Vācijas ārlietu ministrs: Haftars principā piekritis pamieram Lībijā 0
Ietekmīgais Lībijas militārais komandieris feldmaršals Halifa Haftars, kas atbalsta Tubrukā bāzēto Lībijas valdību un ir izvērsis uzbrukumu otrai, Tripolē bāzētajai administrācijai, principā piekritis ievērot pamieru, ceturtdien paziņojis Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss.
“Viņš piekrita ievērot pamieru, pat ja nedēļas sākumā Maskavā neparakstīja vienošanos par pamieru,” sacīja Māss, kurš šodien Lībijas ostas pilsētā Bengāzī tikās Haftaru.
“Tas ir ārkārtīgi svarīgi,” piebilda Vācijas ārlietu ministrs.
Jau ziņots, ka ANO atzītās Tripolē bāzētās valdības vadītājs Fajezs as Sarradžs šonedēļ sarunās Maskavā parakstīja vienošanos par pamieru, bet Haftars pameta Krievijas galvaspilsētu šo dokumentu neparakstot.
Sarunās Maskavā Krievijas un Turcijas ārlietu un aizsardzības ministri darbojās kā vidutāji un Lībijas konkurējošo valdību pārstāvji tiešā veidā nekontaktējās.
Kopš 2011.gada, kad NATO atbalstītās sacelšanās gaitā tika gāzts un nogalināts ilggadējais diktators Muammars Kadafi, Lībijā valda haoss. Uz kontroli pretendē divas konkurējošas valdības un daudzi kaujinieku grupējumi.
Tripoles valdību atzīst ANO un atbalsta Turcija un Katara, bet Tubrukas valdību atbalsta Ēģipte, Saūda Arābija un Apvienotie Arābu Emirāti (AAE). Pastāv spēcīgas aizdomas, ka arī Krievija atbalsta Haftara spēkus, lai gan Maskava noliedz, ka tai būtu kāda loma Lībijas konfliktā.
Situācija Lībijā saasinājās pagājušajā gadā, kad Haftara spēki aprīlī sāka uzbrukumu Tripoles ieņemšanai. Konfliktu sarežģījusi ārvalstu spēku iejaukšanās, arī AAE un Krievijas algotņi, kas atbalsta Haftaru.
Turcija ir nosūtījusi uz Lībiju 35 karavīrus, un paziņojusi, ka tie nodarbojas ar apmācību un koordinēšanu, atbalstot Tripoles valdību. Ankara apgalvo, ka šie karavīri kaujās nepiedalīsies.
Situācija Lībijā plānots apspriests sestdien sarunās Berlīnē, piedaloties Eiropas, Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm, kā arī ANO, Eiropas Savienībai (ES), Āfrikas Savienībai un Arābu valstu līgai.
Tuvojoties šai konferencei, pret Vāciju tiek izdarīts arvien lielāks spiediens, lai tā panāktu, ka Haftars un Sarradžs sēžas pie sarunu galda.
