Imants Frederiks Ozols: Vakcīnu rindā pirmie tie, kuri var atļauties dienas pavadīt internetā. Nekāda sociālā taisnīguma 31
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septiņi simti cilvēku mirklī pamanījās pieteikties vakcīnai, kam jāsargā no saslimšanas ar Covid-19, interneta vietnē (“manavakcina.lv”), kaut gan oficiāli pieteikšanās pat netika izsludināta. Tā realitātē izskatās divu ātrumu Latvija. Nekādas solidaritātes un sociālā taisnīguma.
Interneta un brīvā laika esamība skaidri parāda, kuras klases vagonā cilvēks brauc demokrātijas vilcienā – pirmajā vai otrajā.
Turklāt veselības ministrs Daniels Pavļuts ar paziņojumu tviterī nevis atvainojās par misēkli un apzvērēja reģistrāciju dzēst, bet gan pauda prieku par šādu interesi reģistrēties nekur neizsludinātā vietnē un laikā, piemetinot: “Lūdzu, pacietību, šobrīd pieeju slēdzām, uzlabosim un oficiāli informēsim par agrīnās pieteikšanās rīka palaišanu. Stay tuned! (Palieciet mūsu viļņos – angļu val.)”
Šonedēļ tas notiek atkal, tikai nu jau pilnīgi oficiāli – šodien to esot plānots izziņot medijos. Vispirms pieteikties varēs tie, kam ir internets un viedās tehnoloģijas pirksta skāriena attālumā, cilvēki, kas var lielu daļu dienas pavadīt sociālajos tīklos un zinās visu stundām un pat dienām pirms pārējiem. Kādu nedēļu vēlāk uzsāksies arī pieteikšanās visiem pārējiem telefoniski.
Tātad divu ātrumu Latvija kļūst pašsaprotama. Un par to lēmumu nepieņem kādi ļauni cilvēki vai Latvijas situācijai tāli un bezpersoniski Briseles ierēdņi.
Tie ir mūsu pašu ļaudis. Savā ziņā sirsnīgi, stilīgi, labi izglītoti. Vienkārši šie cilvēki brauc pirmās klases vagonā. Ja kāds netiek līdzi, pats vainīgs!
Un tomēr, ja Covid-19 ir dzīvības un nāves jautājums (smaga saslimšana taču nes nāvi), vai tas nav gana nopietns apsvērums, lai atcerētos par solidaritāti? Vai nevar vienlaikus palaist pieteikšanos internetā un telefoniski, pagaidīt šo nedēļu, nešķirot cilvēkus labajos un sliktajos? It sevišķi, ja vakcīnu Latvijā nemaz taču neesot, kur tad skriet?
“Tāpēc, ka ļoti, ļoti liela sabiedrības interese,” iemeslu skaidro Ieva Stūre, Vakcinācijas projekta biroja pārstāve.
Atļaušos iztulkot – ļoti, ļoti liela interese tiek pausta tieši internetā no to puses, kuru viedoklī, attiecīgi ministrs un viņa anturāža, ieklausās. Ne velti no amata atstādinātā veselības ministre Ilze Viņķele atzina, ka politiķi esot jūtīgi uz to, kas tiek pateikts tviterī.
Taču Latvijas pamatlikuma – Satversmes – pats pirmais pants skaidri nosaka, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Demokrātiska. Tas nenozīmē tviterdemokrātiju.
Tas nozīmē, ka visu cilvēku viedokļiem mūsu valstī ir vienlīdz liels svars. Nevis tikai to balsīm, kas var atļauties dienas pavadīt tviterī.
Lai pirmās klases pasažieru brauciens būtu iespējami ērts, otrajā klasē braucošajiem nākas strādāt gluži vienkāršus darbus. Tīrīt ielas, remontēt ceļus, kraut preces veikalos un strādāt pie kases, piegādāt pasta sūtījumus, uzmanīt sabiedrisko kārtību, dzēst ugunsgrēkus, iznest pilnos šīberus no gulošajiem slimniekiem, nodarboties ar lauksaimniecību.
Lielais šo cilvēku vairums nav “tviterdemokrātiski”. Viņiem jāstrādā augu dienu, visbiežāk par pieticīgu algu, bet arī viņi, palienējot simtgades svinību saukli, ir Latvija.
Nebūs jau arī tā, ka par tiem pārējiem nemaz neparūpēsies. Jaunizveidotā Vakcinācijas projekta biroja tā dēvētais kodola cilvēks Ieva Stūre klāsta: “Tālruņa līnija, lai pieteiktos vakcinācijai, galvenokārt gados vecākiem cilvēkiem. Bet viņiem jau tāpat pirmā vieta vakcinācijā.”
Te gan ir āķis. Kad mediķi, kas strādā ar Covid-19 pacientiem, izrādījās kūtri uz vakcinēšanos, pirmajā vagonā braucošie tviterī sāka rakstīt tobrīd vēl tikai uz apstiprināšanu virzītajam Pavļutam, lai taču izveido virtuālo rindu ar pieteikšanos internetā. Ja uz sitiena mediķis nav gatavs vakcinēties, šie aktīvie, visbiežāk pilsētās dzīvojošie un transporta problēmas nezinošie cilvēki, gatavi mirklī būt klāt. Tieši tik ciniski sākās stāsts par rindu.
Un nebūt nebija tā, ka ik solī ministrs un jaunais vakcinācijas birojs piekodinātu – vispirms prioritārās grupas, tikai tad pievērsīsimies visiem pārējiem. Tā vietā rindas ideju apsveica un uz urrā sāka raut augšā.
“Mums nav laika visu izplānot līdz detaļām. Es piekrītu, ka process sasteigts un atbildes tiek atrastas laika gaitā,” vienubrīd atzīst Vakcinācijas projekta biroja pārstāve. Tādēļ tikai tagad esot pieņemts arī lēmums, ka tas, vai cilvēks pieteicies pirmais vai tūkstošais, nedošot viņam nekādas priekšrocības.
Mēneša ietvaros saņemtos pieteikumus dators izkārtošot nejaušas atlases kārtībā. Iebilstu, ka nedz iepriekšējā dienā, nedz pat mūsu sarunā no rīta nekas tāds neizskanēja, vai tiešām varu paļauties, ka tā ir taisnība? Nudien. Neizskanēja, jo šāds lēmums esot pieņemts dienas gaitā. Vai tam var ticēt? Tas lai paliek uz atbildīgo personu sirdsapziņas.
Saprotams, ka sabiedrība nevar pārliecināties par šāda algoritma darbu. Taču tobrīd trīs nedēļas strādājušais veselības ministrs Daniels Pavļuts tviterī jau 28. janvārī melns uz balta raksta:
“Savas grupas ietvaros priekšroka kalendārā būtu tiem, kas ātrāk pieteiksies. Bet vakcīnu visiem pietiks.” Tātad, kurš pirmais aizbraucis uz dzirnavām, tas arī pirmais maļ.
Lielā nelaime ar vakcinācijas kampaņu ir tā, ka Covid-19 pandēmijas pārvarēšana ir jautājums par pavisam īstām cilvēku dzīvībām. Tādēļ tas ir tik nepiemērots laiks jebkādā veidā šķirot cilvēkus.
Jau tā daudz par daudz mulsinošā, piemēram, dzirdot, ka vakcinācijai var pieteikties arī darba kolektīvi. Un kur viņi nonāks tādā rindā? Pirmajā vietā, pēdējā vai pa vidu? Vai Valsts prezidenta birojam būs priekšrocības iepretim Lauku atbalsta dienestam? Vai skolotājus palaidīs pirms prezidenta un ministriem?
Agri vai vēlu savu vakcīnu dabūsim. Izaicinājumi caurmērā visās valstīs vienādi. Tāpat arī skandāli – bagātie un ietekmīgie cenšas pirmie pagrābt savu kumosu. Latvija nebūs izņēmums.
Tomēr gribu atgādināt kādu mis Mārplas padomu precētam pārim, kurš bērnišķīgas izklaides labad un tīksminoties par puritānisko Anglijas ciemata iedzīvotāju sašutumu tēloja, ka piekopj ārlaulības sakarus: “Nekaitiniet apkaimes iedzīvotājus! Pienāks brīdis, kad jums vajadzēs visu atbalstu, ko vien varat no cilvēkiem saņemt.”
