Vai bija dzīve pirms interneta? 0
Absolūti viss var pārvērsties par mākslu – asprātīgi demonstrē Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”, kas līdz 4. februārim apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Viss kādreiz ir bijis. Ar šo frāzi var rotaļāties, kā dvēselei un prātam tīk, runājot gan par vēstures cikliskuma teorijām, gan par fundamentālām cilvēces īpatnībām, kas velkas mums līdzi no gadsimta uz gadsimtu, pakāpeniski apaugot ar tehnoloģiskiem gružiem, bet nemainoties dziļākajā būtībā. Ikviens var pats par to pārliecināties, palasot iepriekšējos gadsimtos dzīvojušu cilvēku vēstules, dienasgrāmatas, ceļojuma pierakstus, piemiņas albumus utt., kur, atmetot sadzīviskas atšķirības, var ieraudzīt tās pašas vēlmes, intereses, bailes un priekus, ar kurām sastopas 21. gs. cilvēks. Lai to izdarītu, var doties uz kādu no valsts arhīviem vai, kas daudz patīkamāk, aiziet uz jaunu interaktīvu izstādi LNMM “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.
20. gs. mākslinieki pilnībā saplūdināja dzīves un mākslas robežas, un arhīvs kā viena no galvenajām atmiņas un dzīves dokumentācijas formām arī pats pārvērties par mākslas darbu. Jēdziens “māksla” kļuva par sinonīmu radīšanas procesam, kas var izpausties dažādās sfērās un pieņemt ļoti daudzveidīgas formas. Māksla no atsevišķa objekta kļuva par dzīves fragmentu un notiekošā fiksāciju. Bet pats autors improvizē ar brīvi samontētiem jēlas dzīves gabaliem, no kuriem viņš atlasa mirkļus, vārdus, nozīmīgus vai vienkārši amizantus faktus, nejaušus notikumus utt., lai tādējādi skatītājs varētu ienirt un sajust “iemūžinātas dzīves” blīvumu, gaisu, koncentrāciju. Šādā veidā pieejot mākslai kā arhīvam, kļūst skaidrs, ka dzīves fiksācijas procesā nav nekā otršķirīga.
Neskatoties uz izstādes nosaukumā figurējošo piebildi “māksla pirms interneta”, šeit nav tikai pretstatīta dažādu paaudžu tehniskā pieredze. Ja šī izstāde būtu tikai atrakcija bērniem, kuri nezina, kā rīkoties ar rakstāmmašīnu vai kur iespraust USB vadu audiokasetei, un vecākiem, kuriem ir iespēja ar lepnumu nodemonstrēt savas arhaiskās prasmes, tad labāk būtu pagaidīt, kad apmeklētājiem atklās jauno VEF vēstures muzeju. Savukārt šī izstāde atsedz vairākas interesantas filozofiskas problēmas un no mākslas vēstures viedokļa ļoti asprātīgi demonstrē to, kā absolūti viss var pārvērsties par mākslu.
Aplūkojot izstādes eksponātus, jūties it kā ieskatījies sveša cilvēka darba galda atvilktnē. Ģimenes albuma fotogrāfijas, vēstules, avīžu izgriezumi, kvītis, dienasgrāmatas un no aprakstītām papīra driskām salocītas lidmašīnas. Rūpīgi savākts un saglabāts, tas viss liecina par cilvēka mūžīgo vēlmi apturēt laiku, baidoties, ka, tam aizejot, nepaliks nekas. Un, ja taisnība Fluksus grupas māksliniekam Benam Votjē, ka vienīgais, kas eksistē mūžīgi, ir tikai nāve, tad ir vērts pierakstīt arī šo frāzi, uzreiz to pārvēršot burtiskajā mākslā. Lielā mērā šī izstāde arī bāzējas Fluksus mākslinieciskajā praksē veidot mākslu no nekā un otrādi. Bet, neskatoties uz banalitāti, tas ir galvenais, ko vispār vajadzētu zināt par laikmetīgo mākslu.
“Tev ir pienākušas 1243 ziņas” ir izcils piemērs totālam stāstam, kuru var lasīt no jebkuras vietas, nezaudējot galveno ideju un noskaņu. Te ir sajaukti muzeju un ģimeņu privātie arhīvi, pasaules slavenu mākslinieku darbi un naivi zīmējumi atmiņu kladēs, vēlreiz uzsverot striktu robežu un nozīmīguma kritēriju neesamību vai relativitāti vēstures priekšā. Oficiālajai kultūrai blakus tiek nolikta kaste ar nejauši bēniņos atrastiem dokumentiem un ziņkārīgam skatītājam nekas neatliek kā tikai atvērt šo lādi, lai ieraudzītu parādības, atstātas dažādās valstīs ārpus vispārpieņemta vēstures un kultūras kanona. Disidenti, dubultaģenti, alternatīvas kultūras veidotāji un patērētāji, dažādu brīvlaika pulciņu biedri utt. – visi veidoja savus “tīklus” kā zemūdens strāvas. Šī izstāde demonstrē, ka cilvēku spēja pašorganizēties un tieksme “piedraugoties” ir neizsmeļoši daudzveidīga un fundamentāla un ar lieliem panākumiem pastāvēja ne tikai pirms interneta un sociālajiem tīkliem, bet no pašiem cilvēces pirmsākumiem.
Kaut gan nosaukumā figurē pretstatījums – mēs šodien un tie pirms interneta –, salīdzinot šos ļoti nosacīti un intuitīvi sadalītos laika periodus, var pamanīt vairāk līdzību nekā atšķirību. Bez nostalģijas par seniem laikiem un bez barbariskās atskatīšanās uz pagātni kā uz drupām izstāde, izmantojot 20. gs. otrās puses pasaules nonkonformistu mākslu visā daudzveidībā, patiesībā runā par šodienu visas pasaules mērogā. Arhīva priekšmeti un mākslas darbi, kas izstādē stāsta par cenzūru un pašcenzūru, par totālas kontroles mēģinājumiem un nepakļaušanās sekām, par emigrāciju un viesstrādniekiem, par ideoloģiskiem un manipulatīviem draudiem utt., ļauj ļoti vienkārši saskatīt vairākas paralēles ar mūsdienu aktuālajām norisēm, kas tai piešķir īpatnēju baiļu atmosfēru. Tomēr, atskatoties uz pēdējām dekādēm pirms interneta, izstādes rīkotājiem izdevies ļoti dzīvi parādīt vienu visbūtiskāko atšķirību. Laiks pirms interneta bija pēdējais slieksnis, uz kura cilvēks vēl varēja apzināties savas radītās informācijas galaktikas bezgalību. Iepriekšējais analogais laiks radījis klāstu ar materiāliem, kur fiziska kontakta klātbūtne bija pats svarīgākais, kur uz papīra rakstītas vēstules pa dīvainām trajektorijām devās pie adresātiem, fotogrāfija pretendēja uz patiesības atspoguļojumu, bet balss klausulē neapšaubāmi piederēja cilvēkam, nevis mākslīgam runas ģeneratoram. Šodien šī pārkāptā robeža paliek tikai kā atmiņas, kā arhīvs vai kā būtisks atgādinājums, ka viss kādreiz jau bijis.
Ko vēl piedzīvot
Svētdien, 14. janvārī, plkst. 13 – tikšanās ar kultūrpētnieku Dr. art. Denisu Hanovu (krievu valodā).
28. janvārī plkst. 15 – tikšanās ar tulkotāju un publicisti Ievu Lešinsku.
