Vasaras nometnes bērniem – izaugsmei un patstāvībai 0
Vasaras nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām, daudzbērnu ģimeņu atvasēm un bērniem no sociālā riska ģimenēm ir ļoti, ļoti vajadzīgas, jo sniedz ne vien prieku, bet ir arī solis personības pilnveides un attīstības virzienā.
Tās nepieciešamas arī vecākiem, jo, iespējams, ir vienīgais laiks visa gada garumā, kad var atvilkt elpu. Pie šādiem secinājumiem nonākuši Latvijas Bērnu fonda (LBF) darbinieki, kuri šādas nometnes rīko jau kopš 1992. gada.
Pirmajā gadā notika četras nometnes. Tolaik nevienam vēl nebija lielas saprašanas par to, ko un kā darīt, – pastāsta fonda pārstāve Veronika Butāne. Pa šiem gadiem uzkrājusies gan pieredze, gan zināšanas, kas noder arī citiem līdzīgu nometņu rīkotājiem, kuri vēlas, lai bērni tās atcerētos kā vienus no jaukākajiem brīžiem savā mūžā.
Nometņu “loģistika”
Pērn LBF nometnēs piedalījās 600 bērnu, bet no to organizēšanas pirmsākumiem 90. gadu sākumā kopumā tajās pabijuši jau vairāk nekā 14 000. Neierēķinot šo gadu, notikušas 502 nometnes.
Aiz šiem skaitļiem slēpjas ne vien bērnu prieks, bet arī rūpīgs un savlaicīgs plānošanas darbs. Nometnes iespējams sarīkot, lielā mērā pateicoties brīvprātīgajiem darbiniekiem – entuziastiem reģionos. Vēsturiski situācija izveidojusies tāda, ka tie lielākoties ir vai nu sociālajā jomā, vai izglītībā strādājošie, kuri ikdienā redz visdažādākās ģimenes, arī audžuģimenes, aizbildņus, trūcīgās ģimenes un tādas, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām.
“Šie cilvēki ir gatavi veltīt savu brīvo laiku sabiedriskam labumam, gan daļu vasaras, gan laiku citos gadalaikos ziedojot šiem bērniem nometnēs un citos pasākumos. Tas ir milzīgs darbs – sakoordinēt tik daudzas ģimenes, noslēgt ar katru līgumu, aizpildīt aptaujas lapu, pieprasīt un saņemt ārsta izziņu! Pēdējā brīdī kāds var no dalības atteikties, jo, piemēram, bērnam pienākusi rinda uz rehabilitāciju. Var arī vienkārši pārdomāt. Tad jāizdomā, kā panākt, lai vieta nepaliek tukša.”
Ne visos novados brīvprātīgo aktivitāte ir vienlīdz augsta, piemēram, Kurzemē un Vidzemē šogad izdevies sarīkot tikai divas nometnes, kaut varētu un vajadzētu vairāk, uzskata V. Butāne. Tāpēc no vietām, kur nometnes nenotiek, bērniem ir iespēja braukt uz turieni, kur tās ir. “Sadarbojamies ar sociālajiem dienestiem, ik gadu rakstot vēstules un aicinot piedalīties gan ar līdzfinansējumu, gan komplektējot nometnes. Sociālie dienesti labāk zina savus iedzīvotājus, bet mums nav tādas kapacitātes, lai aizsniegtu pilnīgi visus. Ar viņu palīdzību varam aptvert plašāku sabiedrības daļu.”
Vai uz nometnēm tiek visi gribētāji? Diemžēl ne, un, ja jāizšķiras, vai uz nometni sūtīt kādu, kurš tajā jau pabijis, vai bērnu, kuram vēl nav šādas pieredzes, priekšroka ir otrajam – lai pamēģina, kā tas ir, būt projām no mājām. “Vienmēr mēģinām atrast vietu: ja kaut kur nometne nav pilna, piedāvājam braukt turp, vai, ja kādā ir 25 bērni, ieliekam vēl vienu.”
Par ziedojumiem un ar sponsoru dāsnumu
Lielu daļu organizatoriskā darba veido līdzfinansējuma piesaiste, lai ģimenēm par dalību nekas nebūtu jāmaksā – ne par transportu, ne dzīvošanu, ne ēšanu, nedz arī par ekskursijām vai darbinieku algām. Jau daudzi ikdienā nepieciešami maksas pakalpojumi šiem cilvēkiem finansiāli nav sasniedzami, kur nu vēl bērnu izklaide un atpūta, taču nometnes nav lētas: vienas sarīkošana ap 9500 eiro. “Redzam, ka ļoti kāpj ēdināšanas un transporta izmaksas, līdz ar to nākamgad noteikti nometnes izmaksās vairāk.”
Lielāko daļu finansējuma veido ziedojumi, kurus iegūst ikgadējā akcijā “Nepaej garām”, ko LBF rīko sadarbībā ar Latvijas Televīziju. Naudu atvēl atsevišķi lieli sponsori, piemēram, uzņēmums “Latvijas valsts meži”, kas finansē 10 nometņu norisi, arī dažas Latvijas pašvaldības. Citi izpalīdz, kā nu var un spēj: daža novada dome nodrošina bērnu izvadāšanu, bet ekskursiju galamērķu saimnieki, piemēram, izklaides parks “Avārijas brigāde”, Leļļu muzejs Preiļos vai Tērvetes dabas parks, atļauj bērniem izpriecāties, neiegādājoties ieejas biļeti.
“Var jau likties – kas tur tāds, ja visiem vienas nometnes bērniem būtu jānopērk biļete par kopumā 50 eiro! Bet ja sareizina ar nometņu skaitu… Tā pa drusciņai veidojas lielas summas. Ja ir pretimnākšana, izjūtam to kā lielu atbalstu.”
Uzņēmumi arī laipni lūgti atbalstīt, piedāvājot izejmateriālus bērnu radošajām darbnīcām: krāsas, kartonu, papīru u. tml. “Piemēram, pagājušajā gadā mums ziedoja vienkāršas baltas krūzītes. Varējām piepirkt klāt speciālās krāsas stiklam, un bērniem bija krūzīšu apgleznošanas darbnīca. Vienu krūzīti pēc tam uzdāvinājām šim uzņēmumam – lai redz, cik noderīga bija šī dāvana!”
Savukārt šogad sadarbībā ar “Samsung” nometņu dalībniekiem iespējams organizēt nodarbības par pieklājību internetā, tā saukto netiķeti. Apskatot testa jautājumus, pamanu, ka viens no jautājumiem ir par pārāk biežu īsziņu sūtīšanu audzinātājām, arī nepiemērotā laikā. “Ejam līdzi laikam, jo komunikācija internetā ir ļoti aktuāla lieta. Tā arī saistīta ar saziņu un pieklājību ikdienā. Par to bērni jāizglīto, jo arī nometnē telefoni ir liels izaicinājums – kā to lietošanu padarīt jēgpilnu, piemēram, ne tikai lietojot filtrus fotogrāfiju apstrādē, bet arī atrodot maršrutu no punkta A uz punktu B,” paskaidro V. Butāne.
Arī jebkura privāta iniciatīva un atbalsts nometņu darbībā ir laipni gaidīts. V. Butāne pastāsta, ka kādā no nometnēm improvizētu darbnīcu piedāvājusi sarīkot kāda friziere, kura bērniem izveidojusi skaistu matu sakārtojumu.
Vecāki lai atpūšas!
Reizēm gan nākas sastapties ar viedokli, ka nometne – tā jau ir tikai atpūta, izprieca. Vai patiešām tas ir tāds mērķis, kam būtu jāziedo nauda? Ir taču citas, svarīgākas vajadzības – ārstēšanās, mācības. “Nometne ir tikai desmit dienas, kad bērns ir prom no mājām, bet tā ir investīcija ilgtermiņā: viņš savu iespēju robežās kļūst patstāvīgāks, iemācās kaut ko paveikt savā, savas veselības labā. Tā ir rehabilitācija, atpūta, socializācija un atpūta vienlaikus,” paskaidro V. Butāne.
LBF nometnes ilgst 10 diennaktis, katrā no tām ir ap 25 bērniem. Strādā vidēji seši cilvēki. Šādu skaitu nosaka likumu un noteikumu prasības, cik pieaugušo jābūt bērnu tuvumā: nometnes vadītājs, mediķis, pulciņu vadītājs, audzinātāji, kas pieskata. “Ja ir bērni ar nopietniem veselības traucējumiem, piemēram, ratiņkrēslos, ar kustību traucējumiem, neredzīgi vai vājredzīgi, katram ir arī savs aprūpētājs,” piebilst V. Butāne. Taču ne vecāki, jo jau no pašiem pirmsākumiem tāds ir LBF uzstādījums – nometnes laikā atpūšas arī mammas un tēti.
Tā kā rūpes par bērniem aizņem 24 stundas diennaktī, iespējams, nometne ir vienīgais brīdis visa gada laikā, kad pārējie ģimenes locekļi var atvēlēt laiku sev. “Daudziem ir arī citi bērni. Labi, ja ir otrā pusīte – dzīvesbiedrs, kas atbalsta un palīdz, bet nav noslēpums, ka bieži vien bērnus ar īpašām vajadzībām mammas audzina vienas, jo otrs smagumu neiztur un no ģimenes aiziet. Tie ir mūsu novērojumi, statistikas gan mums nav,” teic V. Butāne. “Pa nometnes laiku daži vecāki atpūšas, bet citi steidz izremontēt kādu istabu, vismaz tapetes pārlīmē. Vēl kāds sakopj sevi vai beidzot aiziet pie ārsta.”
Nometņu rīkošanas pirmsākumos tās gan bijušas garākas, pat divas trīs nedēļas, tomēr laika gaitā kļuvis skaidrs, ka 10 dienas ir zelta vidusceļš – ne par daudz, ne par maz. “Jāņem vērā, ka darbiniekiem tā ir diezgan liela slodze, jo ar bērniem jābūt kopā 24 stundas diennaktī.
Atbildība arī ir augsta, tāpēc šis garums ir atzīts par optimālu. Arī bērniem pietiek laika, lai iejustos un atpūstos.” Ja bērnam ir veselības traucējumi, īpaši liela atbildība ir medicīniskajam personālam, tāpēc V. Butāne akcentē, cik svarīgi, lai vecāki aptaujas anketās norādītu it visu informāciju – lai darbinieki būtu gatavi, zinātu, ko no konkrētā dalībnieka var sagaidīt.
Dažkārt tēti un mammas, negribēdami lieki apgrūtināt, kaunīgi noklusē, ka atvasei ir speciāla diēta, regulāri jālieto medikamenti vai ir nakts enurēze – čurāšana gultā, taču nometnes laikā tamlīdzīgi “noslēpumi” atklājas. Jāsaprot, ka no nometnes rīkotāju skatpunkta tā nav problēma: ja zina, tad laikus var sagatavoties, piemēram, enurēzes gadījumā paņemot vairāk speciālo paladziņu un autiņu. “Tur taču strādā cilvēki ar pieredzi, kuri zina, kas kurā situācijā darāms.
Galvenais, lai nav nepatīkamu pārsteigumu un lai ir skaidrs, kas kuram bērnam vajadzīgs,” iedrošina LBF pārstāve. Vai nometnēs gadījušās arī situācijas, kad bērna dalība tomēr jāpārtrauc? “Ļoti reti, bet ir bijušas smagas situācijas, kurām pedagogi nav bijuši gatavi un kad mēs triecientempā nespējam nodrošināt papildu darbiniekus. Lielākoties saistībā ar bērna veselību vai uzvedību,” atzīst V. Butāne.
Iemācīties būt kopā ar bērnu
Nometnes tiek organizētas, lai vienā kopā būtu vienaudži – citādi var būt neinteresanti, bet pedagogiem ir papildu slodze, izdomājot, kā nodarbināt dažāda vecuma bērnus. Taču, ja no vienas ģimenes ir, piemēram, atšķirīga vecuma brāļi, viņiem būs iespēja būt nometnē kopā. LBF arvien biežāk cenšas veidot integrējošās nometnes, lai kopā būtu dažādi bērni, nevis atsevišķi izvietot bērnus ar noteiktām diagnozēm vai tos, kuru vecākiem ir finansiālas grūtības.
“Integrējošajās nometnēs novērojam, ka bērni bieži vien palīdz cits citam. Viņiem nav tādu stereotipu vai aizspriedumu vienam par otru, kādi nereti mēdz būt pieaugušajiem. Tas palīdz kļūt vēl vairāk pieņemošiem un atvērtiem pret dažādību, pret atšķirīgo. Un tas var mainīt visas ģimenes attieksmi – bērns atgriežas no nometnes, rāda vecākiem fotogrāfijas, stāsta, un arī vecākiem rodas citāds priekšstats!”
Nu jau gadus piecus LBF organizē arī nometnes vardarbībā cietušajiem bērniem. Tas iespējams, pateicoties sadarbībai ar vietējiem krīžu centriem, kuri ar bērnu sociālo rehabilitāciju nodarbojas ikdienā. Šo nometņu garums ir septiņas dienas. Daļā no šīm nometnēm piedalās arī vecāki, jo šajā kontekstā ir svarīgi strādāt ar visu ģimeni.
“Piemēram, šāda situācija no dzīves – visa ģimene gatavojas iet uz pludmali. Nometnes darbinieks saka – gatavojamies, saliekam somas, paņemam visu vajadzīgo. Un kāda mamma, kurai ir trīs bērni, uzreiz pavēsta – jau esmu gatava! Bet bērni?! Mammai tiek paskaidrots, ka jāpaņem arī bērniem vajadzīgais – dvielītis, peldkostīmi, sedziņa, uz kā sēdēt, sauļošanās krēms.”
V. Butāne uzsver – vardarbība nav tikai fiziska, tikai sitieni, bieži tā ir kombinēta vai izpaužas kā nevērība, pamešana novārtā. Nometnēs vecākiem māca, kā pavadīt laiku kopā ar atvasēm, kā spēlēties, sarunāties. Pēc nometnēm šādu ģimeņu bērnu dedzīgākās atsauksmes ir tieši par laiku, kad būts kopā ar mammu vai tēti.
Viņš var vairāk!
Nometņu rīkotāji novērojuši, ka vecākiem, kuru bērni nekad nav bijuši nometnēs, savu atvasi grūti palaist. “Vecāki domā, ka bez viņu uzraudzības un kontroles bērns neko pats nespēs, pazudīs, neviens cits nespēs ar viņu tikt galā. Taču notiek pilnīgi pretējais. Piemēram, šopavasar runāju ar vienu mammu, kurai bērns bija nometnē pagājušajā vasarā. Viņai arī bija ļoti bail, kā viss notiks, bet viss bija kārtībā. Un vēl vairāk – pēc nometnes mamma konstatēja, ka bērns ir iemācījies pats nomazgāties, tā ka viņam bija attīstījušās pašaprūpes iemaņas.”
Tas iespējams, vien izkļūstot no vecāku rūpju loka, kuras dažkārt mēdz būt pārmērīgas. Arī vecāku pesimisms var būt pārspīlēts: pirms vairākiem gadiem kopā ar rehabilitācijas centru “Mēs esam līdzās” veicot dzīves kvalitātes pētījumu ģimenēs, kurās ir bērni ar cerebrālo trieku, LBF konstatēja, ka bērni paši savu dzīvi redz daudz gaišākās krāsās, bet vecāki – stipri drūmākos toņos. Nometne vecākiem ļauj ieraudzīt savu bērnu citādāk, iespējams, palaist kontroles grožus vaļīgāk, jo redzams, ka viņa patstāvība ir lielāka, nekā licies līdz šim. Tas gan attiecas uz jebkuru bērnu, piemetina fonda speciāliste.
Vēl viens ieguvums no nometnēm ir socializācijas iemaņas, prasme komunicēt ar citiem. Ja šāds bērns mācās skolā un viņam ir kontakts ar vienaudžiem, tas ir lieliski, bet nometnē apgūst arī sadarbības prasmes, bet tradicionālās ekskursijas laikā – māku uzvesties sabiedriskā vietā. Turklāt tas notiek ar prieku, jautrā atmosfērā, iegūstot jaunus draugus.
“Pedagogi redz bērnu attīstības dinamiku. Soli pa solītim, bet tas notiek. Manuprāt, nometnē bērnu pamana – tādā ziņā, ka saprot un novērtē, ko viņš spēj izdarīt,” teic V. Butāne.
Iespējams, ikdienā viņam bieži jādzird – to jau tu nevarēsi, tas nebūs pa spēkam. Labu gribot, sargājot vecāki neļauj, attur, izdara bērna vietā. Nometnē izaicinājuma priekšā, kur sargājošais skatiens netiek klāt, izrādās – grib, var, tiek galā un vēl citiem palīdz. Tas gan attiecas ne tikai uz bērniem ar īpašām vajadzībām, bet uz ikvienas ģimenes atvasēm, piebilst V. Butāne.
Uzziņa
Informācija par Latvijas Bērnu fonda nometnēm atrodama šeit: www.lbf.lv
Informācija par visām Latvijā oficiāli notiekošajām bērnu nometnēm atrodama šeit: www.nometnes.gov.lv
Mana pieredze
Viktorija Privalova, bijusī nometnes dalībniece, tagad – nometnes vadītāja
Kā dalībniece uz nometni pirmo reizi devos 1998. gadā, kad man bija astoņi gadi. Vēlāk, kad sāku studēt augstskolā, Latvijas Bērnu fonds mani uzaicināja strādāt par pulciņu vadītāju. Tas kļuva par manu sirds darbu – dažas maiņas vasarā pastrādāt ar bērniem nometnēs. Pirms četriem gadiem nokārtoju vajadzīgo sertifikātu, un šī vasara būs jau ceturtā, kad patstāvīgi organizēju un vadu nometnes. Šogad strādāšu nometnē Rīgas bērniem ar īpašām vajadzībām Jelgavas pusē, kā arī integrējošajā nometnē Mežezerā.
Lielākās grūtības, sarīkojot nometni, ir iedrošināt vecākus, jo viņiem ir lielas bailes un satraukums, arī neziņa. Arī maniem vecākiem savulaik bija tāpat, jo man trūka socializācijas – es negāju bērnudārzā, biju mājas bērns. Man tieši gribējās izrauties, vairāk komunicēt ar vienaudžiem, bet vecākiem bija šaubas.
Otrs izaicinājums un ieguvums vienlaikus – tā kā nāku no mazākumtautību ģimenes, kurā runājam krieviski, tajā vecumā nometnē man bija lieliska iespēja iemācīties labāk runāt latviski, izprast valodu. Kad atgriezos, daudz ko pratu pateikt latviešu valodā, bet vairs nezināju, kā iztulkot krieviski. Arī mūsu nometnes būtībā ir bilingvālas, jo Rīgā ir ļoti daudz krievu jauniešu, taču jūtams, cik ļoti viņi vēlas prast runāt latviski, kā cenšas.
Manā bērnībā vecāki arī brauca uz nometni skatīties, kā man tur klājas, jo gribēja pārliecināties, vai ar mani viss kārtībā, bet man patiesībā pat nebija īsti laika, lai viņus uzņemtu, jo man bija savas darīšanas, savas aktivitātes. Arī mūsu nometnēs lūdzam, lai vecāki zvana klusajā laikā, jo pa dienu ir daudz nodarbību – nav vēlams novērst bērnu uzmanību.
Kad vecāki zvana, viņi lielākoties uztraucas, vai bērns ir paēdis, vai ir atbilstoši saģērbies, kā ir iejuties. Iejusties jaunā vidē bērniem gan ir daudz vieglāk nekā pieaugušajiem, jo viņi ir atvērtāki un elastīgāki. Lielākais gandarījums ir nometnes nobeigumā redzēt, ka dalībniekiem ir grūti atvadīties no jaunajiem draugiem un negribas doties prom – tas nozīmē, ka nometne ir izdevusies.
