Vai augiem bagātās pļavas Latvijā pakļautas iznīcībai? Dabisko pļavu atjaunošanai lieto līdz šim neizmantotus paņēmienus 4
Dabas draugi gadiem skandējuši trauksmes zvanus, ka augiem bagātās pļavas Latvijā pakļautas iznīcībai. Aizpērn ar Eiropas Komisijas atbalstītu “GrassLife” projekta finansējumu sākta dabisko zālāju atjaunošana 1300 ha platībā, izmantojot pie mums arī nebijušu pieredzi – sējot zālājos pusparazītisku augu zvaguli. Kā veicas pļavu glābējiem?
Cipari ir dramatiski – mūsu zemē tikai 0,7% no teritorijas uzskatāmi par dabiskajiem zālājiem, vēl pagājušā gadsimta sākumā tie aizņēma 30%. Iemesli ir dažādi – platības sarūk, gan pārlieku tās apstrādājot, gan pametot novārtā.
Intensīvi saimniekojot, pļavas regulāri tiek kultivētas, mēslotas un apsētas ar lopbarībai vajadzīgajām sugām, zaudējot augu dažādību.
Savukārt bez cilvēku gādības tās aizaug ar krūmiem un kokiem – patlaban netiek apsaimniekota aptuveni puse no 50 tūkstošiem hektāru dabisko zālāju.
Vērtīgās pļavas izzūd, arī uzarot vai pārveidojot citam lietošanas mērķim, pēdējo gadu laikā šādi zaudēti vairāk nekā divi tūkstoši hektāru. Liela daļa vainas jāuzņemas intensīvās lauksaimniecības arvien plašākam atbalstam un tās ietekmē arvien straujākai mazo lauku saimniecību panīkšanai.
“GrassLife” 4,32 milj. eiro* projektā paredzēts atjaunot un apsaimniekot dabiskos zālājus 1300 ha platībā, rodot efektīvākos risinājumus, kā arī uzlabot zemes īpašnieku un sabiedrības izpratni par to saglabāšanas nepieciešamību.
Gandrīz puse no šīs teritorijas ir 12 saimniecību pārziņā.
Pļavai vajag zināšanu
Starp 12 “GrassLife” projektā iesaistītajiem pļavu īpašniekiem Jānis Kravalis ir viens no retajiem, kam naudas darbs nav saistīts ar lauksaimniecību. Viņš vada savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar datortehnikas tirdzniecību, kā arī pārstāv ikšķiliešus pašvaldībā kā domes deputāts, dzīvo paša būvētā mājā Ikšķilē, ģimenē no abām laulībām četri bērni.
Lauki Jānim nav gluži sveša vide, jo bērnībā vasaras pavadīja ģimenes brīvdienu mājās Straupes pusē. Ap 2014. gadu izsolē iegādājies desmit hektārus Daugavas palienu pļavu Skrīveros, kā toreiz šķita, labam naudas ieguldījumam, ko ar platību maksājumiem atpelnītu septiņu gadu laikā, taču dzīvē viss notika citādi.
Laikā, kad nopircis zemi, vēl spēkā bija Ministru kabineta noteikumi, ka īpašniekam jābūt zināšanām lauksaimniecībā, citādi savus dabiskos zālājus zemesgrāmatā nevarēja ierakstīt.
Neko darīt, izmācījies lauksaimniecības pamatus Lauku konsultāciju centra tālmācības 170 stundu kursos, taču ar to vien nav bijis gana. Stingrāki kļuva noteikumi dabisko zālāju apsaimniekošanai.
Drīz vien sapratis, ka to atjaunošanai un apsaimniekošanai vajag vairāk zināšanu, jo bija iecere iegādāties lopus pļavu noganīšanai, tāpēc iestājies Priekuļu tehnikumā (no šā gada izglītības iestāde apvienota ar Cēsu Tehnoloģiju un dizaina vidusskolu un Priekuļos darbojas kā Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma filiāle) un pusotra gada ik sestdienu braucis uz skolu.
Šodien viņam ir lauku īpašumu apsaimniekotāja otrā līmeņa profesionālā izglītība un iegūta atziņa, ka laukos var labi dzīvot, taču tikai zinoši un gudri saimnieki. Kad nākusi iespēja piedalīties “GrassLife” projektā, iesaistījies bez kavēšanās.
“Ja man kāds pirms desmit gadiem teiktu, ka būšu diplomēts lauksaimnieks un apņemšos turpmākos divdesmit gadus uzlabot un apsaimniekot savas pļavas tikai kā dabiskos zālājus, sēšu tur zvaguli un plānošu ganīt lopus, nekad nenoticētu,” nosaka Jānis un piebilst, ka zvagulis pretēji ārzemju kolēģu pieredzei un cerīgajiem pētnieku aprakstiem viņam nu jau kļuvis par nopietnu pacietības pārbaudījumu.
Spītīgais zvagulis
Dabiskos zālājus Latvijā līdz šim atjaunoja ar krūmu un koku izciršanu, atvašu novākšanu un apsaimniekoja ar pļaušanu un noganīšanu. Ar “GrassLife” projektu nākuši klāt līdz šim vēl neizmantoti paņēmieni, viens no tiem – zvaguļa sēklu izsēšana.
Ģeogrāfe Solvita Rūsiņa, kas projektā piedalās kā dabisko zālāju pētniece un koordinatore no Latvijas Universitātes, skaidro, ka ideja izmantot zvaguli aizgūta no zinātniskiem pētījumiem un pieredzes Rietumeiropā, kur dabisko zālāju atjaunošanai šo sugu izmanto vismaz divdesmit gadus, piemēram, Lielbritānijā un Vācijā sēklas varot brīvi iegādāties veikalos.
Zvaguli dabiskajos zālājos izmanto kā pusparazītisku augu, kas barojas uz graudzāļu saknēm, tās novājinot un neļaujot pārlieku izplesties, tādējādi palīdzot atbrīvot vietu citām krāšņi ziedošām sugām.
Par piemēriem S. Rūsiņa nosauc kamolzāli, augsto dižauzu, timotiņu – graudzāļu sugas, kas spēj ļoti labi paņemt barības vielas, izaugt lielas un nomākt citas, piemēram, gaiļbiksītes, kas nespēj izaugt garākas par 10 līdz 15 cm.
Ar lielu sparu un cerību 2018. gada vasarā Jānis Kravalis no bioloģiskās saimniecības “Lielkrūzes” Jaunpiebalgas pagastā, kur saimnieks Guntars Dolmanis uztur bioloģiski daudzveidīgās Gaujas palieņu pļavas, sagādāja divas piekabes ar tikko nopļautu sēklas nobriedinājušu zvaguli, izkaltēja tos un izlika vai izsēja sēklas “Piekrastes” saimniecības iepriekš uzecētajās pļavās.
Iznākums nākamā gada pavasarī neiepriecināja – no apmēram četrdesmit kilogramiem sēklu bija izdīgušas tikai nedaudzas. 2019. gada vasarā zvaguļu sēklas Jānis ievāca no tēva saimniecības pļavām Straupē.
“Nopļāvām, satinām ruļļos un aizvedām uz Skrīveriem, atkal izklājām uz zālājiem, šogad bija nedaudz vairāk sadīdzis, taču rezultāts nav apmierinošs,” atzīst saimnieks, piebilstot, ka entuziasmu šādas neveiksmes nevairo.
Šovasar atkal vākšot zvaguļu sēklas tēva pļavā, tomēr plāns ir cits – vispirms siltumnīcā pārbaudīs to dīgstību, taču Skrīveru zālājos izsēs nevis visā teritorijā, bet speciāli sagatavotā izmēģinājumu lauciņā, lai varētu izvērtēt rezultātu.
Kāpēc Kravaļa pļavās zvagulis spītīgi negrib ieaugties, S. Rūsiņa vēl nevar viennozīmīgi pateikt. Iespējams, ka vairums zvaguļa nobriedušo sēklu izbira pļaušanas laikā un līdz jaunajai dzīvesvietai nenonāca, jo augam sēklas ienākas pakāpeniski.
Vainīga varēja būt arī pārlieku auglīga augsne, kas pavasarī nodrošina strauju augšanu lielā auguma graudzālēm, tādēļ zvagulis cīņā par vietu zem saules zaudēja.
“Nav mums Latvijā šādas pieredzes, tāpēc pašiem nākas veikt zinātniskos pētījumus, lai varam ieteikt saimniekiem, kā rīkoties. Šogad parauglaukumos ievācām un saskaitījām zvaguļa sēklas, lai noskaidrotu, cik to no vienas platības vienības varam iegūt, lai iesētu atjaunojamā zālājā,” spriež pētniece.
Veiksmīgai zvaguļa ieviešanai zālājā vajadzētu iesēt vismaz 300-400 sēklu uz vienu kvadrātmetru.
Taču neesot ko noskumt, jo ir arī viens veiksmīgs zvaguļu piesēšanas gadījums – Abavas ielejā vīnogu audzētāju un vīndaru saimniecībā “Drubazas”, kur saimnieks Ģirts Dzērve apņēmies atjaunot ap divdesmit hektāru dabisko pļavu.
“Lai gan zināšanu apguve nebija izcelta kā viens no projekta mērķiem, jau šobrīd ir skaidrs, ka uzkrātās zināšanas būs viens no būtiskiem projekta ieguvumiem un projektā iesaistītie lauksaimnieki būs lieliski biotopu atjaunošanas un apsaimniekošanas eksperti, pie kuriem vērsties pēc praktiskiem, praksē pārbaudītiem padomiem,” atzīst “GrassLife” eksperte Baiba Strazdiņa.
Būs kur pamācīties
Saimniecībās, kas izmanto jau ierastus paņēmienus, dabisko zālāju atjaunošana noris pilnā sparā, stāsta B. Strazdiņa.
Simt piecdesmit hektāros tiek cirsti pļavās saaugušie koki un krūmi, frēzētas saknes, veikta zālāju līdzināšana, pirmreizējā pļaušana un ciņu smalcināšana, divsimt piecdesmit hektāros līdztekus jau minētajiem zvaguļiem pļavas bagātina arī ar citu augu sugu sēklām, kombinējot ar intensīvāku pļaušanu un ganīšanu, ap trīssimt hektāros sākta ganīšana ar mobilo ganāmpulku, kas izveidots par projekta naudu.
Tikmēr Valkas pagasta “Beku” saimnieki, biologi un pieredzējuši dabas sargi Inese un Viesturs Lārmaņi, gatavojas arī uzņemt ciemiņus, jo apņēmušies rādīt un stāstīt par savu pļavu atjaunošanas pieredzi un tās zinātnisku izvērtējumu plašākam apmeklētāju lokam.
Iespējams, viņiem nāksies atbildēt arī uz tik vienkāršu, bet būtisku jautājumu – kāpēc vispār dabiskās pļavas jāatjauno?
Īso versiju sniedz S. Rūsiņa: “Nebūs dabisko pļavu, nebūs apputeksnētāju un ražas gan savvaļā, gan mūsu kultivētajos laukos un dārzos. Kultivētos zālājos apputeksnētājiem nav ko darīt, jo graudzālēs tie nedzīvo, āboliņā – jā, bet daudzām apputeksnētāju sugām ir vēl šaurāka specializācija.
Dabiskie zālāji ir ieguvums klimata pārmaiņu kontekstā, jo ar biezo un labi attīstīto velēnu saglabā oglekli daudz vairāk nekā kultivētie un dara to ilgtermiņā, jo netiek arti simt un vairāk gadu, kamēr kultivētos uzar ik pēc pieciem gadiem un ogleklis, kas tur sakrājies, aiziet atmosfērā.
Palieņu pļavas darbojas kā ūdens filtrs, jo uztver visu, arī barības vielas, kas nāk no laukiem un zālājiem ar noteci, un nelaiž tālāk ūdenī.
Dabiskam zālājam piemīt estētiskā, nemateriālā vērtība – tā ir skaista ainava, kā arī tradīcijas, kas saistītas ar gadskārtu ritiem, vienkārši sakot, ja neparūpēsimies par savām pļavām, varam atvadīties no trejdeviņiem ziediem Jāņu vainagā.”
Uzziņa
Kas ir dabiskais zālājs jeb pļava
Par dabiskajām dēvētās pļavas zinātniski precīzi saucamas par daļēji dabiskiem zālājiem. Lauksaimnieki tos pazīst pēc apzīmējuma “bioloģiski vērtīgie zālāji”.
Tie ir zālāji, kuru pastāvēšanu nodrošina cilvēku darbība – siena pļaušana vai ganīšana, bet sugu sastāvu veido dabiskie procesi. Šie zālāji veidojušies ar cilvēka līdzdalību un arī tāpēc bez cilvēka līdzdalības nepastāv.
Tos raksturo izcili liela dabas daudzveidība – Latvijā labākajās dabiskajās pļavās tikai vienā kvadrātmetrā ir iespējams atrast pat vairāk nekā piecdesmit dažādas savvaļas augu sugas.
Parastā zālājā ne vienmēr izdosies atrast kaut vai desmit sugas. Augu daudzveidība ir pamats īpašām, piemēram, tauriņu un daudzu citu radību, sabiedrībām, kas atkarīgas no konkrētā pļavu veida.
Tikai viens hektārs pļavas var uzturēt ap četriem miljoniem zirnekļu, un kukaiņu masa tajā var sasniegt pustonnu. Pazaudējot noteikta veida dabisko pļavu, vienmēr pazūd vēl vairākas ar to cieši saistītas dzīvo organismu pasaules.
Latvijā šādi zālāji šobrīd saglabājušies 0,7% no visas valsts teritorijas. Salīdzinājumam – pirms simt gadiem tie bija 30%.
* Vairāk informācijas “grasslife.lv“.
Avots: Latvijas Dabas fonds
* Projekts “GrassLife” līdz 2023. gadam jāīsteno Latvijas Dabas fondam (LDF) ar partneriem – Latvijas Universitāti, Vides risinājumu institūtu un 12 saimniecībām.
Tam piešķirts Eiropas Komisijas “Life” programmas finansējums 3,2 milj. eiro apmērā, līdzfinansējums no Latvijas Vides aizsardzības fonda – 580 tūkst. eiro un LDF kopā ar projektā iesaitītajiem partneriem – 540 tūkst. eiro.
Dabas speciālisti aprēķinājuši, ka Latvijai vajadzētu divas līdz trīs reizes lielāku dabisko zālāju teritoriju, t. i., esošo 50 tūkstošu hektāru vietā 100 līdz 150 tūkstošus hektāru, tad varētu būt droši, ka mūsu skaistās ziedu pļavas pastāvēs vēl simt un vairāk gadus.
