Videls: par hokeju, ģimeni un dzīvi Krievijā 1
Hokeja kluba Rīgas “Dinamo” uzbrucējam Līnusam Videlam sezonas sākums bija ārkārtīgi pieticīgs un, ja vien Jurim Savickim makā nesvilpotu vējš, šobrīd zviedrs nez vai būtu Rīgā. Tomēr labi, ka tā – uzņēmis ritmu, 29 gadus vecais, pieklājīgais un lādzīgais hokejists ir komandas rezultatīvākais spēlētājs. 44 spēlēs viņam septiņi vārti un 18 rezultatīvas piespēles.
Laimīgs tētis
Kā tu sāki spēlēt hokeju?
Slidot sāku četru gadu vecumā un līdz 15 trenējos gan hokejā, gan futbolā, bet tad nācās izdarīt grūtu izvēli. Devu priekšroku hokejam un to nenožēloju, lai gan spēlēju Zviedrijas U-15 futbola izlasē.
Futbols taču Zviedrijā ir pirmais sporta veids!
Futbols un hokejs ir līdzīgās pozīcijās, no individuālajiem sporta veidiem jāizceļ distanču un kalnu slēpošana. Zviedri interesējas par to, kur ir lieli panākumi. Pirms pāris gadiem ļoti populārs bija biatlons. Man patīk sportu skatīties televīzijā, olimpiskajās spēlēs cenšos redzēt visu iespējamo. Tagad gan tam nav īpaši daudz laika, jo mājās ir astoņus mēnešus veca meitiņa Matilda.
Rīgā esi ar ģimeni?
Kad mums ir mājas spēles, tad lielākoties līgava Madlēna – vasarā esam nolēmuši precēties – un meita ir Rīgā. Bērna piedzimšana kardināli maina dzīvi, viņa ir ļoti enerģiska, maza princese, kurai jāvelta daudz laika. Taču viņa arī dod daudz enerģijas, padara laimīgāku. Kad mazā smaida, sirdī kļūst silti. Jaunie apstākļi noteikti neietekmē manu sniegumu uz slikto pusi, jo labākās spēles esmu nospēlējis tad, kad ģimene ir Rīgā.
Vai meita bija galvenais iemesls, kāpēc šosezon spēlē Rīgas “Dinamo”?
Tas bija ļoti svarīgs faktors – būt tuvu mājām. Līgumu piedāvāja arī citas KHL komandas, Čerepovecas “Severstaļ” gribēja turpināt sadarbību, taču aģentam pateicu, ka nevēlos doties tik tālu, jo ģimenei tas nenāktu par labu. Maijā biju parakstījis līgumu ar Doņeckas “Donbass”. Tobrīd domāju, ka mēs tur jutīsimies labi, taču komanda nevarēja startēt KHL.
Kāpēc piekriti Doņeckas piedāvājumam? Tur jau iepriekšējā pavasarī neizskatījās diez ko optimistiski.
Situācija bija sarežģīta Krimā un Kijevā, Doņeckā salīdzinoši mierīgi, nelieli protesti. Šķita, ka līdz vasarai, kad uz turieni būs jādodas, viss atrisināsies. Runāja, ka, iespējams, sezonu nāksies iesākt kaut kur citur, kamēr konflikti norims, taču redzam, ka nekas nav beidzies.
Gaļas deficīts
KHL esi spēlējis arī Hantimansijskā un Čerepovecā. Kādi iespaidi palikuši no tā laika?
Hantimansijska ir tīra pilsēta, krietni mūsdienīgāka kā vecās Krievijas pilsētas. Savdabīgi gan bija ar pārtiku – gaļas piegāde bija ceturtdienās. Ja tu brīvdienās nenopērc, tad nedēļas sākumā plaukti ir tukši. Atceros aukstumu – mīnus 20 grādi skaitījās gana silts. Čerepovecā ir lielas tērauda rūpnīcas, kas atstāja savu iespaidu uz pilsētu, vecākas ēkas. Taču man tur patika labāk kā Hantimansijskā, jo komandas organizācija bija ļoti profesionāla, jutos tur gaidīts. Ja hokejs ir tavs darbs, tad tas ir svarīgākais.
“Jugra” spēlēji kopā ar Edgaru Masaļski, kurš stāstīja, ka Hantimansijskā esot gājis medīt.
Par medībām neesmu dzirdējis, bet zinu, ka viņš bija makšķerēt. Igoram Skorohodovam tas ļoti patīk un viņš bija uzaicinājis komandas biedrus, bet tā kā mani tas nesaista, tad es nedevos. Esmu mierīgs cilvēks, nevis piedzīvojumu meklētājs. Man patīk palasīt grāmatas, pastaigāties – ļoti patika Jūrmala, jo Zviedrijā nav tādas pludmales.
Kad izvēlējies nopietni spēlēt hokeju, arī tavs sapnis bija NHL?
Protams. Kad spēlēju Zviedrijā, man bija piedāvājumi no piecām NHL komandām, taču vēl uz gadu bija spēkā līgums ar “Sodertalje”. Tobrīd starp Zviedrijas līgu un NHL nebija noslēgts līgums, tādēļ man bija jāpaliek. Iespējams, es līdz augšai neizsistos un spēlētu fārmklubā, taču žēl, ka neizdevās pamēģināt.
Artis Ābols ir teicis, ka Zviedrijā treniņos vingrinājumi ir tik sarežģīti, ka galva griežas. Vai tu tam piekrīti?
Kad viņš vēl spēlēja, bija ļoti liels uzsvars uz taktiku, man arī sanāca to izbaudīt – mazāk slidošanas, daudz taktikas. Tagad jau ir citādāk, jo uzskata, ka ātrums uzvar taktiku. Krievijā treneri sistēmām nepievērš tik lielu uzmanību, pamats ir diezgan vienkāršs. Ņemot kopumā, manuprāt, zviedru treneri ir labāki un mūsu hokeja skolai dodu priekšroku, taču esmu strādājis tikai ar dažiem krievu treneriem un, piemēram, Andrejs Nazarovs “Severstaļ” man ļoti patika. Viņš paņēmis labo gan no krievu hokeja, gan Ziemeļamerikas.
Vājš sākums
Kas ar tevi bija sezonas sākumā – pirmajās 16 spēlēs…
…tikai trīs punkti, jā. Lai arī pievienojos “Dinamo” tikai septembra sākumā, domāju, ka biju pietiekami labā formā, taču pietrūka spēļu prakses – nevarēju ieiet ritmā. Sākums neizdevās tāds, kā gribēju un tas ietekmēja pārliecību. Tad sakrāju pāris punktus un lieta aizgāja, arī pirms tam nespēlēju tik slikti, kā rādīja statistika.
Pašam nebija sajūta, ka kluba vadība drīz neizturēs un tevi atlaidīs?
Man grūti spriest, vai biju tuvu tam, taču saprotu, ka šis ir profesionāls klubs un ir jāspēlē labākajā līmenī, citādāk vari zaudēt darbu. Apzinājos, ka jāsāk uzlabot statistika un jāpalīdz komandai uzvarēt, bet treneri vai ģenerālmenedžeri uz mani nekādu spiedienu neizdarīja.
Vai spēle pret savu bijušo komandu Čerepovecas “Severstaļ” tev būs īpaša?
Jā. Kā jau teicu, man Čerepovecā patika, tomēr nedomāju, ka tā ir labākā vieta, kur augt mazam bērnam. Pazīstu daudzus “Severstaļ” spēlētājus, ceru, ka spēlēšu labi un mēs uzvarēsim. Tas man daudz nozīmētu.
Kā ir ar algu – pēc oktobra nekādas problēmas vairs nav bijušas?
Jā, viss ir kārtībā un tagad algu saņemam laikus.
