,” uzsver ārste.
Uzziņa
Locītava (latīņu valodā – articulatio) ir pārtraukts kaulu savienojums, kas nodrošina dažādu ķermeņa daļu kustības: saliekšanu, atliekšanu, pievilkšanu, atvilkšanu un griešanos. Cilvēka ķermenī ir vairāk nekā 300 dažādu locītavu.
