Vasaras noslēgums “Kremerata Baltica” festivālā 0
Kamerorķestra “Kremerata Baltica” ikgadējā festivāla četras dienas (no 8. līdz 11. septembrim) varēja uztvert kā lielisku noslēgumu vasaras koncertu sezonai, kad orķestru un koru atgriešanās savās Rīgas mājvietās vēl tikai priekšā.
Pats Gidons Krēmers festivāla pieteikumā vēstīja: “Kāda laime bija uzzināt par Dzintaru Mazās zāles restaurāciju,” turpat atgādinot, ka Baltijas kamerorķestra mūziķi tajā uzstājās jau iepriekšējā sezonā. Tagad uz Dzintariem pārcēlies arī slavenā vijolnieka pārraudzītais festivāls, un tā pirmie divi vakari liecināja, ka “Kremerata Baltica” īstenotās programmas Jūrmalas kultūrvidi ir patiesi bagātinājušas.
Gidons Krēmers izsenis pazīstams ar to, ka viņš savos koncertos var spēlēt jebko ārpus ierastā klasiski romantiskā repertuāra – no baroka līdz avangardam. Bez šaubām, eksperimentēt nebaidās arī Krēmera skatuves partneri – šoreiz jaunā korejiešu izcelsmes vijolniece Klāra Džumi Kana. Un 8. septembra programmā skanēja 20.-21. gadsimta mūzika – kā hronoloģiski senākais skaņdarbs repertuārā tika iekļauta Ežēna Izaī 3. sonāte vijolei, kā pats jaunākais – Igora Lobodas 2014. gadā radītais “Rekviēms” vijolei solo; turpat arī Luidži Nono opuss “Bet mums jāiet – sapņojot”, kuru kopā ar Tatjanu Grindenko savulaik pirmatskaņoja tieši Krēmers; protams, neizpalika arī vijolnieka nenogurstoši aktualizētā Mečislava Veinberga daiļrade un Sergeja Prokofjeva māksla.
Kopējie iespaidi svārstījās no nedaudz šaubīgiem līdz patiešām aizraujošiem. Visspilgtākās vērtības gan kompozīcijas, gan interpretācijas ziņā izskanēja abu mākslinieku duetā, atskaņojot Veinberga sonāti divām vijolēm, analogu Sergeja Prokofjeva daiļrades paraugu un Luidži Nono darbu. Koncerta sākumā un beigās – Veinbergs un Prokofjevs, ļaujot klausītājiem uztvert abu komponistu neatkārtojamās radošās individualitātes, kuras šajā salikumā vienoja mūzikas vitalitāte, formas struktūru skaidrība un psiholoģisks izteiksmīgums. Cita estētika un izjūtu gamma izpaudās izcilā itāļu avangarda meistara skaņdarbā “Bet mums jāiet – sapņojot”, kur konsekvents intelektuālu ideju īstenojums līdz ar instrumentālā teātra elementiem ieguva vienlīdz trauslu un saspringtu emocionālu veidolu. Šo triju opusu lasījumos Gidona Krēmera un Klāras Džumi Kanas muzicēšana iemirdzējās tembrāli daudzveidīgos rakursos, virtuozi iedzīvinot ikkatru poētiskā skaņuraksta pavērsienu, turklāt bija arī skaidrs, kādēļ Krēmers uz Latviju uzaicinājis tieši šo vijolnieci – korejiešu interpretes ansambļa izjūtu un radošās domāšanas vērīgumu te nevarēja nepamanīt.
Mazāk pārliecināja Igora Lobodas “Rekviēms” Gidona Krēmera lasījumā un Izaī sonāte Klāras Džumi Kanas versijā. Nevaru īsti pievienoties tiem, kuri ukraiņu komponista veikumam pārmet lētu politisko konjunktūru un profesionālo iemaņu trūkumu, tomēr skaņdarba dramatiskā intensitāte pārlieku uzskatāmi tika ietverta jau iepriekš labi zināmās kompozicionālās iestrādnēs. Turpretī korejiešu mūziķes interpretācijas aizrautība sonātē, kuru radījis viens no spožākajiem sava laika vijolniekiem, sadūrās ar šī skaņdarba augsto virtuozitātes pakāpi, un ne vienmēr to pārvarēja. Taču sajūta pēc koncerta beigām vienalga bija ļoti priecējoša, jo tik komplicētas un saistošas kamermūzikas programmas Latvijā nudien neskan bieži.
9. septembra koncerts pienāca ar labi zināmu romantisma mūzikas paraugu – Antonīna Dvoržāka “Noktirni” stīgu orķestrim. Te nu klausītājiem bija iespēja novērtēt “Kremerata Baltica” mākslinieku spēles kvalitāti, viņu iedzīvinātajiem stīgu instrumentu tembriem arī veidojot siltu un saudzīgu skanējumu. Uzmanību vēl jo vairāk saistīja kamerorķestra dalībnieku versija Pētera Vaska opusam “Musica serena”, pārliecinot gan interpretācijas mākslinieciskajai dramaturģijai, gan emocionālajam piepildījumam. Pa vidu – stīgu orķestrim instrumentētie Roberta Šūmaņa seši imprompti “Austrumu ainas” pamīšus ar Karlheinca Štokhauzena cikla “Zodiaks” septiņām daļām, klāt vēl pievienojot mākslinieku Nizara Ali Badra un Sandro Kančeli vizualizācijas. Iecere visai apšaubāma – vizuāli ilustratīvajiem tēliem nebija gandrīz nekādu saskares punktu ar Šūmaņa vēstījumu, bet Štokhauzena mūzika, kura Latvijā diemžēl neskan tikpat kā nemaz, būtu pelnījusi daudz nopietnāku attieksmi un rūpīgāku iedziļināšanos.
Šīs interpretācijas kvalitātes toties pilnā mērā piemita Friderika Šopēna 1. klavierkoncerta lasījumam Georgija Osokina un “Kremerata Baltica” priekšnesumā koncerta izskaņā. Arī šoreiz pārlikums, izsviežot no orķestra pūšaminstrumentus un skaņuraksta audeklā atstājot vienu otru caurumu, taču radošu veiksmju šeit bija nesalīdzināmi vairāk. Georgija Osokina un kamerorķestra neparasti niansētajā un spriegu kontrastu caurstrāvotajā saspēlē Šopēna klavierkoncerts atklājās kā īsta ideju drāma – bez kādas izplūdušas sentimentalitātes, ietverta noslīpētā dramaturģiskā arhitektonikā. Un šīs struktūras ietvaros klavierkoncerta pirmās daļas liriski dramatiskā ekspresija, otrās daļas apburošais skaistums un fināls ar poļu deju ritmiem un intonācijām mūzikas zemstrāvās līdz klausītāja uztverei nonāca ar īpašu mākslinieciskās iedarbības spēku un precizitāti, dāvājot aizraujošas psiholoģiskas atklāsmes.
“Kremerata Baltica” festivāls turpinājās vēl nākošajā un aiznākošajā dienā, taču šo interpretācijas virsotni pavisam noteikti no atmiņas neizdzēsīs arī daudzi citi turpmāko mēnešu koncerti.
