Bezatbildīga nolaidība vai finansiāli motivēta rīcība? Vienreizējs gadījums vai sistēma? Gūsim no tā mācību, sauksim vainīgos pie atbildības vai viss lēnām noklusīs, dodot iespēju kam tādam atkārtoties? Tie ir tikai daži no daudzajiem jautājumiem, kas rodas, vērojot skandālu ap Latvijas pilsonības piešķiršanu ar Saeimas lēmumu Indijas it kā zinātnieku pārim.
Atgādināšu, ka 2023. gadā Saeima piešķīra Latvijas pilsonību Indijas pilsonim Kananam Višvanatam, bet šā gada oktobrī līdzīgs lēmums tika pieņemts par viņa sievu Divju Kananu Višvanatu. Abos gadījumos būtiska loma bija Latvijas Zinātņu akadēmijas vadības rekomendācijām. Taču pēc pēdējā lēmuma pieņemšanas sāka atklāties arvien jaunas neatbilstības un iespējamas nepatiesības par pretendentu zinātniskajiem sasniegumiem, kvalifikāciju un nopelniem. Zinātnieki apšaubīja publikāciju esamību un autentiskumu, tika pamanītas aizdomīgas izmaiņas publiskotajā informācijā. Ar katru jaunu atklājumu arvien nopietnāks kļuva jautājums, cik daudz no Saeimai sniegtās informācijas vispār atbilst patiesībai.
Turklāt atklātībā nonāca ziņas par iespējamām biznesa saitēm starp pilsonības pretendentiem un viņu rekomendētājiem. Kaimanu salās reģistrēta, ar Kananu Višvanatu saistīta uzņēmuma tīmekļvietnē bija minēti Latvijas Zinātņu akadēmijas vadītāju Ivara Kalviņa un Baibas Rivžas vārdi. Viņu faktiskā saistība ar uzņēmumu tiek apšaubīta, un iesaistītās personas noliedz neatļautas biznesa attiecības. Valsts ieņēmumu dienests pārbauda amatpersonu deklarācijas.
Skandālam pieņemoties spēkā, Saeima steigšus atcēla lēmumu par sievas pilsonības piešķiršanu, pirms tas bija stājies spēkā. Savukārt vīra 2023. gadā iegūtā pilsonība joprojām ir spēkā. Ģenerālprokuratūra sākusi pārbaudi par Divjas Višvanatas gadījumu, un tai iesniegts lūgums izvērtēt arī viņas vīra pilsonības iegūšanas apstākļus.
Taču ar viena lēmuma atcelšanu un pārbaudes sākšanu nepietiek. Šis gadījums izgaismo daudz plašākas problēmas, un ir virkne jautājumu, uz kuriem sabiedrībai ir tiesības saņemt skaidras un konkrētas atbildes.
Vispirms — kas patiesībā notika un kā interesēs?
Vai šajā skandālā redzam tikai apbrīnojamu politiķu lētticību un paviršību, vai arī ir pamats aizdomām par korupciju, ietekmes tirgošanu un savstarpējiem pakalpojumiem?
Kas vienoja politiķus, kuri ikdienā nespēj vienoties pat par daudz būtiskākiem valsts jautājumiem? Kāpēc tik plašs koalīcijas un opozīcijas pārstāvju loks atrada kopīgu valodu, lemjot par pilsonības piešķiršanu konkrētām personām? Vai deputāti zināja, par ko balso, vai tikai zināja, kurš lūdz balsot?
Kurš patiesībā organizēja politisko atbalstu? Vai dažādu frakciju vienprātība radās spontāni, vai kāds mērķtiecīgi strādāja, lai to panāktu? Kurš ar ko runāja, ko solīja un ar kādiem argumentiem pārliecināja?
Kam bija vajadzīgs, lai šie cilvēki iegūtu Latvijas pilsonību? Nevis kāpēc viņi paši to vēlējās, bet kāpēc viņu pilsonības iegūšana bija tik svarīga Latvijas politiķiem un citām ietekmīgām personām?
Vai pilsonības piešķiršana nevarēja būt daļa no plašākām savstarpējām saistībām? Vai lēmumu virzītājiem un rekomendētājiem bija personiskas, profesionālas vai finansiālas intereses, kas sabiedrībai netika atklātas?
Ņemot vērā publiski izskanējušo informāciju par iespējamām biznesa saitēm, vai KNAB nevajadzētu izvērtēt iespējamu korupcijas un ietekmes tirgošanas risku visā lēmumu pieņemšanas ķēdē, tostarp politiķu rīcībā?
Nākamais jautājums — kā tas vispār bija iespējams?
Kā iespējams, ka Saeima pieņem valstiski nozīmīgu lēmumu, nepārbaudot informāciju, kuru pēc tam spēj apšaubīt žurnālisti un zinātnieki? Vai parlamentā vispār darbojas kāds neatkarīgs faktu pārbaudes mehānisms?
Kāpēc pilsonības piešķiršana bija jāvirza steidzamības kārtā? Vai steiga bija objektīvi nepieciešama, vai arī tā palīdzēja izvairīties no rūpīgākas pārbaudes un papildu kontroles?
Kāpēc tik daudzi politiķi laikus neuzdeva neērtus jautājumus? Vai parlamentā kritiskā domāšana darbojas tikai tad, kad jāapkaro politiskie konkurenti?
Kā iespējams, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas vadība rekomendē personas, kuru zinātniskie sasniegumi vēlāk izraisa tik nopietnas šaubas? Vai akadēmija pati pārbaudīja šos sasniegumus? Vai rekomendācijas bija koleģiāls lēmums vai atsevišķu amatpersonu iniciatīva?
Vai Zinātņu akadēmijas autoritāte netika izmantota kā instruments privātu interešu īstenošanai? Un kādu kaitējumu šis skandāls jau nodarījis Latvijas zinātnes reputācijai?
Kādu pārbaudi veica valsts drošības iestādes? Vai tika izvērtēta pretendentu darbība, ārvalstu saites, uzņēmējdarbība un iespējamie drošības riski?
Galu galā — kāds konkrēti bija šo personu ieguldījums Latvijas labā? Kur ir pārbaudāmi rezultāti — zinātniskie sasniegumi, investīcijas, darba vietas vai cits sabiedrisks labums, kas attaisnotu tik īpašu valsts labvēlību?
Un vai šis patiešām ir vienīgais gadījums?
Kas liek domāt, ka šis ir izņēmums, nevis tikai pirmais atklātais gadījums? Vai līdzīgā veidā Latvijas pilsonību nav ieguvušas arī citas personas?
Vai tiks pārbaudīti iepriekšējos gados pieņemtie lēmumi par pilsonības piešķiršanu izņēmuma kārtībā? Cik šādu lēmumu bijis pēdējos desmit gados? Kas bija to iniciatori, rekomendētāji un politiskie atbalstītāji?
Vai iepriekšējos gadījumos neatkārtojas vieni un tie paši uzvārdi — rekomendētāji, starpnieki un politiķi? Vai nepastāv neformāls ietekmes tīkls, kas spēj panākt šādus lēmumus?
Ja vienā gadījumā publiski atklājas tik nopietnas šaubas par sniegtās informācijas patiesumu, uz kāda pamata varam būt pārliecināti, ka citos gadījumos viss noticis godprātīgi? Vai nav pienācis laiks neatkarīgai iepriekšējo lēmumu revīzijai, negaidot nākamo skandālu?
Vai, pārbaudot 2023. gadā Kananam Višvanatam piešķirtās pilsonības apstākļus, tiks izvērtēti arī jaunatklātie fakti par iespējamām biznesa interesēm un rekomendētāju saistību ar pretendentu?
Un, ja izrādītos, ka pilsonība iegūta, apzināti sniedzot nepatiesu informāciju vai izmantojot koruptīvus paņēmienus, vai valsts būs gatava izmantot likumā paredzētos līdzekļus šāda lēmuma seku novēršanai?
Un kurš par to visu, kas jau sastrādāts, atbildēs?
Kāpēc politiķi, kuri sākotnēji atbalstīja pilsonības piešķiršanu, pēc skandāla sākšanās tik ātri mainīja nostāju? Vai viņi uzzināja kaut ko būtiski jaunu, vai vienkārši saprata, ka iepriekšējā nostāja kļuvusi politiski neizdevīga?
Vai kāds no politiķiem, kuri virzīja un atbalstīja šos lēmumus, ir gatavs uzņemties personisku politisko atbildību? Vai atkal viss aprobežosies ar apgalvojumiem, ka deputāti tikuši maldināti?
Vai atbildība tiks prasīta arī no tiem, kuri pieņēma lēmumu, nevis tikai no tiem, kuri sagatavoja rekomendācijas? Vai deputāts drīkst aizbildināties ar to, ka uzticējies citiem un tāpēc neko nav pārbaudījis?
Vai šis gadījums nav izgaismojis daudz plašāku Latvijas valsts pārvaldes problēmu — lēmumus faktiski sagatavo šaurs cilvēku loks, bet formālie lēmēji tos tikai apstiprina, neiedziļinoties būtībā?
Visbeidzot — vai arī šis skandāls vienkārši tiks aizmirsts?
Latvijas politiskajā dzīvē skandālu netrūkst. Tie uzliesmo, kādu laiku aizņem ziņu virsrakstus, politiķi pauž sašutumu, sola pārbaudes un prasa atbildību. Tad nāk nākamais skandāls, un iepriekšējais pamazām pazūd no sabiedrības redzesloka. Bet vai pazūd arī problēmas, kas to izraisīja?
Vai arī šoreiz viss beigsies pēc šāda scenārija — sākumā sašutums, skaļi paziņojumi, solījumi visu pārbaudīt, bet pēc dažiem mēnešiem klusums un nekādas reālas atbildības?
Šobrīd politiķi sacenšas, kurš skaļāk nosodīs notikušo. Bet vai viņi būs tikpat ieinteresēti noskaidrot patiesību pēc pusgada, kad televīzijas kameras būs pievērstas jau nākamajam skandālam?
Kurš konkrēti uzņemsies atbildību par to, lai pārbaudes tiktu novestas līdz galam? Vai būs noteikti termiņi, publiski ziņojumi un pienākums informēt sabiedrību par rezultātiem? Vai Saeima pati sekos līdzi pārbaudēm, vai arī uzskatīs savu darbu par pabeigtu, tiklīdz jautājums pazudīs no dienaskārtības?
Vai politiķi tiešām vēlas noskaidrot visu patiesību, ja pārbaudes rezultāti var izrādīties neērti ne tikai politiskajiem konkurentiem, bet arī viņu pašu partijām?
Vai pēc pusgada mēs zināsim, kurš, kāpēc un kādās interesēs virzīja šos lēmumus, vai arī atkal dzirdēsim, ka pārbaudes turpinās, pārkāpumi nav konstatēti un jautājums zaudējis aktualitāti?
Un vēl — vai kāds vispār pārbaudīs, vai solītās pārmaiņas patiešām ir īstenotas? Vai arī pietiks ar jauniem noteikumiem uz papīra, kamēr ierastā lēmumu pieņemšanas prakse paliks nemainīga?
Vai atkal necīnāmies tikai ar skandāla sekām, nevis tā cēloņiem? Ja sistēma, kas šādu lēmumu padarīja iespējamu, paliks nemainīga, kas garantēs, ka nākamreiz nenotiks tas pats?
Ar sašutumu un viena lēmuma atcelšanu nepietiek.
Uz šiem jautājumiem ir jāsaņem atbildes. Nevis vispārīgi skaidrojumi, atrunas vai solījumi kaut ko izvērtēt, bet konkrēti fakti — kas iniciēja lēmumus, kas tos virzīja, kādas intereses bija iesaistītas un kāpēc nenostrādāja kontroles mehānismi.
Nepieciešama ne tikai abu Višvanatu pilsonības piešķiršanas apstākļu rūpīga pārbaude, bet arī iepriekšējo līdzīgo lēmumu izvērtēšana. Sabiedrībai jāzina, vai šis bija atsevišķs gadījums vai plašākas problēmas izpausme. Un tikpat svarīgi ir nodrošināt, lai pārbaužu rezultāti nepaliktu tikai atbildīgo iestāžu dokumentos, bet tiktu publiski izskaidroti.
Ja notikusi nolaidība, par to jāuzņemas atbildība. Ja konstatēta apzināta maldināšana, jāvērtē tās tiesiskās sekas. Ja atklājas korupcija vai citi likumpārkāpumi, vainīgajiem jāatbild likuma priekšā. Un, ja problēma ir pašā lēmumu pieņemšanas sistēmā, tā ir jāmaina.
Šim skandālam ir jākļūst par mācību — gan Saeimai, gan Zinātņu akadēmijai, gan citām valsts institūcijām. Turklāt ne tikai attiecībā uz pilsonības piešķiršanu. Tas ir jautājums par to,
kā Latvijā vispār tiek pieņemti lēmumi un kāda atbildība par tiem tiek prasīta.
Mācība būs gūta tikai tad, ja noskaidrosim patiesību, izvērtēsim atbildību un novērsīsim iespēju līdzīgām situācijām atkārtoties. Nevis tad, kad politiķi pārstās par šo skandālu runāt.
Pretējā gadījumā viss būs kā parasti. Skandāls norims, politiķi pievērsīsies nākamajai aktualitātei, bet mehānismi, kas ļāva šādai situācijai rasties, paliks neskarti. Līdz nākamajai reizei.
Un tad vairs nevarēsim aizbildināties, ka neko nezinājām.



