Varēju tikai mirkšķināt acis… Ainara Semjonova spēka stāsts 0
“Agrāk nemaz nemanīju tādus cilvēkus, kāds pats tagad esmu. Arī citādi nekas nesakrīt ar iepriekšējo dzīvi. Joku lēciens un viss, kas tam sekoja, bija kā modinātāja zvans,” saka liepājnieks Ainars Semjonovs un mazliet vēlāk tieši no dīvāna ievingro ratiņkrēslā un aizripina pa istabu.
Iespējams, Ainaru daudzi ievēroja Latvijas lepnuma raidījumā pirms vairākiem gadiem. Toreiz balvu saņēma liepājniece Linda Demitere, kura nesavtīgi palīdzēja Ainaram pēc traģiskā negadījuma – pēc neveiksmīga lēciena ūdenī viņš salauza kakla skriemeļus un palika daļēji paralizēts. Var tikai iztēloties, kā puisis pašlaik dzīvotu, ja būtu palicis viens. Ja nebūtu izvilcis arī laimīgas lozes. Demiteru ģimene sirsnībā viņu pieņēma kā savējo. Liktenīgi satiktā aktrise Zane Daudziņa kļuva par krustmāti un draugu. Ļoti daudz ziedotāju sniedza atbalstu, kas ļāva veikt dzīvībai svarīgas operācijas.
Klausoties puiša asprātīgajā čalošanā, grūti pat iedomāties, cik daudz dzīvē nācies pārdzīvot. Gan bērnībā, kad par mājām kļuva bērnunams, gan pēc traģiskā negadījuma, kad pāris gadu laikā tika veiktas 14 operācijas, bet vēlāk nācās ciest no baisiem izgulējumiem un piedzīvot kājas amputāciju. Šī operācija izrādījās nepieciešama dzīvības vārdā.
Šausmīgi sāpēja kakls
“Devāmies peldēties uz dīķi – populāru peldvietu Liepājā. Biju kopā ar māsu un viņas vīru. Visādi izrādījos – šūpojos striķos un lēcu ūdenī, taisīju akrobātiku. Tad iesaucos – skaties joku! Pamatīgi ieskrējos un lēcu,” notikušo atceras Ainars. Ūdenī viņš momentā sapratis, ka vairs nejūt ne kājas, ne rokas. Gulējis apakšā kā baļķis, spējis pakustināt tikai galvu. Nodomājis – laikam beigas…
“Krastā palikušie nesaprata, ka noticis kas slikts. Viņi taču gaidīja to joku! Kad attapās, skrēja vilkt mani no ūdens, purināja, kratīja. Daudz neko neatminos, tikai to, ka šausmīgi sāpēja kakls. Tad pazuda filma. Mani aizveda uz slimnīcu. Pēc tam ārsti skaidroja, ka šādā gadījumā cilvēks jākustina pēc iespējas mazāk. Tā var cerēt paglābties no pilnīgas paralīzes.
Nezinu, kāpēc lauzu kaklu, varbūt pārāk stāvus ielēcu ūdenī. Pēc tam mūsējie izstaigāja visu ūdens malu, bet neatrada ne dzelzi, ne koku, pret ko būtu atsities. Bija jau visādi komentāri, piemēram, ka esmu uzkritis tanka stobram, kas atradies dīķī kopš kara laikiem. Protams, nekā tāda tur nebija.
Sākumā varēju tikai acis pamirkšķināt. Pēc veiksmīgas skriemeļu operācijas sākās ceļš uz atlabšanu. Tas gan izrādījās ļoti ilgs un smags. Tikai tagad esmu sapratis, ka katra problēma, katra nebūšana, kam gāju cauri, padarīja mani spēcīgāku. Ja izturēta viena operācija, otrā jau ir vieglāk pārciešama. Arī fiziski pamazām varēju vairāk. No Vaivaru rehabilitācijas centra atgriezos jau ratiņkrēslā, pats varēju nosēdēt, pacelt karoti. Tas bija lieliski!”
