Olafs Zvejnieks: Vai ES teritorijā netirgos preces, kuru ražošanā netiek nodrošināta vides aizsardzība? 0
Pagājušajā nedēļā Francijas ārlietu ministrs, Eiropas Komisijas bijušais viceprezidents un breksita sarunu vedējs no ES puses Mišels Barnjē publicēja rakstu, kas signalizē par Eiropas Savienības arvien ambiciozākajiem mērķiem ogļskābās gāzes izmešu apkarošanā, atbildīgā resursu izmantošanā un dabas daudzveidības saglabāšanā.
Raksta autors atzīst, ka 2015. gada Parīzes klimata vienošanās ir nepietiekama, lai ierobežotu apkārtējās vides pārmaiņas. Tas attiecas gan uz globālo sasilšanu, gan uz arvien lielāko vides piesārņojumu ar plastmasu, gan arī sugu daudzveidības samazināšanos.
Tādēļ viņš piedāvā virkni papildu pasākumu, kas signalizē par ES augstākās vadības nodomiem šajā jomā.
Svarīgākie pasākumi, ko piedāvā M. Barnjē, ir šādi. Pirmkārt, Eiropai jākļūst par pilnībā oglekļa neitrālu ekonomiku līdz 2050. gadam, proti, runa ir par to, ka ogļskābās gāzes (CO2) izmešiem ES gadsimta vidū, pēc nieka trīsdesmit gadiem, jābūt nullei.
Lai to sasniegtu, nepieciešamas grandiozas investīcijas mobilitātē (auto, avio, vilcienu un kuģu satiksmē), ēku energoefektivitātē un atjaunojamajā enerģētikā.
Autors min, ka nepieciešams izrāviens svarīgākajās tehnoloģijās – ūdeņraža šūnu tehnoloģijā, jaunas paaudzes saules paneļos un zaļajā ķīmiskajā ražošanā –, kā arī ārkārtīgi striktu CO2 izmešu ierobežojumu noteikšana automašīnām un sabiedriskajam transportam un Eiropas izveidošana jau 2030. gadā par pirmo kontinentu, kurā pārvietojas tikai ar elektrisko transportu.
Otrkārt, M. Barnjē piedāvā radikālas pārmaiņas resursu otrreizējā izmantošanā. Šobrīd ES katru gadu pārvērš enerģijā un dažādos izstrādājumos astoņus miljardus tonnu dažādu izejvielu.
Tikai 7,5% jeb 600 miljoni tonnu no tā ir otrreiz izmantotie materiāli.
Autors uzskata, ka šajā jomā nepieciešamas radikālas pārmaiņas un tām galvenokārt jāskar četras nozares – pārtikas izniekošanas pārtraukšanu un bioekonomiku, tekstilizstrādājumu ražošanu, celtniecību un ātra patēriņa preču ražošanu un pārstrādi.
Tostarp, piemēram, ir arī tāda iniciatīva kā organizēta cīņa pret elektronisko ierīču un mājsaimniecības tehnikas novecošanos.
Visbeidzot, treškārt, tiek runāts par sugu daudzveidības saglabāšanu, kas galvenokārt varētu izpausties kā jūras platību ekoloģiskās aizsardzības pastiprināšana un Viseiropas sarunas ar zemniekiem par lauksaimniecības modernizāciju, lai tā atbilstu zaļajiem standartiem.
M. Barnjē norāda, ka ES izšķirīga rīcība vides aizsardzības jomā piespiedīs arī tās tirdzniecības partnerus piemērot tādus pašus standartus, jo preces, kas ražotas valstīs, kur netiek nodrošināta vides aizsardzība pietiekamā apmērā, varētu vairs netirgot ES teritorijā.
Vienlaikus šādi pasākumi aizsargās arī Eiropas ražotājus no negodīgas konkurences. Viņš arī min, ka Parīzes klimata vienošanās izpildei ES gatavojas katru gadu investēt 180 miljardus eiro, taču ES budžetam būs jāpalīdz šo mērķu sasniegšanā.
Protams, šobrīd nav zināms, vai šīs radikālās rekomendācijas vispār iegūs likuma spēku.
Tomēr šādas publikācijas skaidri signalizē par noskaņojumu, kas valda ES augstākajā birokrātijā, ja par to kādam vēl bija neskaidrības pēc nākamā perioda (2021.–2027. gadam) ES fondu sadalījuma, kurā, jāatgādina, dabas resursiem un videi paredzēts novirzīt 29,6% visu fondu (palielinājums 1,7 reizes).
Tādēļ katram Latvijas iedzīvotājam, uzņēmumam, valsts iestādei vai pašvaldībai, pērkot kaut ko vai būvējot, jāsāk analizēt ne tikai cenu, veiktspēju vai ietilpību, bet arī ietekmi uz vidi un piemērotību arvien stingrākajiem vides saglabāšanas noteikumiem ES.
