Atis Klimovičs: Varbūt vaicāt, kādēļ partizāni kaut kur neuzcēla cietumu, lai tur tiesātu noziedzniekus? 3
Atjaunotajā demokrātiskajā Latvijā nav jādomā vienādi, tomēr pilsoņu kolektīvajos priekšstatos centrā jābūt Latvijas neatkarības nozīmīgumam un vērtībai.
Visdrīzāk, ilgtermiņā raugoties, ir labi, ka līdz šim atjaunotajā valstī nav bijis oficiālās vēstures par nacionālo partizānu pretošanos padomju okupācijas varai Otrā pasaules kara izskaņā un ilgi pēc tam.
Nereti ar pārspīlētu valstisku patosu drīzāk var nodarīt ļaunu, nevis rosināt interesi un veidot izpratni par pagājušo laiku, kurā iejusties nemaz nav viegli.
Tā izveidojies, ka par bruņotās cīņas atcerēšanos un nacionālo partizānu godināšanu atjaunotajā valstī rūpējusies pati latviešu nācija.
Cilvēki, kam tas šķitis nozīmīgi, izveidojuši piemiņas vietas visā Latvijā.
Varbūt ne tik daudz, cik gribētos, tomēr Latvijas apceļotājiem ir iespējams šādas vietas apskatīt visā valstī.
Daudzviet partizānu beidzamās liktenīgās kaujas vieta atzīmēta ar baltu koka krustu un pieminekli, kurā lasāmi kritušo patriotu vārdi.
Tā ir norāde, ka bruņoto cīņu ar padomju okupācijas varu prāva nācijas daļa atzinusi par sevišķi nozīmīgu vēstures lappusi.
Ar to zināmā mērā atbildēts līdzšinējiem valsts vadītājiem, kam nepilnos trīs gadu desmitos pretošanās padomju iebrucējiem nešķita pietiekami nozīmīgs notikums.
Atmošanās notikusi tagadējā Valsts prezidenta laikā, par ko liecina iecere ieviest nacionālās pretošanās piemiņas dienu.
Diemžēl šo brīdi piedzīvojuši vien daži sirmie vīri.
Šāda diena, bijušā Latvijas bruņoto spēku komandiera Raimonda Graubes vārdiem runājot, bijusi nepieciešama jau sen.
Tai jāapliecina ne tikai nācijas alkas pēc brīvības, savas zemes un kultūras kopšanas, bet arī spēja iztaisnot muguru un to visu aizstāvēt.
Un darīt to drosmīgi, vai gan citādi var vērtēt pēckara cīņu ar padomju iebrucējiem.
Braucot uz Raiņa muzeju, Dunavā apskatiet katoļu baznīcu un nedaudz tālāk pieturiet pie ceļa līkumā novietotā baltā krusta. Pagodiniet šajā vietā Dunavas kaujā 1945. gada 2. jūlijā pret NKVD karaspēku kritušos astoņus partizānus.
Atriebjot savus kritušos, čekisti nogalinātos partizānus aizveduši pie Rubenes pagasta nama un sadedzinājuši. Spilgti! Grūti kaut ko piebilst – karā kā jau karā.
Vai kāds brīnums un pārsteigums, ja partizāni likvidējuši arī nodevējus vai nelietīgi un vardarbīgi izcēlušos komunistus.
Varbūt vaicāt, kādēļ partizāni kaut kur neuzcēla cietumu, lai tur tiesātu noziedzniekus? Absurds, bet to nekādi nespēj saprast tie, kas vēlas diskreditēt visu bruņoto pretošanos kustību.
No vēsturnieka Zigmāra Turčinska darba “Ziemeļvidzemes mežabrāļi”: “Pagastu cilvēki atkārtoti lūguši (nacionālos partizānus. – A. K.), lai viņus paglābj no neciešamās apspiešanas, jo viņi vairs nav varējuši izturēt nemitīgās produktu nodevas, darba klaušas, dažādus nodokļus, obligācijas, arī arestus, pratināšanas un cilvēku sišanu…
Īpaši nelietīgi bijuši Laiva Zeltiņos un milicis Lūriņš Ilzenes pagastā… Tā kā Alūksnes pusē čekas karaspēka nebija, partizāni nolēma abus sarkanos likvidēt, uzbrūkot tieši pagastu centriem.”
Šis piemērs labi paskaidro, ka minētie notikumi risinājušies partizānu kara – īsta un nežēlīga kara – laikā.
Atjaunotajā demokrātiskajā Latvijā nav jādomā vienādi, tomēr pilsoņu kolektīvajos priekšstatos centrā jābūt Latvijas neatkarības nozīmīgumam un vērtībai
Ne velti prezidenta Egila Levita laikā nolemts atdot sen pienākušos godu pretošanās kustības dalībniekiem.
