Pēteris Kvetkovskis: Varonība ir apzināta izvēle 1
Cīņu, varonības un vēstures tēmas mani, tāpat kā daudzus puikas, bērnu dienās ļoti saistīja, bet to, kas un kāpēc tādās reizē reāli notiek, un īstās kara šausmas, – par to bērnībā, protams, neaizdomājamies. Vēlāk lasot un pētot sāc domāt un pamazām iegūsti dziļāku skatu uz vēsturiskajiem notikumiem un saredzi kara šausmīgo pusi. Tagad zinām vēstures attīstību, redzam kopējo ainu, bet toreiz, Cēsu kaujās, latviešu karavīri nezināja, kurp šī cīņa aizvedīs – bija tikai viena doma, iespējams, neskaidra apjausma par pašiem savu valsti.
No padomju skolas laikiem man bija izveidojies priekšstats, ka latviešiem vēsture ir tāda pliekana – mums potēja, ka esam tikai arāji, bāra bērni, kuri raud un dzied dziesmiņas, bet vēlāk lasot un meklējot atklājās, ka esam bijuši arī stipri, kareivīgi, varonīgi. Par to vajag runāt. Arī tad, ja liekas, ka tagad par to tiek runāts daudz – ir svētki, filmas, raidījumi – arvien jāatgriežas pie šīs sarunas, jo nāk nākamās paaudzes, kuras to uzzina no jauna.
Ja nepārtraukti uztur latviešu kultūras mantojumu un vēsturisko apziņu, tad nebūs tik viegli to aizmirst.
Par varonību ir arī mūsu dziesmās, reizē atceroties, ka ir svarīgi noturēt robežu starp vēsturisko atmiņu un kara romantizēšanu – pēdējā ir sliktākais, ko var izdarīt.
Manu interesi par Neatkarības karu pamodināja Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” – izlasiet to! Pamatīgi iedegos, un kļuva skaidrs, ka tas ir vismaz viena albuma vērts – toreiz uzrakstījām “Latviešu strēlniekus”. Tas bija laiks, kad sapratu, ka toreiz viss noticis tepat, Rīgas pievārtē, nevis kaut kādā mistiskā senatnē un tālumā. Arī Neatkarības karā tie bija vienkārši puiši, kas atteicās no visa un gāja. Varonība nav pārdrošība vai muļķīga rīcība, tā ir izvēle. Brīdis, kad nonāc pie kaut kādas līnijas, kuru pārkāpjot zini, ka atpakaļceļa nebūs; kad saproti, ka runa nav tikai par tevi, bet daudziem citiem.
Vēsturē parasti tiek pieminēti lielie vārdi – vadoņi, ģenerāļi – viņiem ceļ pieminekļus, bet ir svarīgi atcerēties tos cilvēkus, kas reāli cīnījās, viņu salauztās dzīves. Man svarīgākais šķiet tas, ka tie bija parasti cilvēki, kāds varētu būt es vai mani draugi. Latvijas valsts simtgadē, 18. novembrī, izdevām dziesmu “Nekas nav aizmirsts” – tā ir veltījums visiem tiem neredzamajiem varoņiem, kuru dzīves salauza neskaitāmie kari, kas gājuši pāri mūsu zemei, un tiem, kuri ziedoja savu dzīvību, lai nākamās paaudzes kādreiz varētu dzīvot brīvi un laimīgi neatkarīgā Latvijā.
