“Ja vajadzētu derēt, es teiktu, ka paraksti tiks savākti.” SARUNA ar politologu Jāni Ikstenu 5
Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru, politologu Jāni Ikstenu.
Divās nedēļās rosinājumu referendumam par Saeimas atlaišanu bija parakstījuši ap 40 000 cilvēku. Kā vērtēt to, kas ir noticis?
J. Ikstens: Šī ideja – sodīt politiķus – vienmēr ir bijusi dzīva. Parakstu vākšanu aizsāka divas ne pārāk zināmas organizācijas, ko mediji centušies uzsvērt, acīmredzot, lai to visu diskreditētu – sak, tie jau tie “jampampiņi”, “čekas provokatori”… Zīmīgi, ka arī sabiedriskā televīzija iet šo ceļu. To varēja labi redzēt, ja salīdzina, kā mediķu protestus atspoguļoja LTV “Panorāma” un TV3 vai LNT ziņas.
Kāda tad bija atšķirība?
“Panorāmā” bija ļoti skaidrs vēstījums, ka Saeimu nevajag atlaist un arī intervējamo citāti tam atbilda. Savukārt citās televīzijās vēstījums bija, ka Saeimas atlaišana ir ideja, kurai daudzi piekrīt. Tas, protams, būtu plašāks stāsts par mediju redakcionālo politiku.
Tomēr uz LTV diskusiju “Tiešā runa” bija uzaicināts arī vien no parakstu kampaņas vākšanas iniciatoriem Artūrs Malta, kur viņš varēja krāšņi izpausties.
Tieši par to ir runa – tiek nostiprināts viedoklis, ka Saeimu vēlas atlaist ne pārāk nopietni vērā ņemami cilvēki. Bet tādu pašu iniciatīvu iesniedza arī mediķu arodbiedrība, kuri šim tēlam tomēr neatbilst… Ko mēs redzam? Valdība stāsta, ka 2020. gadā būs Latvijas vēsturē lielākais budžets, bet pēkšņi izrādās, ka idejai par Saeimas atlaišanu ir lielāka vilkme, nekā varētu gaidīt.
Tātad skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Uzdot to visu par dažu margināļu atrakciju nebūtu tālredzīgi. Te vajadzīga dziļāka analīze. Veselības aprūpe un ar to saistītās problēmas ir viens jautājums, taču tāpat būtu jārunā arī par rīcībpolitiku citās jomās.
Es neapšaubu, ka mediķu iebildumi ir pamatoti, bet arī augstākās izglītības jomā situācija nav labāka.
Atšķirība tikai tā, ka problēmas veselības aprūpē redz ikviens – garas rindas pie ārsta, neefektīva ārstēšana un tā tālāk, savukārt izglītībā tas nav tik uzskatāmi. Taču problēmas, kas saistītas ar augstāko izglītību un zinātni, atspēlējas ilgtermiņā.
Zinātnieki un augstskolu pasniedzēji nestreiko un parakstus nevāc.
Protams, jo tāds streiks nevienu neuztrauc. Tas, ko augstskolas no savas puses ir darījušas – panākušas, ka Saeimas deputāti iesniedz Satversmes tiesā pieteikumu par 2019. gada valsts budžeta neatbilstību citiem likumiem. Šis iesniegums ir pieņemts, un tagad jāgaida spriedums.
Zinātnē pašlaik paliek cilvēki, kuriem tas patīk un kuri to cenšas darīt pēc labākās sirdsapziņas, neskatoties uz visām nejēdzībām nozares politikā. Visticamāk, tas pats attiecas arī uz daudzām citām jomām, kopā tas rada vispārēju neapmierinātību, kam klāt vēl nāk vērtējums, ka šis ir vissliktākais Saeimas sastāvs, kāds mums jebkad bijis.
Šī frāze bieži izskan emocionālos paziņojumos, bet vai tam ir objektīvs pamats?
Ja paskatāmies, kā tiek pieņemti lēmumi, kā tiek runāts ar sabiedrību, kāds ir valdības sastāvs, man diemžēl nav pozitīvu secinājumu.
Partiju līderi iebildīs, ka toties oligarhu ietekme ir samazināta…
Tas gan ir jautājums – vai tiešām tā ir? Piemēram var ņemt Rīgas domes atkritumu stāstu un citus līdzīgus. Un nākamais jautājums – vai veco oligarhu vietā nesāk parādīties jauni? Slavenās “Taureņu sarunas” notikušas jau pēc “Rīdzenes sarunām”, un tur jau tiek saukti pavisam citi figuranti. Tā ka apgalvojums par oligarhu ietekmes samazināšanos ir empīriski nepamatots.
Pirmajās dienās par referenduma rīkošanu parakstījās daudzi, bet tad temps pamazām noplaka. Ko no tā var secināt?
Grūti spriest, taču, ja vajadzētu derēt, es teiktu, ka paraksti tiks savākti. Dažu nedēļu laikā ir savākta ceturtā daļa no 155 tūkstošiem, bet laika vēl ir daudz – gandrīz gads. Pa vidu vēl būs dažādi notikumi, kas to varētu stimulēt.
Piemēram, nepopulāras nodokļu izmaiņas, par ko partijas solījušās sākt diskusiju…
Tas varētu būt arī “Moneyval” ziņojums, pat ja tam nebūs dramatiskas sekas, taču arī kritika Latvijas virzienā varētu radīt augsni neapmierinātības pieaugumam. Bet, ja vēl banku klienti izjutīs kādas neērtības, tad tas būtu ļoti nopietni.
Vēl saasinājums varētu būt diskusija par partiju finansēšanas likuma izmaiņām, par ko ir savākti paraksti vietnē “Mana balss” un tagad tiek gaidīta Saeimas atbilde. Tāpat turpinājums stāstam ar Rīgas domi var vairot neapmierinātību vienā vai otrā grupā. Šobrīd izskatās, ka tur viss ved uz ārkārtas vēlēšanām.
Vai iniciatīva par Saeimas atlaišanu ir drīzāk spontāna vai organizēta?
Ir cilvēki, kas uzskata, ka aiz tā visa stāv oligarhi. Nav izslēgts, lai gan pagaidām pierādījumu tam nav. Skaidrs, ka ir spēki, kas redz, ka ārkārtas vēlēšanas tiem varētu būt izdevīgas.
Piemēram, Zaļo un zemnieku savienība, kas sēž opozīcijā un nav daudz cerību, ka tuvākajā laikā tiks no turienes ārā.
Turklāt ZZS ir zaudējusi ietekmi zemkopības sektorā, kuru iepriekš uzskatīja par sev īpaši pietuvinātu – tas varētu būt īpaši sāpīgi. Es domāju, ka ZZS nejūtas komfortabli. Vasarā bija iespaids, ka koalīcijā ir konflikti un no tās var izmest Jauno konservatīvo partiju, tad ZZS varētu ieņemt šo vietu. Taču tagad budžets ir pieņemts, nesaskaņas šķietami noklusušas. Tātad ZZS jādomā kas cits.
Paradoksāli, taču, manuprāt, arī “Vienotībai” nebūtu nekas iebilstams pret ārkārtas vēlēšanām.
Es nesaku, ka partija iesaistīsies kampaņā vai kaut kā piespēlēs parakstu vākšanai, bet man šķiet, ka “Vienotība” ir sapratusi, cik grūti vadīt valdību, ja Saeimā ir tikai astoņi deputāti. Skatoties uz reitingiem, ir iespēja ietekmi palielināt. Tie, kuriem ir ko zaudēt, ir “KPV LV” frakcija, acīmredzot arī JKP un “Saskaņa”.
Kā ar “Attīstībai/Par”?
Šai apvienībai ir ko uzrādīt saviem atbalstītājiem. Piemēram, kā tā varonīgi cīnās par administratīvi teritoriālo reformu un cenšas modernizēt Latviju. Jāņem vērā, ka “AP” elektorāts ir ļoti pilsētniecisks.
Protams, vājais punkts ir tas, ka no “AP” nāk veselības ministre, kas tiek vainota problēmās, taču labi redzams, ka apvienība ar dažādiem manevriem šo atbildību mēģina dalīt ar premjera partiju – redz, mēs jau atbalstām, ka jādod vairāk naudas mediķu algām, bet premjers un finanšu ministrs ir tie “skopuļi”, kas neļauj.
Šī gan būtu atsevišķas apspriešanas vērta tēma. Es saprotu, kāpēc valdības vadītājs ir tik nepiekāpīgs šajā jautājumā. Pirmkārt, tas ietilpst klasiskā neoliberāļu idejā par bezdeficīta budžetu un ļauj labi izskatīties Briseles acīs. Bet kāda jēga no bezdeficīta budžeta situācijā, kad ir negatīvas aizdevumu procentu likmes? Tas ir – tev vēl piemaksā par to, ka aizņemies!
Varbūt tieši jāveido deficīts un tā nauda jēdzīgi jāiegulda? Es uzsveru – jēdzīgi!
Taču otrs iemesls “Vienotības” piesardzībai ir pragmatiskāks – visticamāk, arī pašlaik saplānotie budžeta ienākumi nepiepildīsies. Par ekonomikas bremzēšanos mēs dzirdam visu laiku un arī jūtam to, tāpēc nav nekāda iemesla būt lieliem optimistiem par nākamo gadu. Tāpēc reālais deficīts, visticamāk, būs lielāks, un nebūtu labi to palielināt.
Atgriežoties pie kampaņas par Saeimas atlaišanu, interesanti, ka tai pieslēdzās arī Aivars Lembergs. Viņš sacījis: “Loģiski būtu, ja viņus “izšvilptu”, nevis gaidītu četrus gadus.”
Tas atbilst tam, ko es iepriekš minēju par ZZS interesēm. Cita lieta, ka viņi vēl nav tikuši skaidrībā par savu pozīciju, ko varēja redzēt arī, piemēram, debatēs par veselības ministres Ilzes Viņķeles demisiju, kur daži ZZS deputāti atzina, ka viņi parakstīja pieprasījumu, bet tomēr nebalsos.
Ja neņem vērā paziņojumus, ka par Saeimas atlaišanu parakstās “stulbie cilvēki” vai ka aiz tā stāv kādas intereses, kādi būtu spēcīgākie argumenti, kāpēc Saeimu nevajadzētu atlaist?
Likumdevējs šādu iespēju ir paredzējis, turklāt savulaik tas tika iekļauts likumā sabiedrības spiediena rezultātā, tā ka var teikt, ka vēlētāji sev šādas tiesības ir izcīnījuši. Tur ir priekšnoteikumi – ne agrāk kā gadu pēc vēlēšanām, ne vēlāk kā gadu pirms vēlēšanām. Tas viss ir ievērots. Kāpēc lai šo iespēju nevarētu izmantot? Es nezinu, kurš būs tas soģis, kas pateiks priekšā, kā jārīkojas.
Protams, var teikt – ko ievēlēji, ar to jādzīvo.
Taču var izrādīties, ka ievēlētie cilvēki ir nepiemēroti amatam vai nedara to, ko solījuši. Atcerēsimies 2011. gadu, kad Zatlera Reformu partija pēkšņi gribēja ievilkt koalīcijā “Saskaņu”. Nebija tā, ka zatleristi par to vispār nebūtu iepriekš runājuši, tomēr šis vēstījums nebija skaidrs, un vēlētājiem tas izrādījās pārsteigums.
Kad tas iznāca uz āru, partija sabruka divu mēnešu laikā. Arī tagad daudz kas bijis sasolīts, bet tas nenotiek. Jēdziens “politiskā atbildība” ir nonivelēts, reāli tā nedarbojas.
Ja jau runājam par 2011. gadu un Zatlera atlaisto Saeimu, vai sabiedrībai tā nebija mācība, ka šis nav risinājums, kas var mainīt politisko vidi? Lielā mērā jau viss paliek tāpat kā iepriekš.
Nevarētu piekrist, ka toreiz vispār nekas nemainījās. Politikā ienāca neliela grupiņa labu politiķu, kas tur ir joprojām. Oligarhu ietekme nedaudz tika vājināta. Protams, ar vienu rokas vēzienu visu atrisināt nevar, tas ir smags ikdienas darbs. Var jau teikt, ka jaunas vēlēšanas neko nemaina, bet, dāmas un kungi, tas ir atkarīgs no mums pašiem.
Mums ir brīnišķīga vēlēšanu sistēma, kas dod tādas iespējas, kādu nav daudzās citās valstīs.
Citur var balsot par vienu konkrētu kandidātu vai nemaināmu partijas sarakstu. Mums var likt plusiņus, var svītrot. Tā ir iespēja ļoti niansēti izpaust savu attieksmi. Sabiedrība to arī izmanto, un no tā cietuši pat Saeimas priekšsēdētāji, par zemāka ranga politiķiem nerunājot.
Iespējams, 2011. gads ir piemirsies un par to jāatgādina. Nedrīkst spēlēties ar solījumiem. Varbūt Repšes “Kā var nesolīt?” ir krāšņs Latvijas politiskās folkloras piemērs, tomēr tas nav labs ceļvedis reālajā politikā.
Tomēr gribētu pakavēties pie dažiem konkrētiem “kairinātājiem”, kas, iespējams, vairojuši Saeimas atlaišanas atbalstītāju pulku. Vienu no tiem jau pieminējām – Saeima nepilda pašas pieņemto likumu par mediķu algām. Tiesa, nesen bija apkopojums, ka Saeima nepilda vairāk nekā desmit citus likumus, kuros ārpus valsts budžeta ieplānots kādas nozares finansējums. Skaidrs, ka izpildīt tos nevarēs, jo tādā veidā ir apsolīti vairāk nekā 700 miljoni eiro. Ko darīt?
Kā šie likumi radušies? Tie atspoguļo prioritātes, kas likumdevējam šķitušas svarīgas. Daļa ir palikusi vēl no iepriekšējām Saeimām. Iespējams, ka tās ir novecojušas, bet tādā gadījumā parlamentam šīs prioritātes būtu jāpārskata. Tas ir politisks lēmums – var pateikt, ka pašlaik ceļu būve, zinātne vai kas cits nav svarīga.
Savukārt, ja šī politiskā prioritāte tiek saglabāta, tad tai būtu jāatrod finansējums. Protams, šādai prioritāšu pārskatīšanai būs sekas, kāda daļa sabiedrības būs neapmierināta, bet tas būs godīgi. Šobrīd ir izlikšanās.
Vai tā ir laba prakse – prioritātes izvirzīt un skatīt nevis budžeta apspriešanas gaitā, bet atrauti no tā, ar kaut kādiem atsevišķiem likumiem?
Tas ir veids, kā likumdevējs norāda, kas ir svarīgi – to var vērtēt kā uzdevumu valdībai. Problēma ir tā, ka mums Saeima vienkārši akceptē to budžetu, ko atnes valdība, jo par to jau ir panākta vienošanās koalīcijā un deputāti negrib apdraudēt politisko stabilitāti.
Otrs neapmierinātības avots – partiju finansējuma palielināšana.
Šis jautājums tika laipni deleģēts Valsts prezidentam, kurš pēkšņi kļuva par galveno iniciatīvas autoru. Taču šis stāsts labi atklāj valdības komunikāciju ar sabiedrību, kas kopumā ir katastrofāla. Protams, ka situācijā, kad mediķu algām nevar atrast naudu, tas vieglums, ar kādu partijas sev daudzas reizes palielina finansējumu, ir izaicinošs.
Es nesaku, ka partiju finansējumu nevar palielināt, bet ir jautājums par a) apjomu; b) laiku; c) struktūru. Pēc likuma partijas kopumā saņems ap 4,5 miljoniem gadā. Lielākie tēriņi partijām parasti ir Saeimas vēlēšanu gadā, tad ir ļoti straujš rāviens, ja salīdzina ar gadiem, kad vēlēšanu nav.
Bet, ja mēs apskatīsimies 2018. gadu, kad bija 13. Saeimas vēlēšanas, partijas pat neiztērēja četrus miljonus.
Tas nozīmē, ka partijas saņems naudu, kādu tās nekad nav saņēmušas un kāda, atļaušos teikt, tām nemaz nav vajadzīga. Tik daudz vajadzētu, ja vēlēšanas būtu katru gadu. Protams, partijas stāsta, ka tās aktīvāk strādās novados, veidos programmatiskos piedāvājumus un tamlīdzīgi. Es gribētu redzēt, kā tas notiks.
Un vēl – Saeimas partijas sev ir paredzējušas jauku bonusiņu – ap 100 tūkstošiem gadā, ko nesaņems ārpusparlamenta partijas.
Lai gan tieši Saeimas partijām ir lielākas iespējas sevi atbalstīt organizatoriski – tur ir visādi frakciju konsultanti un tamlīdzīgi. Tagad būs vēl klāt. Jauniem spēkiem ienākt politikā un konkurēt ar esošajām partijām kļūs grūtāk, tāpēc es jau runāju par partiju “karteli”, kas nostiprina savu ietekmi.
Trešais iemesls, kas, pēc dažādām aktivitātēm spriežot, varētu veicināt referendumu par Saeimas atlaišanu, – administratīvi teritoriālā reforma. Skan pārmetumi, ka tā tiekot “dzīta cauri pārāk strauji un ciniski”. Bet par to satraucas tikai ieinteresētie pašvaldību vadītāji?
Tas atkarīgs no katras konkrētās pašvaldības. Neapmierināto pašvaldību varbūt nav tik daudz, bet tās ir ļoti skaļas. Ja vietējie līderi jutīs, ka viss iet viņiem nevēlamajā virzienā, viņi, protams, var aicināt iedzīvotājus parakstīties par Saeimas atlaišanas referendumu.
Cita lieta, ka tas diez vai mainīs reformas gaitu, jo pašreizējā Saeima to, visticamāk, pieņems un nākamā diez vai mainīs.
Vai var būt iespēja, ka nākamgad mūs gaida divas ārkārtas vēlēšanas – gan Rīgas domes, gan Saeimas?
Tas ir ļoti iespējams. No valsts interešu viedokļa pat būtu lietderīgi, ka abas vēlēšanas notiek vienlaikus – gan ietaupot līdzekļus, gan harmonizējot politisko spēku sadalījumu galvaspilsētā un Saeimā.
