Vēlētāju reģistrs – maz ieguvumu, bet lieli riski 0
Pašreizējā vara sevi liriski nodēvējusi par “reformu un tiesiskuma koalīciju”. Lai gan nekādas lielās reformas no malas pagaidām it kā nav redzamas, partiju vadoņi saka, ka tā tomēr nav – viss notiek.
Nesen sarīkotā preses konferencē Zatlera Reformu partijas biedri pat bija centušies uzskaitīt jau īstenotās reformas: sākumdeklarēšanās likums jeb tā sauktā nulles deklarācija, amatpersonu atklātās vēlēšanas un iespēja Saeimā iesniegt desmit tūkstošu parakstītas petīcijas. Tie visi gan ir diskutabli jaunievedumi, kuru augļus un lietderību varēs vērtēt tikai pēc laika. Taču vēl šaubīgāka ir jaunākā koalīcijas iecerētā reforma – vēlētāju reģistru ieviešana Saeimas vēlēšanās.
Idejas garīgais tēvs ir viens no ZRP Saeimas deputātiem Valdis Liepiņš, kurš zināms arī kā organizācijas “Vēlēšanu reformu biedrība” vadītājs. Biedrība rīko diskusijas un piedāvā idejas dažādām vēlēšanu sistēmas izmaiņām. Tas kopumā ir apveicams process, tomēr laika gaitā iezīmējusies biedrības vadības gatavība piedāvāt nevis būtiskas vēlēšanu sistēmas pārmaiņas, bet “kosmētiskas” detaļu korekcijas. Pie tām pieskaitāma arī vēlēšanu reģistra ieviešana, lai gan par uzlabojumu to īsti negribētos saukt, drīzāk tā slēpj sevī potenciālu ierobežot un nomākt pilsoņu politisko aktivitāti. Tieši to, ko visas partijas nerimstoši sola veicināt!
Vienkārši izsakoties, vēlētāju reģistrs ir balsstiesīgo pilsoņu piesaistīšana konkrētam vēlēšanu iecirknim. Tiek uzsvērts, ka grozījumu galvenais mērķis esot nodrošināt Satversmē noteikto vēlētāju vienlīdzības principu: “Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.” Paskaidrojums – tā kā vēlēšanu diena saskaņā ar Satversmi parasti ir oktobra pirmā sestdiena, tātad brīvdiena, daudzi pilsoņi to izmanto ne tikai, lai dotos pie urnām, bet arī citām plānotām vai neplānotām darīšanām. Bieži vien diezgan tālu no savai dzīvesvietai tuvākā iecirkņa. Nelielas iekšējās brīvdienu “migrācijas” rezultātā var sanākt, ka vienu deputātu Vidzemē ir ievēlējis nedaudz lielāks vēlētāju skaits nekā, piemēram, Zemgalē. Tas gan neko nemaina kopējo par partijām nodoto balsu ziņā, taču var būt svarīgi, kad tiek noskaidroti no sarakstiem ievēlētie deputāti. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad vēlētāji tiek apzināti vesti no viena vēlēšanu apgabala uz citu, lai nobalsotu par kādu savu paziņu, kolēģi vai tamlīdzīgi. Tiesa, īpaši daudz ziņu par šādu tendenci nav.
Un galu galā – kāpēc vēlētājs nevar doties balsot par kādu sev tīkamu politiķi, ja viņš tam īpaši uzticas? Ir jācīnās pret balsu uzpirkšanu un citām negodīgām darbībām, nevis godprātīgu politisko izvēli.
Vēlētāju reģistra ieviešana paredz to, ka pilsoņi ir spiesti pieskaņot savu dienas kārtību Saeimas vēlēšanām. Apzinīgie to darīs, tomēr varētu būt liels skaits, kas atmetīs ar roku. Salīdzinājumam – 2009. gada 6. jūnija pašvaldību vēlēšanās (tajās jau šobrīd balso pēc vēlētāju reģistra) piedalījās 801 348 jeb 53,75% balsstiesīgo, bet neilgi pēc tam 2010. gada 2. oktobrī 10. Saeimas vēlēšanās (bez reģistra) – 967 162 jeb 63,12% vēlētāju. Atšķirība diezgan būtiska. Idejas autori mierina, ka vēlēšanu iecirkni varēs mainīt, tomēr tas paredz birokrātiskas procedūras, kas jānokārto gandrīz mēnesi pirms vēlēšanām (no personiskās pieredzes – diezgan neērts process, ko turklāt pavada atbildīgo amatpersonu neatsaucība).
Vēl viens labums, ko sola reformatori, – pasēs vairs nevajadzēšot spiest zīmodziņu par līdzdalību vēlēšanās, lai gan arī šā ieguvuma lielo nozīmi grūti novērtēt.
Jau šonedēļ notiks referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Ļoti labi, ka patriotiski noskaņotie pilsoņi varēs iet un nobalsot “pret” jebkurā vēlēšanu iecirknī un nekādi reformatori viņiem to nevarēs patraucēt vai sarežģīt.
