Veģetatīvās distonijas patiesā seja sabiedrībai nav zināma. Gleznas izsole atklāj personisku pieredzi 0
Lai gan ļoti labi apzināmies, ka par nesavtīgu došanu būtu vērts atcerēties visa gada garumā, cilvēka dabā tā ir iegājies, ka vairāk šī tēma aktualizējas tieši gada nogalē – pirmssvētku un svētku laikā.
Šis stāsts ir par kādu neoficiālu, ar cilvēkmīlestību piesātinātu gleznas izsoli vietnē Facebook, kas vienā dienā noritēja šī gada septembrī; Rasma Pīpiķe aicināja iegādāties savas paziņas Daces, sievietes, kas slimo ar veģetatīvo distoniju smagā formā, uzgleznoto mākslas darbu. Mākslinieces noteiktā sākuma cena par gleznu bija ļoti pieticīga, tikai simboliski piecpadsmit eiro. Bet interesentu, kuri iemīlēja gleznu un vēlējās atbalstīt sievieti – negaidīti daudz!
Šedevrs radās manā klātbūtnē
Izsoles autore Rasma Pīpiķe stāsta, ka ar Daci iepazinusies gleznošanas studijā, kuru vada māksliniece Līvija Brigita Pavlovska: “Pievienojos šai studijai pavisam nejauši, bet esmu paspējusi atklāt tik daudz burvīgu cilvēku – katru ar savu stāstu. Un tā vienā no nodarbībām, kamēr es mocījos ar sevis izvēlēto priekšmetu, man blakus tapa šis, manuprāt, fenomenālais gleznojums. Jūra realitātē izskatījās tieši tādās krāsās kā gleznā. Un tā noskaņa… Lieki teikt, ka mans gleznojums nebūtu pat rādāms, jo esmu gleznošanas ceļa sākumā, bet Daces darbs mani patiesi apbūra”.
Katru reizi, kad Rasma studijā tikās ar talantīgo mākslinieci, nepameta sajūta, ka Dace redz tikai dzīves tumšo pusi. Viņa centās jauniegūto draudzeni iedrošināt, uzmundrināt un likt saprast, cik vērtīga ir viņas dzīve, bet tas diemžēl nelīdzēja. “Kad Daces gleznojums bija gandrīz pabeigts un skolotāja Līvija veica dažus labojumus, nejauši viņai pajautāju – “kādā cenā tu novērtētu savu darbu”? Atbildēja skanēja – “12 līdz 15 eiro vērtībā”. Teicu, ka paskatīsimies, ko spēj paveikt internets.
Nofotografēju gleznu un ievietoju savā Facebook profilā ar aicinājumu to iegādāties.
Jau pirmajās minūtēs bija pieteicies interesents, kurš solīja 100 eiro! Izsole noslēdzās vēlā pēcpusdienā, un glezna nonāca pie pircējas Lauras, kura solīja 110 eiro. Ļoti priecājos, ka rezultāts izvērtās tik veiksmīgs”, ar gandarījumu dalās Rasma.
Dace par iznākumu esot bijusi tik emocionāli satraukta, ka Rasmai atlika tikai vērot, kā draudzene nomet drēbes un dodas peldēties jūrā rudens drēgnumā. “Nedaudz satraucos, bet zināju, ka bez satricinājumiem nav pārmaiņu. Bija sajūta, ka pārmaiņas tiešām ir vajadzīgas”, atklāta ir Rasma.
Ņemot vērā, ka Dace sirgst ar smagām panikas lēkmēm un šī iemesla dēļ viņa nevar strādāt, sievietes savā starpā nosprieda, ka būtu vērtīgi, ja naudiņa (vismaz daļa no tās) tiktu novirzīta Daces veselības uzturēšanā. Sievietes turpina sadarboties, un arī citi mākslinieces radītie darbi jau tiek pirkti. Sadarbības īsajā mirklī Rasma ir paspējusi iepazīties arī ar Daces meitu, kura, tāpat kā mamma, glezno fantastiskus darbus. Rasma ar smaidu saka: “Ieejot viņas mājās, man jātur maks pašā somas dibenā, lai nebankrotētu. Darbi ir tik skaisti!”
Agonijas sajūtu ar elpošanas vingrojumiem vien nenomākt
Daci uzaudzināja omīte. Viņas iespaidā meitenes skats uz dzīvi esot bijis rožaini romantiskā migliņā ieskauts. Taču, satiekot savu bērnu tēvu, nācās iepazīt gan paradīzi, gan elli Zemes virsū: “Dārgi maksājot, man laimējās no tā visa izrauties. Un palaimējās vēlreiz, kad satiku savu tagadējo vīru; pateicoties viņam, es varu dzīvot normālu dzīvi. Bet nervi diemžēl savu limitu bija izsmēluši – saslimu ar veģetatīvās distonijas panikas lēkmēm.
Tās šausmas ir grūti aprakstīt, bet īsumā – tev ir bail nomirt, tajā pašā laikā tu esi gatavs mirt, galvenais, lai tikai beigtos tā šaušalīgā agonija.
Diemžēl presē un medijos nereti tiek pasniegta ilūzija, ka, pareizi elpojot un saņemot sevi rokās, ir viegli ar veģetatīvo distoniju tikt galā. Tā tas gluži nav. Specializētās slimnīcas ir pilnas ar šiem slimniekiem, tikai viņi netiek intervēti, cilvēki par viņiem neuzzina, līdz ar to šīs slimības īstā seja sabiedrībai nemaz īsti nav zināma,” ar nožēlu saka māksliniece.
Taču nav ļaunuma bez labuma, pārliecināta ir Dace. Pateicoties vīram un slimībai, sieviete šobrīd bauda arī ļoti harmonisku un gaišu ikdienu. Darāmo darbu sarakstā, blakus saimnieciskiem pienākumiem, atrodamas arī dažādas mācībstundas un hobijveida nodarbības: angļu valoda, ģitārspēle, gleznošana, šūšana, vēstuļu rakstīšana, dejošana, dziedāšana, joga, pastaigas, dekupāža, masāžas, meditācijas u. c. Dzīvot ir interesanti!
Protams, ja piemeklējusi lēkme, ir jāpaiet kādam laiciņam, lai no “dārzeņa” atkal pārvērstos par cilvēku. Taču Dace atzīst, ka viņai ir palaimējies ar slimnīcu, kur māksliniecei grūtajos posmos veiksmīgi spēj palīdzēt.
Kad vārds “problēma” tiek nomainīts uz “piedzīvojums”
“Jā, ar dotībām neesmu apdalīta, taču pašdisciplīna nav mana stiprā puse. Mācos pieņemt arī to, ka ir brīži, kad mūza vienkārši grib paņemt atvaļinājumu. Prieks, ka liktenis man ir pasniedzis divas dāvanas: pirmkārt, katrā cilvēkā, neatkarīgi no viņa rakstura, sameklēt to labo, skaisto un tikai viņam raksturīgo (kā uzgleznot cilvēku no jauna, jau savā interpretācijā). Un, otrkārt – just, baudīt dzīvi. Tādējādi mans dzīves moto varētu skanēt šādi: Vārdu “problēma” nomainot uz vārdu “piedzīvojums”, mana dzīve kļūst piedzīvojumiem pilna!”, tā Dace.
Šī nav mākslinieces pirmā glezna, taču tā ir pirmā ar jūru, kur ir izdevies noķert īpašo jūras viegluma un bezrūpības sajūtu. Dace uzskata, ka šo gleznu būtu jāparaksta trim autorēm: “Rasmai, kura uzmundrināja un pirmā saskatīja šīs gleznas būtību, kā arī novadīja gleznas pārdošanas procesu; skolotājai Līvijai, kura laicīgi pateica “stop, tālāk nē”; un manai mūzai, kura tik mistiski vadīja otu manās rokās, lai pēc tam man pašai būtu patīkams pārsteigums.
Tā nu sanāca, ka vienlaicīgi ar gleznas priecīgo ziņu saņēmu vēl kādu sajūsmas pilnu notikumu. Un laikam šis bija tas gadījums, kad labā bija par daudz…
7Jā, arī tā var būt – aiz lieliem priekiem “uzdeva” nervi un sākās panikas lēkme. Nācās mēnesi pavadīt slimnīcā, ārstējoties.
Slimības dēļ tā arī neiepazinos ar pircēju, bet domāju, ka manā vietā tagad veiksmīgi komunicē mana glezna. Un, ja mākslas darbs pircēju ir uzrunājis, tad mana (gleznotāja) misija ir izpildīta”.
Izšķirošais kritērijs – sirds siltums
Pasaule ir maza. Izrādās, ka Rasma ir arī gleznas pircējas Lauras paziņa. Tieši tā arī tika pamanīts ieraksts Facebook lapā par izsoli. Laura ar prieku atbalsta māksliniekus un amatniekus. “Nav jau tā, ka atbalstu vai pērku tāpēc, ka esmu filantrope, nē, man tiešām ir nepieciešams un patīk tas, ko iegādājos. Piemēram, pirms gada turpat Facebook pamanīju, ka Siguldā ir apvienība, kur cilvēki ar īpašām vajadzībām darina dažādas – gan praktiskas, gan interjeram domātas – lietas. Tagad Briseles mājās man ir ar mīlestību darināti, krāsaini grīdas paklāji. Tas nekas, ka malas varbūt nav tik taisnas, kā ar mašīnu austas, bet tā mīlestība un sirds siltums, ko tie izstaro, ir daudz vērtīgāki.
Tāpat arī šī glezna mani ļoti uzrunāja. Sajutu pozitīvu enerģiju. Tā kā man gan Briselē, gan Latvijā ir mājokļi ar brīvām sienām, nolēmu šajā brīnišķīgajā akcijā piedalīties. Mākslas pazinēja noteikti neesmu. Vienkārši vados pēc sajūtām, kas mani konkrētajā brīdī uzrunā. Iegādātā glezna ir brīnišķīga! Jūras tēma man ir ļoti tuva. Un emocijas, ar kādām konkrētais mākslinieks darbiņu ir darinājis, noteikti dod tam papildus pievienoto vērtību! Šobrīd gleznu līdz manām Rīgas mājām ir nogādājusi Rasma. Pati tur būšu Ziemassvētkos, tad arī izvēlēšos, kur labāk pielikt”, stāsta Laura.
Vairojot empātiju un sniedzot palīdzīgu roku
Laura uzskata, ka svarīgi ir ne tikai pašiem māksliniekiem un amatniekiem, bet arī sabiedrībai – kļūt iecietīgākiem, empātiskākiem vienam pret otru. Šobrīd, dzīvojot komerciālajā laikmetā, ir ļoti svētīgi apstāties un saprast, ka mēs kā sabiedrība esam ļoti dažādi – viens stiprāks, otrs vājāks, viens bagātāks, otrs ne tik turīgs, vienam veselība iet kā pulkstenis, otram mehānisms jāpalīdz salabot.
“Es labprāt izvēlos naudu tērēt un iegādāties to, kam ir pievienotā vērtība. Uzreiz cita aura un enerģija. Protams, mūsdienās jau tiek darīts ļoti daudz – labdarība, individuālais atbalsts, dažādas ziedošanas akcijas. Bet, daloties ar informāciju, kā to darīja Rasma, vēl plašāka sabiedrības daļa var uzzināt par iespējām palīdzēt un atbalstīt tos, kuriem tas nepieciešams. Tālākais jau ir pašu rokās”, pārliecināta ir sieviete.
Gleznas autorei Dacei Laura novēl turpināt maziem solīšiem iet uz priekšu, neapstāties un gleznot, darīt to, kas dod mieru un palīdz atgūt veselību.
