Vai jaundzimušā smaids patiešām ir tikai reflekss? Pētījumi apstrīd mācību grāmatas 0
Tikai daži cilvēki var turēties pretī jaundzimušo smaidam, kas signalizē par pozitīvām emocijām, piemēram, prieku un interesi. Protams, īpaši tas attiecas uz jaunajiem vecākiem. Tēmu plašāk skatījis portāls Theconversation.com.
Kāds pētījums atklāj, ka jaunās māmiņas skatījās uz saviem 16 stundu veciem mazuļiem 80% no sava laika un smaidīja tiem pretī 34% no šī laika.
Reizēm zīdaiņi pat atsmaida atpakaļ, tā sagādājot saviem vecākiem maģiskus brīžus, kurus bieži sagrauj kāds, kas apgalvo, ka šis smaids nevar būt reāls. Pat mācību grāmatas bieži saista neonatālos smaidus ar refleksiem, nevis ar patiesu prieka un laimes izpausmi. Bet vai tas tā ir?
Līdz pat XX g.s. otrajai pusei jaundzimušo uzvedība tika uzskatīta lielākoties par refleksīvu. Zinātnieki uzskatīja, ka zīdaiņiem ir ierobežota spēja sajust un izpaust emocijas un ka viņiem nav pietiekamas sociālās pieredzes, lai mijiedarbotos ar saviem aprūpētājiem.
Tika pat ticēts, ka jaundzimušie nespēj sajust sāpes tādā pat veidā kā pieaugušie – tas nozīmē, ka reizēm viņi tika pakļauti sāpīgām medicīniskām procedūrām bez atsāpināšanas. Tā notika līdz pat 80. gadiem, kad medicīnas profesionāļi saprata, ka sāpju radītais stress var izraisīt faktiski dzīvību apdraudošu šoku un komplikācijas.
Pēdējo 50 gadu laikā lēnām ir uzkrāti dati par to, ka zīdaiņi ir kas vairāk nekā tikai refleksīvas būtnes. Viņi ir pietiekami kompetenti, lai aktīvi regulētu savu stāvokli. Piemēram, viņi var aizmigt, lai pārtrauktu stresu izraisošus traucējumus un satraukumu, vai raudāt, ja tiem ir nepieciešama stimulēšana vai lielāka mijiedarbība.
Zīdaiņi var arī atdarināt smaidu jau dzīves pirmajās 36 stundās un pat mācīties no iepriekšējās pieredzes jau pirmajā dienā.
Smaidu zinātne
Tomēr, runājot par tādām sajūtām kā laime un prieks, mēs turpinām apšaubīt, vai jaundzimušajiem var būt sociāli kompetenta pieredze. Līdz pat šī gadu tūkstoša sākumam tika uzskatīts, ka zīdaiņi smaida vien atbildot uz muskuļu saraušanos, erekciju, kustībām zarnās vai urīnpūslī, kā arī vienkārši bez iemesla. Lielākā daļa pētījumu un mācību grāmatu arī XXI g.s. liek domāt, ka pirmais “sociālais smaids” ir, iespējams, tikai pēc dzīves otrā mēneša.
Un bija pierādījumi, kas šo tēzi apstiprināja. 1872. gadā Čārlzs Darvins apgalvoja, ka emocionālas izpausmes ir universālas un iedzimtas, un dokumentēja paša bērna pirmo īsto smaidu 45 dienu vecumā. Ir pētījumi, kas atkārto šos novērojumus.
957 vecākiem izpētes nolūkos tika lūgts novērot un fiksēt sava bērna smaidus, atbilstoši viņu ziņojumiem, jaundzimušo pirmais “sociālais smaids” fiksēts vidēji četru nedēļu vecumā.
Kad pētnieki sāka novērot zīdaiņus, lielākā daļa to sākotnējo rezultātu neatšķīrās no vecāku ziņojumiem. 1959. gadā publicētā pētījumā, kurā “sociālais smaids” bija definēts kā tāds, pirms kura tiek meklēts acu kontakts, tika secināts, ka neviens no 400 novērotajiem jaundzimušajiem pirmajā nedēļā nesmaidīja.
Tikai 11% demonstrēja sociālo smaidu divu nedēļu vecumā. Aptuveni 60% sociāli smaidīja trīs nedēļu vecumā, bet lielākā daļa no tiem sāka sociāli smaidīt pirmā dzīves mēneša laikā.
Daži pētnieki joprojām nefiksē smaidus agrīnā vecumā, tāpat daudzi smaida miegā – nesaistīti ar sociālo pasauli. Patiešām, pat mazie, kuri tiek aplūkoti mātes ķermenī ar 4D ultrasonogrāfijas metodi, smaida vismaz no 23. grūtniecības nedēļas.
Savukārt citi pētījumi atklāj, ka jaundzimušie smaida vien retos gadījumos – ne biežāk kā reizi katras četras minūtes dažu dienu vecumā. Un tad jautājums joprojām ir atklāts – ko šis smaids nozīmē?
Datu interpretācija
Jau ilgāku laiku ir pazīmes, ka jaundzimušo smaidi zināmā mērā var liecināt par pozitīvām emocijām. Dzīves pirmajās dienās var novērot smaidu kā atbildes reakciju uz vaidziņu vai vēderiņa glāstīšanu.
Jaundzimušie arī smaida, reaģējot uz saldu garšu un smaržu.
Šie secinājumi tika publicēti jau pirms vairākiem gadu desmitiem, kad smaidi tika uzskatīti tikai par iedzimtiem refleksiem. Iemesls, kura dēļ zinātnieki šo smaidu neuzskatīja par emocionālu reakciju, bija fakts, ka tas izskatījās citāds nekā sociālais smaids.
“Reālie” smaidi, tā dēvētie Dišēna smaidi, darbina ne tikai galvenos muskuļus, kas paceļ un nolaiž muskuļus ap muti, bet arī muskuļus ap acīm. Jaundzimušo smaidi darbina muskuļus tikai mutes zonā. Taču, kad zinātnieki ar īpašu kodu sistēmu analizēja sejas muskuļu mikrokustības, atklājās, ka arī dienu veci mazuļi biežāk smaida ar vaidziņu un acu kustībām, nekā tikai ar mutes zonu.
Kopš tā laika aizvien vairāk pētījumu apliecina, ka zīdaiņi smaida, esot nomodā, un ka šie smaidi līdzinās reāliem sociālajiem smaidiem.
Kad jaundzimušie ir nomodā, tad tie smaida divas reizes vairāk, salīdzinot ar gulēšanas periodiem – tie ir papildu pierādījumi, ka sociālajiem faktoriem ir nozīme. Turklāt mazie bieži vien pirms smaidīšanas paceļ uzacis un vaidziņus, it kā fokusējot savu uzmanību uz aprūpētāja seju. Tādēļ ir pilnībā iespējams, ka šo jaundzimušie zīdaiņi saprot kā smaidu.
Zīdaiņi jau agri saprot smaida spēku. Kaut arī aprūpētāji bieži smaida saviem mazuļiem, to uzvedība būs atkarīga no bērniņa stāvokļa, ir mazāk ticams, ka viņš smaidīs laikā, kad mazais raud. Rezultātā zīdaiņi ātri apgūst ievērojamu spēju regulēt savu vecāku uzvedību. Ja ir acu kontakts, to piemiegšana un smaids, vecāki biežāk smaida pretī, padarot smaidīšanu par atalgojumu.
Nav pārsteigums, ka pētījumu rezultāti atklāj, ka māmiņas ļoti dziļi ietekmē viņu bērnu smaidi – pat neirofizioloģiskā līmenī. Kāds pētījums mērīja mammu smadzeņu aktivitāti, izmantojot fMRI skeneri. Kad māte redzēja savu mazuli smaidām, palielinājās aktivitātes smadzeņu rajonos, kas ir saistīti ar emociju apstrādi, ieskaitot amigdalu un limbisko sistēmu. Ļoti aktīvi bija arī dopamīnenerģētiski smadzeņu rajoni, ko dēvē arī par atalgojuma sistēmu smadzenēs.
Diemžēl jaundzimušo uzvedības pētījumi joprojām nav pietiekami un prasa plašāku analīzi, lai skaidrotu noteiktas uzvedības nozīmi. Lai gan ir nepieciešami turpmāki pētījumi, var drošticami pieņemt, ka agrīnajiem smaidiem ir sociāla nozīme. Daudziem šajā jomā strādājošiem ir skaidrs, ka šie smaidi ir kas vairāk nekā tikai refleksi.
