Viela, kurā sastopas četras stihijas – māls. Kā tas palīdz terapeitiski 0
Pēdējā laikā bieži domāju, ka labprāt pamīcītu mālus. Nezinu, no kurienes man šādas alkas, bet apjaušu, ka tās vajag īstenot praksē. Pirmdienas vakarā dodos uz Daces Asnes vadīto mālu studijas Zelts nodarbību pieaugušajiem. Dace ir mākslas terapeite, kura mālu iepazinusi jau trīs gadu vecumā.
Izaugu līdz mālam
Pirmā saskare ar mālu man bija pusaudzes gados, kad meklēju jaunus vaļaspriekus un aizgāju uz keramikas pulciņu. Toreiz process notika pie virpas un bija ļoti relaksējoša un rokām tīkama nodarbe. Tomēr tas nešķita pietiekami aizraujoši vai noderīgi, tāpēc pulciņu vairs neapmeklēju. Nez kāpēc pēdējā laikā sāku par to domāt aizvien biežāk. Internetā ar sajūsmu raugos uz skaisti veidotiem māla traukiem un mazliet nožēloju, ka toreiz šo materiālu neiepazinu tuvāk, bet laikam līdz tam ir jāizaug.
Uz Daces nodarbību ieradušies daudzi dalībnieki. Citreiz pat visiem neesot, kur apsēsties. Šoreiz sēdvietu pietiek. Daži te ir pirmo reizi, tomēr vairākums nāk atkārtoti, jo ļoti iepatikušies pašu veidotie tumšie darinājumi. Sākumā domāju, ka trauki ir no melna māla, bet, izrādās, tos gatavo no parastā sarkanā māla. Internetā lasu, ka tas Latvijā ir visbiežāk sastopamais. Sarkans tāpēc, ka sajaucas ar dzelzs oksīdiem. Zilie māli atrodas dziļāk zemē, tie ir tīrāki. Mālus var atrast upju krastos, gravās, bet nodarbībām paredzētais materiāls ir pirkts veikalā.
Podnieka virpu šeit neizmanto. Ar pirkstiem veidot esot interesantāk, tas ir tuvāk senajai mākslai un tuvāk dabai. Pieprasījuma dēļ Dace tomēr sākusi krāt naudu virpai.
Mīcu karstiem vaigiem
Tiek dots uzdevums izveidot mazu lāča bļodiņu. Sāku mīcīt dūres lieluma pikuci no visām pusēm. Izrādās, visu sarežģīju, jo vienmēr jāsāk ar īkšķiem spiest viducī un ar pārējiem pirkstiem līdzināt maliņas, lai tās ir apmēram centimetra biezumā. Jāveido puslode. Dace saka – ar pirmajiem traukiem nevajag steigties. Māls līdzsvaro čakras, tādēļ, lai paspētu sakārtoties visas, tam jāvelta pietiekami daudz laika. Procesā piedalās visas stihijas: ūdens, uguns, zeme, gaiss. Māls ir nācis no zemes, tas sajaucas ar ūdeni, žūst gaisā un beigās saskaras ar uguni. Jāļauj visām stihijām iesaistīties. Ja pārsteidzas, trauks var plīst un plaisāt.
Veidoju mazu bļodiņu, tai ik pa laikam ieplaisā maliņas, bet Dace parāda, kā sastumt un aizmālēt tā, ka atkal saaug kopā.
Vaicāju, vai apdedzinot kāds trauks saplīst. Nekas tāds nav atgadījies, bet var notikt. Ja trauks nav vienāda biezuma, šaurākā daļa var plīst, bet lauskas apskādēt blakus esošos veidojumus. Traukus ceplī apdedzina aptuveni 18 stundas.
Nodarbības laikā kāds atnes savus nopulētos traukus, cits atnāk pakaļ jau gatavajiem, apdedzinātajiem. Telpas durvis un logi ir plaši vaļā. Par spīti tam jūtu, kā pieslēdzas uguns stihija, jo vaigi sāk degt un kļūst pavisam karsti. Pods kļūst apaļāks, gludāks un saturīgāks. Uz tā var veidot rakstus, pielīmēt osiņas vai rotājumus. Tomēr man gribas atstāt to pēc iespējas neskartāku un vienkāršāku. Arī Dace atklāj, ka viņai labāk tīk pavisam vienkārši trauki, un lielākā daļa dalībnieku atzīst, ka priekšroku dod asimetriskām formām.
Sarunas un radošs gars
Otro trauku gatavoju kantainu. Lai iegūtu šādu formu, vispirms jāveido pusaplis. Pamazām jāiegūst stūrīši. Lai malas kļūtu plakanas, tās var pliķēt ar kādu koka instrumentu, bet ieteicams sākumā to darīt ar pirkstiem, lai labāk justu materiāla biezumu. Visas vietiņas ir jāizspaida, lai nepaliktu tukšums, kas žūstot plaisās. Gribu augstāku trauku. Kad aptrūkstas materiāla, no aizsieta maisa paņem mālu gabaliņu, izrullē desiņu, lipina trauka augšpusē un izlīdzina. Var arī nelīdzināt, ja tā labāk patīk.
Kāda dalībniece sūdzas, ka neizdodas salipināt un kārtīgi izlīdzināt savienojuma vietas. Uz to Dace atbild, ka jāaudzē raksturs, jāpadomā par satikšanos ar sevi.
Esmu iegrimusi darbā un dažbrīd pat nenojaušu, kas notiek apkārt. Nodarbība norit sarunās, smieklos un aktīvā darbībā. Katrs ir pārņemts ar savu veidojumu, un telpā jaušama radoša gaisotne. Var dzirdēt dažādus atmiņu, notikumu, pieredžu stāstus. Rodas sajūta, ka pazīstu šos cilvēkus.
Dace atzīst, ka daudzi nodarbībās strauji progresējuši. Kāda dalībniece izgatavojusi vairāk nekā 100 podu un tagad tos pārdod dažādos tirdziņos. Dažiem daiļradē pietiek ar dažiem instrumentiem, citi tikai procesā atklāj, ka viņiem tas padodas, grib radīt vēl simtiem jaunu izstrādājumu.
Plānoju nākamo
Kad māla priekšmets pabeigts, tas var žūt diezgan ilgi, vienīgi to vajag pagrozīt, pārvietot. Apakšā un virsū jāliek papīrs, lai uzsūc mitrumu. Nākamajā dienā, kad tas kļūst mitrs, jāuzliek jauns. Lieliem traukiem var uzklāt vilnu, jo tā labi uzsūc mitrumu, bet nepieķeras virsmai.
Materiāls jāapstrādā ļoti uzmanīgi, citādi var izplīst kāds gabals. Kad trauks jau pažuvis, bet vēl ir mazliet mikls, to pulē ar karoti, stiklu, kādu gludu akmentiņu, pērlīti, citu materiālu vai ar pirkstiem. Pulēšana sakārto virsmas molekulas citu pie citas. To var darīt atkārtoti, vairākas dienas pēc kārtas. Ja traukus nepulē, virsma ir matēta, nespodra. Tai jābūt gludai, citādi apdedzinot visi robiņi kļūst pavisam asi. Kad trauks pilnīgi izžuvis, to pulēt vairs nevar, jo birst putekļi un rodas švīkas.
Pēc apdedzināšanas traukus ieeļļo, tie vairs neuzsūc ūdeni, ir lietojami arī ēdiena gatavošanā. Ja gribas krāsainus, var glazēt.
Pēc nodarbības jūtos priecīga un sagurusi. Aizvedu mājās divus trauciņus un priecājos. Bļodiņas noliku plauktā un gaidu, līdz būs pavisam gatavas. Nopulēju tās ar karoti, bet īpaši neaizraujos. Gribu, lai paliek manu pirkstu radītās rievas. Nodarbība ļāva novērtēt, ar kādu atdevi un pacietību top pašu darināti izstrādājumi. Jau domāju, kādu priekšmetu gatavot nākamreiz.
Izmanto arī terapijā
Sertificēta mākslas terapeite un psiholoģe Anda Lase apstiprina, ka mālam piemīt terapeitisks efekts.
“Senie raksti vēsta, ka Dievs pasaules un cilvēku radīšanā izmantojis visu māla spektru. Tam piemītošās labās īpašības, tostarp plastiskums, padevība, spēja mainīties, ir novēlētas arī cilvēkam. Ja jau cilvēks ir veidots no māla, to var izmantot viņa dziedināšanā,” pajoko speciāliste.
Arheologi pierādījuši, ka cilvēce mālu sāka izmantot jau akmens laikmetā. Mūsdienās šo materiālu labi pazīst keramiķi, podnieki, to lieto ārstniecībā, dziedniecībā, kosmētikas procedūrās. “Kāpēc lai tas nebūtu mākslas terapijas instruments?” prāto Anda Lase. Māls ir aktīvs instruments, kas nodrošina radošu darbību, intensīvu tausti, ķermeniskas kustības, atbrīvo no spriedzes, rada patīkamas izjūtas. Tas stiprina motorās funkcijas, attīsta smadzeņu darbību un runas centrus. Piedāvā plašas iespējas neverbālajai komunikācijai, palīdz izpaust emocijas: dusmas, agresiju, prieku.
Aicina darboties
Terapija un transformēšanās sākas brīdī, kad cilvēks sāk darboties ar mālu. “Lai notiktu labvēlīgas pārmaiņas, ir vajadzīga darbība. Māls aicina uz darbību, tāpēc to izmanto depresijas, zaudējumu gadījumā. Māls dod plašas iespējas darbā ar rezistentām personām, cilvēkiem ar izteiktiem aizsargmehānismiem, verbālās artikulācijas traucējumiem.
“Cilvēks sāk mīcīt mālu, necenšoties tam piešķirt pabeigtu formu, un māls atsaucas uz katru izjūtu, kļūstot par daļu no pārdzīvotā, par savdabīgu ekrānu, kurā var ieraudzīt sen pieredzēto. Šī pieredze palīdz pabeigt līdz galam neizdzīvotas situācijas un izkļūt no sastinguma punkta,” procesu raksturo terapeite.
Ar māla starpniecību varam izprast savu identitāti. Piemēram, terapijā klientam dots uzdevums izveidot sevi. Tas ļauj iepazīt savu neapzināto pusi. Piemēram, tiek veidoti izkropļoti, biedējoši vai neglīti māla monstri. Figūrai rumpis ir spēcīgs, bet kājas ļenganas. Varbūt tas liecina, ka cilvēkam trūkst sasaistes ar zemes enerģiju, trūkst stabila pamata. Pie kājām stiprinot māla pikučus, pacients fizioloģiski jūt, kā pieaug spēks un stabilitāte.
Māls atsaucas
Procesa laikā labāk jūtam savas vajadzības, sākam tās strukturēt, virzīties uz priekšu. Problēma kļūst saprotamāka. Veidojam kaut ko no nekā. Pieskaramies mālam vieglāk, tad spēcīgāk, un tas atsaucas. Matērijā atstājot savus pirkstu nospiedumus, māls iegūst dzīvību un sāk ar mums runāt. Ja cilvēks nobīstas, mālu uzreiz var pārmīcīt, pārveidot. Uz papīra vai cita materiāla ir grūtāk iegūt šādu efektu.
Māls ļauj sevi iznīcināt. Terapijā galaprodukts netiek apdedzināts, jo rezultāts nav tik būtisks. Žūstot māls atkal transformējas, birst. Tas māca nepieķerties lietām. Materiāls pārveidojas, mainās, un mēs maināmies tam līdzi, stāsta speciāliste.
Mālu nākas apmīļot, glāstīt, un cilvēks ļaujas mīlestībai. Mīcīšanas procesā ir arī ritms, atkārtotība, kas nomierina, līdzsvaro. Tāpēc tā ir lieliska nodarbe pēc spriedzes pilnas darbdienas. Var gūt pozitīvu psihoemocionālo efektu.
Iesaka bērniem
Māls ir universāls materiāls, kas īpaši ieteicams bērniem. Pats saka priekšā, kā darboties. Tas ļauj sevi mīcīt, spiest, dauzīt, rullēt, durt, placināt. Neiesaistot prātu, rokas pašas saprot, ko vēlas darīt. Tauste ir pirmais komunikācijas veids. Zīdainis pasauli apgūst caur pieskārienu, runāt sāk tikai pēc tam. “Kad mācījos par mākslas terapeiti, praksē man bija trīsgadīgs bērns. Sāku izmantot mālu kā līdzekli, lai piesaistītu viņa uzmanību. Pati devos pie dabas sarakt mālu ar visiem piejaukumiem: akmentiņiem, zālītēm, saknītēm,” stāsta terapeite.
Logs uz neapzināto
Darbs ar mālu ietver ļoti primitīvu izteiksmes un saziņas veidu – pieskārienu. Tādējādi tiek atsauktas atmiņā pieskārienā un kustībā kodētās pagātnes atmiņas un jūtas. Tas ir kā logs uz neapzināto. Var atgriezties noteiktos dzīves posmos. Kāds atminas, kā bērnībā raka mālu pie vecāsmātes dīķa, citam izveidotais objekts atgādina sāpīgu notikumu. Rokas ir ļoti jutīgs taustes orgāns, redzes zuduma gadījumā tās kompensē pat acis, uzsver Anda Lase.
Māls un tā izstrādājumi ir multidimensiju objekti – tie var būt gan ļoti precīzi reālās dzīves objekti, gan simboliski spēles objekti. Ienākot kabinetā, cilvēks varbūt vispār nevar pateikt, kas ar viņu noticis. Māls kļūst par daļu no terapeitiskās sarunas. Sajūtas izsaka neverbāli skulptūrā vai kādā simbolā.
Māla terapeitiskie faktori:
* palīdz izpaust emocijas;
* palīdz piedzīvot katarsi, bagātīgas un dziļas ekspresijas;
* atvieglo verbālo komunikāciju, atklājot neapzināto materiālu;
* palīdz konkretizēt (procesa laikā cilvēka domas, jūtas, fantāzijas, konflikti ir ietverti konkrētā objektā);
* tas ir simbolisks spēles objekts.
