Roberts Ķīlis: Vienaldzība un nezināšana draud ar problēmām pensijas vecumā 4
Pensiju jomā nepieciešama masīva valsts iejaukšanās, lai pārliecinātu iedzīvotājus par nepieciešamību aktīvāk uzkrāt līdzekļus vecumdienām. Nekā nedarīšana draud ar sociālās neapmierinātības sprādzienu, cilvēkiem sasniedzot pensijas vecumu.
Latvijas valsts ir radījusi samērā labu pensiju sistēmu, taču nekomunicē ar iedzīvotājiem par pensiju jautājumiem. Šāds informācijas trūkums savukārt rada iedzīvotājos attieksmi, ka iespējams nepievērst lielu uzmanību savas pensijas lielumam un lēmuma par uzkrāšanas atlikšanu uz neskaidru nākotni.
Šāda attieksme ir nepieņemama un draud ar nozīmīgām sociālām sekām un plašu neapmierinātību, iedzīvotājiem nonākot pensijas vecumā.
Situāciju vēl sliktāku padara tas, ka, neskatoties uz to, ka pensiju otrā līmeņa līdzekļu apmērs ir vairāki miljardi eiro un bankas noteikti ir ieinteresētas to apsaimniekot, arī bankām pašām nozīmīga komunikācija ar iedzīvotājiem nav izdevusies. Tātad vienīgais, kas spēj izmainīt situāciju, ir valsts pati.
Izejas no izveidojušās situācijas ir tikai divas. Pirmkārt, ļoti masīva un pareizi veidota valsts informatīvā kampaņa šajā jautājumā – un nevis vienreizēja, bet daudzkārtēja. Ja tas nepalīdz, tad otra iespējamā izeja ir pāreja uz anglosakšu pensiju sistēmu.
Kādas ir valsts iespējas ietekmēt cilvēku uzvedību? Jāatzīst, ka īpaši daudz piemēru veiksmīgai valsts komunikācijai ar iedzīvotājiem Latvijā nav. Galvenais iemesls tam ir nedomāšana par komunikāciju no iedzīvotāju redzes punkta.
Piemēram, jūs saņemat no valsts vai pašvaldības vairākas lapas teksta par to, kādi nodokļi jums jāmaksā. Taču ir veiksmīgi valsts komunikācijas piemēri, kas balstās uz to, ka ziņojums ir īss un vizualizēts. Komunikācijā ir jāņem vērā cilvēka rīcības dabiskā iracionalitāte.
To var mainīt ar informācijas intervences palīdzību. Bankām būtu nemitīgi par to jāatgādina – bankomāta ekrānā būtu jārāda nevis pulksteņi, bet jājautā, kad cilvēks pēdējo reizi apskatījies savu pensijas uzkrājumu. Tas pats būtu jādara, ik reizi atverot internetbanku.
Anglosakšu pensiju sistēmā cilvēks kļūst pilnībā atbildīgs pats par savu pensiju – proti, cik būsi sakrājis, tik arī būs.
Šajā sistēmā valsts maksātā pensija nekādā, absolūti nekādā veidā nespēj nodrošināt iztiku pensijas vecumā – maksimums tā spēj nodrošināt iztiku vienai nedēļai mēnesī, un šī valsts pensija ir aptuveni vienāda visiem, neatkarīgi no darba mūža laikā saņemtās algas.
Tādēļ katram darba ņēmējam ir jāiesaistās pensiju plānu sistēmā vai nu ar darba devēja starpniecību, vai individuāli.
Cilvēkam ir dabiska tendence atlikt un novilcināt svarīgus lēmumus dzīvē, tādēļ, lai atvieglotu izvēli, sistēmā ir iebūvēti dažādi atvieglojoši mehānismi – piemēram, noslēdzot līgumu ar pensiju fondu, tiek paredzēts, ka tas stājas spēkā un iemaksu veikšana sākas tikai pēc kāda laika, piemēram, pusgada vai gada.
Tāpat iemaksas tiek sāktas no zema līmeņa, piemēram, 1% no algas, taču, tiklīdz alga vai ienākumi palielinās, tā aug arī iemaksas pensiju fondā. Šāda sistēma strādā ļoti efektīvi – 82% klientu tā arī paliek ar šādiem norunas līmeņa līgumiem.
Cilvēkiem, protams, ir iespēja izstāties no šiem līgumiem, taču vairums to nekad nedara – cilvēka īstermiņa domāšanas mehānisms, kas sākumā pretojas šādām pārmaiņām dzīvē, pēc kāda laika jau to pieņem kā normālu ikdienas dzīves sastāvdaļu.
Rezultātā notiek daudz efektīvāka līdzekļu uzkrāšana vecumdienām, kas garantē mazākas sociālās problēmas pensijas vecumā.
