Māris Antonevičs: Vācija sapratusi, Krievija ne 1
Vēsturnieki, kā mēdz teikt, strīdas, kuru brīdi uzskatīt par Otrā pasaules kara sākumu. Ja uzsvars ir uz vārdu “pasaules”, tad būtiski atcerēties, ka tā nebija tikai karadarbība Eiropā, bet arī Tālajos Austrumos. Daži uzskata, ka par pasaules kara sākumu var uzskatīt 1937. gada Japānas iebrukumu Ķīnā vai pat vēl agrāku – 1931. gada – Mandžūrijas sagrābšanu.
Tāpat ir viedoklis, ka Otrais pasaules karš patiesībā esot Pirmā pasaules kara tiešs turpinājums, tāpēc pareizāk to būtu uzskatīt par vienu lielu karu, bet neilgo miera periodu vērtēt kā spēku pārgrupēšanos.
Bet ierasti tomēr kā Otrā pasaules kara sākums tiek atzīmēts 1939. gada 1. septembris, un šogad šim notikumam ir apaļa jubileja – 80 gadi. Tādēļ Polijas galvaspilsētā Varšavā notika plašs piemiņas pasākums. Iepriekš bija paredzēts, ka uz to ieradīsies arī ASV prezidents Donalds Tramps, taču viņam nācās mainīt plānus. Vainīgs pie tā ir “Dorians” – tā sauc viesuļvētru, kas šajās dienās bīstami pietuvojusies Floridai, lai gan skaistos vārdos nosauktas vētras to pusi apmeklē katru rudeni.
Trampa vietā uz Poliju devās viceprezidents Maiks Penss, tātad Amerika bija pārstāvēta pietiekami augstā līmenī. Tomēr jau labu laiku iepriekš bija zināms, ka uz pasākumu netiks lūgts Krievijas prezidents Vladimirs Putins, par ko Maskavā sākās diezgan skaļa “bubināšana” – kā uzdrošinās ar “atbrīvotājiem” šādi izdarīties.
Te, protams, sava loma ir Polijas valdošajai partijai, kas daudzos jautājumos mēdz ieņemt principiālu pozīciju, un iespējams, ka viņu konkurenti no liberāļu aprindām mīļā miera labad būtu ielūguši Putinu, līdzīgi kā tagad ar Krievijas līderi uzstājīgi sācis koķetēt cita liberāļu aprindās iecienīta politiska figūra – Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Tomēr poļu pozīcija ir pilnīgi pamatota.
Ja pieminēts tiek 1939. gada 1. septembris, tad šajā laikā PSRS, kuras juridiskā mantiniece ir Krievija, bija agresors, kas slepeni vienojās ar Hitleru par Polijas sadalīšanu.
Uzreiz varētu skanēt skaļa replika, ka arī Vācija bija agresors, bet uz pasākumu bija uzaicināta (tajā piedalījās Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers). Taču te nav nekādu pretrunu. Vācija simtiem reižu ir nožēlojusi grēkus, veikusi iespaidīgu denacifikācijas politiku, ieguldījusi milzīgas pūles sabiedrības izglītošanā.
Pirms vairākiem gadiem man gadījās būt Vācijas pilsētā Nirnbergā, bija vairākas stundas brīva laika, un es devos uz Tiesu pili, kur pēc kara notika slavenais Nirnbergas process, tiesājot vadošos nacistus. Tur bija iespēja pievienoties ekskursijas grupai, kurā pārsvarā bija vācieši, un tā bija laba iespēja pavērot viņu reakciju uz gida stāstījumu un demonstrēto dokumentālo filmu.
Viņu sejās varēja redzēt atklātu riebumu un nicinājumu pret nacistiem, kas brīžiem tika pausts arī ar replikām – dažreiz pat pārāk demonstratīvi, liekot aizdomāties, vai gadiem uzturētā vāciešu vainas apziņa nav izveidojusi kādu īpašu uzvedības kodeksu.
Attieksme pret pagājušā gadsimta 30. un 40. gadu notikumiem Vācijā ir pilnīgi nepārprotama – tas bija noziegums. To nevar teikt par Krieviju.
Jāsāk ar to, ka PSRS un lielā mērā arī mūsdienu Krievija vispār mēģina izvairīties no termina “Otrais pasaules karš”, tā vietā uzstājīgi lietojot savu “Lielais Tēvijas karš”, un kā kara sākumu vienmēr uzsverot 1941. gadu, it kā iepriekšējie kara notikumi uz krieviem vispār neattiektos.
Tas arī skaidrs, ka krieviem nav īpašas vēlēšanās skaidrot savu aliansi ar Hitleru un kopīgos plānus citu valstu teritorijas pārdalē, tomēr mūsdienās parādās tendence tā laika Staļina politiku ne vien attaisnot, bet pat slavēt. Nupat par to Krievijas mediji rakstīja, arī pieminot Molotova-Ribentropa pakta gadadienu. Nekādas nožēlas, tikai varoņstāsti.
Vācijas pozīciju varētu raksturot sauklis “Nekad vairs”, taču Krievijā pēdējos gados popularitāti guvis lozungs “Varam atkārtot”.
Skaidrs, ka tādam nav vietas tur, kur tiek pieminēts traģiska kara sākums.
